Ukrainiete, kuras dzīvību glābuši Latvijas ārsti: “Aptiekās Ukrainā medikamenti vairs nav tik viegli nopērkami” 4
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Karā var nogalināt lode, var aprakt gruvešos. Un var nomirt, ja pēkšņi atklājas smaga slimība, bet slimnīcās kara dēļ neveic plānveida operācijas. Tieši šādā situācijā nonāca ukrainiete Viktorija. Viņas dzīvību glāba ārsti Latvijā.
Kā parasti, arī 24. februāra rītā vācu valodas skolotāja Ginta Pālena devās uz darbu Juglas vidusskolā. Pēc pirmās stundas iegāja skolotāju istabā apsveikt kolēģi vārdadienā, bet viņa suminājumu atņēma ar frāzi – “cik nu priecīga tā šodien var būt…” Kas? Kāpēc? Ukrainā sācies karš! “Šoks tāds, ka nākamo stundu galīgi nevarēju novadīt, visu laiku domāju, kas notiek ar maniem radiniekiem tur, Ukrainā,” atceras Ginta.
Piektais marts atnāca ar vēl vienu šoku. Vienai no Gintas radiniecēm Viktorijai kara pirmajās dienās bija nelāgi pasliktinājusies veselība. Izmeklējumu rezultāti izrādījās sliktāki, nekā gaidīts. Klīnikā viņai pateica, ka slimnīcas tagad strādā pēc kara hospitāļa principa, kas nozīmē, ka nekādas plānveida operācijas neveic. Un nevar zināt, kad un vai vispār kara laikā to varēs izdarīt. Taču ārsti nav arī slēpuši, ka laiks un vilcināšanās var būt neatgriezeniski liktenīgi.
Skaudro patiesību aptvērusi, Ginta tūlīt aicināja – Viktorija, brauciet abas ar meitu Tamāru pēc iespējas ātrāk uz Latviju! Viņa bija gatava pati sēsties pie sava auto stūres un doties līdz robežai pēc radiniecēm. Viktorijas māsas Larisas dēls Kirils atrunāja, sakot, ka ceļš ir pārāk garš un bīstams.
Viktorijai ar Tamāru laimējās, ka Ukrainā brīvprātīgie palīdzēja nokļūt gar Melno jūru uz Izmailu, un viņām bija izdevies dabūt lidmašīnas biļetes diviem lidojumiem – no Konstances Rumānijā līdz Stambulai un no Turcijas galvaspilsētas līdz Rīgai.
“Ja mammai nebūtu tik ļoti pasliktinājusies veselība, mēs nekur nebūtu braukušas, mēs turētos līdz pēdējam,” neslēpj Tamāra, “kaut arī cilvēkiem Ukrainā šobrīd ir ļoti smagi, jo Krievija rīkojas galēji ciniski.” Agresora nežēlīgā taktika ir skaidri redzama – lai ukraiņu karavīri kapitulē, tad atļaus izvest no sagrautajām pilsētām civiliedzīvotājus.
Hroniski slimiem cilvēkiem, kuriem zāles vajag lietot regulāri, šobrīd Ukrainā ir grūti. Aptiekās medikamenti vairs nav tik viegli nopērkami, jo no ārzemēm piegādes ir apgrūtinātas, bet Ukrainā daudzas zāles ražoja pilsētās, kas ļoti cietušas karadarbības rezultātā.
Kā Odesā atradās tuvinieki
Par radiem Ukrainā Ginta Pālena uzzināja nejauši. Apmēram pirms desmit gadiem. Viņa stāsta: “Mana vecmāmiņa Olga piedzima sešu bērnu ģimenē. Bija vēl trīs māsas un divi brāļi. Viens no brāļiem, Vladimirs, jūrnieks, 1919. gadā izgāja no tēva mājām Majoros Jūrmalā, sacīdams – dodos bīstamā uzdevumā, ja neatgriežos, esmu nošauts. Puisis tā arī nepārnāca. Viņa vecāki nomira ar domu, ka dēls nošauts. Es uzaugu ar domu, ka vecmāmiņas brālis kritis.”
Bet 2009. gada decembrī piezvanīja Gintas mammas māsīca Gerda Roze, māksliniece Ņujorkā. Viņu esot uzmeklējis jauns cilvēks vārdā Kirils no Ukrainas, kurš domā, ka esot radinieks! Gerda Roze par šo iespējamo radniecību runāja ar dziļu skepsi. Bet Ginta jaunajam cilvēkam uzrakstīja.
