Izglābtā maizes krāsns. Ciemos pie alsundznieces Skaidrītes Nagliņas, kas kopš bērnības pazīst maizes smaržu 0
Alsundzniece SKAIDRĪTE NAGLIŅA kopš bērna kājas pazīst mājās ceptas maizes garšu un smaržu. Viņas mamma to regulāri sarūpēja gan ģimenes ikdienas maltītēm, gan godu reizēm. Pirms desmit gadiem saldskābmaizi sāka cept arī Skaidrīte. Viņa šo prasmi ierāda jaunajai alsundznieku paaudzei.
Acu priekšā
Kad Nagliņi pārcēlušies uz teju simt gadu vecajām “Zeiju” mājām, kuras mantojis Skaidrītes vīrs, prātojuši, ko iesākt ar milzīgo maizes krāsni. Tā aizņēma lielu vietu virtuvē, bet vīramāte maizi necepa. Arī Skaidrītei tolaik nebija tāda nodoma, bet lai jau krāsns stāv, kur stāvējusi! Kad gatavojās remontam, ģimenes locekļi ieminējušies, ka tas piemineklis jājauc nost. Skaidrīte iebildusi, sak, nojaukt var ātri, bet kvalitatīvu maizes krāsni diezin vai kāds uzmūrēs. – Ja jau biju iestājusies par to, nedrīkstēju pieļaut, ka maizes krāsns stāv dīkā, – smej “Zeiju” saimniece. – Ļoti labi atceros savus pirmos saldskābmaizes kukulīšus 2004. gadā, tolaik, kad dēls beidza vidusskolu.
Cepiens izdevās, jo gandrīz vai ar mātes pienu bija iezīstas zināšanas, kā jācep maize. – Kad augu, nebija tādu veikalu kā tagad un daudzi maizi cepa mājās. Mammai tas labi izdevās, viņa rudzu un saldskābo maizi cepa radu godiem – pilngadības svētkiem, kāzām, apaļajām jubilejām un arī bērēm. Mamma to darīja līdz pat astoņdesmit gadu vecumam, tad gan saruka spēki.
Skaidrīte cep saldskābmaizi, rudzu maizi ne, jo jāiemanās to darīt. Vēl viņas pūrā ir sklandrauši, plātsmaizes jeb rauši, kā mēdz teikt Alsungā, pīrāgi un tortes. Taču pirms pusgada viņa savu saimniecisko darbību reģistrēja nevis kā mājražotāja, bet gan kā nodarbību vadītāja. Būdama matemātikas, fizikas un ekonomikas skolotāja Alsungas vidusskolā un Jūrkalnes pamatskolā, Skaidrīte prot mācīt un iemācīt. Lai suitu senās kulinārās prasmes nepagaistu, viņa interesentiem māca cept maizi, sklandraušus un uzskata, ka patlaban suitu kultūras un arī kulinārās tradīcijas piedzīvo renesansi. Pēdējos gados pieaug interese par šai Kurzemes pusei raksturīgajiem ēdieniem, ko gatavojuši tālie senči. Uz nodarbībām nāk triju paaudžu pārstāvji. Tagad Alsungas novadā reģistrējušies daudzi mājražotāji, kas gatavo šo produkciju, un ne viens vien priecājas, ka nav nojaucis maizes krāsni.
15 pagales un 15 kukuļi
Skaidrīte uzsver, ka maizes kvalitāti lielā mērā nosaka milti. Viņa izmanto “Dobeles dzirnavnieka” augstākā labuma kviešu miltus Ekstra, labi esot arī dobelnieku kviešu milti Lieliskie. Tikpat liela nozīme ir ūdenim. Lauku mājās ir citādi nekā pilsētā – ūdens nāk no dziļurbuma, tāpēc ir garšīgs un kvalitatīvs. – Mīklas plaucēšanai ūdeni uzkarsēju līdz viršanas temperatūrai jeb pirmajam burbulim. Četri kilogrami miltu jau ir abrā, tiem uzleju spaini uzkarsētā ūdens. Kārtīgi samaisu un atstāju uz divām trim stundām.
Kad plaucējums atdzisis līdz temperatūrai, ka roku var mierīgi ielikt, pievieno aptuveni 700 g ierauga, kas saglabājies no iepriekšējās cepšanas reizes. Tam jābūt krietni skābam un labam, jo jādarbojas vismaz 12 stundu. Ja ieraugam nav īstā skābuma, maize lāgā neizcepas, nav raksturīgās garšas. Tad liek klāt 200 g rauga, kas samaisīts ar 500 g cukura (Skaidrīte iztiek bez sāls), sauju ķimeņu un iejauc vēl 4 kg miltu. Ja tie briedīgi, tik daudz nevajag. Pieredzējusi saimniece jūt, kad mīklai ir īstā konsistence. “Zeiju” saimnieces gudrība – pirms ķimenes liek pie mīklas, tās trīs stundas patur ķimeņu tējā, lai garša un aromāts kļūst izteiktāka.
Mīklu mīca vismaz pusstundu. Kad tā atlec no rokām, grūtākais ir padarīts. Silti saklāj un ļauj rūgt abrā 40–50 minūtes. Skaidrīte pa to laiku iekurina maizes krāsni un dara tāpat kā kādreiz mamma. Lai sanāktu viens cepiens jeb 15 saldskābmaizes kukulīšu, ņem metru garas 15 pagales (ja izmanto īsas pagalītes, vajag divreiz vairāk). Kad tās izdegušas līdz oglītei, krāsnij ir īstais karstums, un var aizvērt šīberi, lai ogles vēl kādu laiku gail. Pēc tam ogles izgrābj un krāsni izslauka ar kadiķu slotu. Tā savāc palikušos ogļu gabaliņus un dezinficē cepšanas virsmu. – Es kukulīšus lieku nevis uz kļavu lapām, bet, lai neliptu klāt, uz lizes pakaisu rudzu miltus, – stāsta cepēja.
Skaidrīte netaisa diži lielus kukuļus, jo tie var neizcepties. Kad aizver krāsns durtiņas, tām pārmet krustu, lai izdodas. Cep aptuveni stundu. Pēc pirmajām 30 minūtēm paskatās, vai kukulīši nav jāapmaina vietām.
No krāsns izņemtos viņa apmīļo ar vēsā ūdenī samērcētām rokām, lai garoziņa kļūst mīkstāka. Tad kukulīšus silti sasedz un ļauj pusstundu atpūsties. Klāt brīdis, kad maizi var celt galdā! Skaidrīte stāsta, ka pašceptie kukulīši nedēļu vai pat ilgāk turas svaigi, arī pēc tam maize nesapelē, tikai kļūst cieta.
Materiāls ņemts no žurnāla “Praktiskais Latvietis” 2015.gada decembra numura.