Izrādās, viņš bija meklējis sava vecvectēva Vladimira radus. Vladimirs savam dēlam bija teicis, ka esot no Latvijas. Un Kirils internetā kādā vēsturei veltītā lappusē ielika jautājumu, vai kāds kaut ko nezina par Vladimiru, kuram bija ļoti rets uzvārds. Pilnīgi nejauši to izlasīja kāda Latvijas Nacionālā arhīva darbiniece un apjēgusi – pag, pag, šo vārdu pagājušajā nedēļā arhīva dokumentos kaut kur manīju! Un darbiniece uzrakstīja vēstuli Kirilam uz Ukrainu – iespējams, ka viņa radiniece ir Gerda Roze Amerikā, kura par dzimtas līkločiem uzrakstījusi grāmatu “Sīpolu lobot”.
Kirils sazinājās ar latviešu mākslinieci okeāna viņā krastā, kas tiešām izrādījās viņa radiniece.
Un jaunais ukraiņu puisis atsūtīja sava vecvectēva Vladimira fotogrāfiju arī Gintai.
“Salīdzinājām ar vienīgo Vladimira fotogrāfiju mūsu ģimenes albumā un atklājām – ir gan tā pati persona!” Ginta neslēpj prieku. “Tiesa, Kirila atsūtītajās bildēs redzamais cilvēks bija vecāks nekā Gintas dzimtas albumā, bet tas pats vien bija. Tā kā man brāļu un māsu nav, biju ļoti ieinteresēta! Man atradušies radi, par kuriem neko nezināju! Un vēl Ukrainā…”
Kā viss varēja būt noticis? Daudz kas absolūti mistiski, ko nekad nevarēs uzzināt. Bet neapstrīdams ir fakts, ka Vladimirs bija nonācis Odesā, apprecējis tur Poltavas ukrainieti un viņiem piedzimis dēls Aleksandrs. Savukārt Aleksandram nu ir divas meitas – Viktorija, kurai ir meita Tamāra, un Larisa, kurai ir dēls Kirils. Tas pats, kurš atrada sava vecvectēva Vladimira radus Amerikā un Latvijā.
Miera laiku ekskursijas
2010. gadā Latvijā viesojās Larisa ar Kirilu. Savukārt Ginta bija gatavojusies doties ciemos pie viņiem 2014. gadā, iecerēts bija brauciens uz Krimu. Tajā gadā jau janvārī Kirils bija izplānojis ceļojuma maršrutu, izdomājis, ko savā zemē radiniekiem no Latvijas parādīs, kur brauks, kur visi nakšņos…
Taču Krimu okupēja Krievija. Ginta atceras: “Dziļi teorētiski ņemot, uz Krimu jau drīkstēja braukt, taču… Ja ik pa pāris kilometriem krievu armijnieki aptur, prasa dokumentus… Un vēl mašīnās ar Latvijas un Ukrainas numuriem? Neriskējām. Turklāt turpat Krimai līdzās Doneckā un Luhanskā aktīvi karoja.”
To, kāds patiesībā bija tas karš – tagad Krievija ciniski uzbrūk visai Ukrainai –, Gintai pastāstīja kāda pazīstama ukraiņu sieviete. Ukraiņu bēgles radinieks 2014. gadā dzīvoja Doneckas apkaimē. Viņa mājās ienāca krievu karavīri ar automātiem, lai laupītu. Vīrietis no šoka zaudēja samaņu. Iespējams, tas izglāba viņa dzīvību. Taču sievu brutāli noslepkavoja. Pēc tā visa viņš pārcēlās dzīvot citur. Tāds, lūk, stāsts.
…2016. gada vasarā Ginta paņēma savus trīs bērnus un ar automašīnu aizbrauca uz Kijivu, kur viņu sagaidīja Kirils. Toreiz ne Kijivā, ne Odesā no kara neko nemanīja. Pilsētas bija tūristu pilnas, visapkārt kūsāja dzīve. Vienā no Kijivas ielām viņi gan redzēja plakātu ar uzrakstu ukraiņu valodā “Tēvzemi aizsargāsim”. Vēl vienā vietā uz ceļa pamanījuši – automašīna ved tanku. Bet likās, kas nu tur sevišķs. Kad Ādažos mācības, var redzēt vēl daudz ko iespaidīgāku.
Mājās. Karā
… Ar Viktoriju un Tamāru tiekos Gintas dzīvoklī Juglā, kur abas ukrainietes tagad apmetušās. Viņas teic, ka šeit drošībā abas esot, tikai pateicoties Gintai, kura bez vārda runas piedāvājusi pajumti. Bet vispirms runājam par viņu mājām, Odesu, pilsētu Ukrainas dienvidrietumos, kur šobrīd nenotiek tik asiņainas kaujas ar krievu okupantiem kā valsts dienvidaustrumos Luhanskā un Doneckā, taču arī Odesu apšauda ar raķetēm.
Turklāt – pēdējās nedēļās arvien intensīvāk. Un Putins nupat izteicies, ka “Krievija Ukrainā vēl neko nopietnu nav uzsākusi…” Varam tikai mēģināt iedomāties, kā jūtas ukraiņi. Tur, Odesā, palikusi Viktorijas māsa un viņas dēls. Tāpēc Viktorija un Tamāra atvainojas manai kolēģei fotogrāfei par velto nācienu un atteikumu fotografēties.
“Odesa – tā ir mūsu dzīve,” Viktorijai iemirdzas skatiens, “pilsēta ar visbagātāko vēsturi. Eiropiešu dibināta, daudznacionāla. Visas tautas, kas dzīvo pasaulē, var sastapt arī Odesā – simt trīsdesmit četras dažādas nacionalitātes. Pilsētā bijuši grieķu, itāļu, armēņu kvartāli. Mēs nepazīstam nekādus etniskus konfliktus. Vienā no mūsu pagalma mājām dzīvoja gruzīnu ģimene. Viņi pazuda tūlīt otrajā kara dienā, nez kur aizbrauca. Mēs pat vēl pabrīnījāmies, ka tik ātri prom, taču… viņi bija piedzīvojuši Krievijas uzbrukumu Gruzijai.”
Odesa, kā stāsta Viktorija, ir ļoti interesanti veidota. Visas ielas ierīkotas tā, ka, saulei lecot, katrā ielā iespīd pa zeltainam staram, lai ikvienam tiek gabaliņš dienvidu dāsnuma. Kad saule riet, viss ir tieši tāpat. Viens no lielākajiem pilsētas lepnumiem ir Operas un baleta teātris, kurš pretendēja uz iekļaušanu UNESCO sarakstā. “Taču nesanāca,” stāsta Viktorija, “Ļvivas teātris iekļuva UNESCO, bet mūsējais ne. Taču vienalga tas ir brīnišķīgs. Savulaik tirgoņiem, kas braukuši caur Odesu, bijusi jāmaksā nodeva. Un par savākto naudiņu Operas un baleta teātris ieguvis savu apzeltīto krāšņo iekšējo apdari.” Jā, Viktorijai ļoti patīk balets, un viņa par to varētu stāstīt ilgi.
Kā vārti uz pilsētu, pa kuriem ikviens ciemiņš no ostas ienāk Odesā, ir slavenās Potjomkina kāpnes ar platajiem pakāpieniem Melnās jūras krastā. Tagad pludmale izskatās savādi. Izrakņāta, lielām bedrēm. Smiltis izgrābtas un saliktas maisos pilsētas barikādēm.
“Tonakt no 23. uz 24. februāri mocījos ar bezmiegu,” atceras Tamāra, “īsti neatminu, četros vai piecos no rīta, bet pēkšņi dzirdu – dīvaina spalga skaņa, kā dārdoņa. It kā kāds būtu uzšāvis salūtu. Ir taču 21. gadsimts, grūti un negribas noticēt, ka noticis kaut kas slikts, turklāt vēl Odesā! Taču blīkšķi turpinājās, un es sapratu, ka tie tiešām ir sprādzieni.”
Gaisotne valstī pirms tam bija kļuvusi arvien nokaitētāka, turpina Viktorija, amerikāņi brīdināja, ka Krievija uzbruks Ukrainai, nosauca pat konkrētus datumus, taču neviens tam neticēja, tas šķita kaut kas neiedomājams. Turklāt vēl, kad pasaule tikko cīnījusies ar pandēmiju. Pirms gada šī sērga paņēma Viktorijas vīru, Tamāra zaudēja tēti. Viņa kaps bija pēdējais rindas galā. Kad pēc laiciņa aizgājušas apraudzīt, kopiņu jūra ar ziedu vainagiem sniegusies tālu, tālu.
Kad visapkārt sākušas lidot raķetes, granduši sprādzieni, visi beidzot sapratuši, ka Krievija tiešām uzbrūk. “Tu redzi debesīs šautras, uzplaiksnījumus, dārdoņu, ir baisa sajūta,” stāsta Tamāra.
Viņas abas dzīvo Odesas centrā vecā mājā, kas celta daļēji uz katakombām un būvēta no vietējā jūras nogulšņu akmens, kurā redzamas pat gliemežvāku pēdas. No centra caur katakombām varot aiziet pat līdz Melnajai jūrai. Uz katakombām būvētās mājas apkurina ar gāzi. Nedod Dievs, ja trāpītu šāviņš, māja iebruktu un momentā eksplodētu. Viktorija ar Tamāru dzīvo trešajā stāvā, pašā augšējā, tātad pirmais trieciens tiktu viņu dzīvoklim.
Griesti ir vairāk nekā trīs metrus augsti, mājās ir masīvas koka durvis. Kad pilsētas nomalē nogranda sprādzieni, varēja redzēt gaisā paceļamies dūmu mākoni, bet trieciena atviļņa spēks bija tāds, ka vienreiz Tamāru, kura sēdēja savā istabā uz dīvāna, burtiski vai ietrieca ar muguru atzveltnē, masīvās koka durvis drebēja tā, it kā tajās lauztos ar tanku.
Kopš pirmās kara dienas viņas gāja gulēt un modās ar trauksmes sirēnu. Tā iegaudojās tieši tad, kad cilvēkiem visciešākais miegs. Kā agrs rīts – tā gaisa trauksme. Pat nezinājušas, kur skriet. Zem mājas ir pagrabs, taču Viktorijai visu laiku bijusi sajūta, ka bail kāpt lejā. Jo, ja būs tiešs raķetes trāpījums, visa māja sagrūs virs viņām, un nez vai kāds no drupām izvilks. Turklāt gāzes apkures mājām pirmais trieciens būs arī pēdējais. Ja tā padomā, vienkārši nav kur glābties. “Pilsētā ir bumbu patvertnes, taču visiem tur tāpat vietas nepietiktu un līdz tām patvertnēm ir jāaiziet. Un es zināju, ka nekur tālu nespēju aiziet,” atklāti teic Viktorija.
Kopš kara sākuma Odesā bija ieviesta komandantstunda – no septiņiem vakarā līdz sešiem rītā. Šajās stundās pilsēta izskatījusies jo īpaši biedējoši tukša. Naktī tikpat kā neviena cilvēka, ja nu vienīgi kāds, kas cenšas tikt līdz bumbu patvertnei.
Kopš kara sākuma abu odesiešu istabas vidū visu laiku stāvēja divas mugursomas ar pašu nepieciešamāko – dokumentiem, Tamāras pledu, jo nevar zināt, kur un cik ilgi var nākties sēdēt aukstumā, un barība ģimenes mīlulim kaķim Taisonam. Tagad minka palicis Odesā pie Viktorijas māsas Larisas, kura, atskanot gaisa trauksmei, momentā steidzas uz šauro gaitenīti pie dzīvokļa ārdurvīm, jo tur ir relatīvi visdrošākā vieta visā mājoklī.
Veikalos Odesā izpirka grūbas, cukuru, pazuda konservi. Bija jāgādā, lai mājās visu laiku būtu vairākas sešu litru plastmasas pudeles ar ūdeni.
Viktorija stāsta, ka dzīvoklī visbīstamākie ir tieši logi, jo trieciena atviļņa spēks ir tāds, ka rūtis sašķīst šķembās. Cilvēkus viņu mājokļos, ja tos nesagrauj pavisam, sakropļo tieši logu stiklu šķembas un armatūru atlūzas. Tāpēc logus līdz pašai augšai viņas aizklāja ar kartona plāksnēm. Uz palodzēm citu virs citas sakrāva grāmatu grēdas līdz pašiem griestiem.
… Kad viendien Gaiļezera pusē kāds šāva salūtu un debesīs uzplauka krāšņas, spožas uguns puķes, Viktorija slimnīcas palātā satrūkās un nodrebēja.
Latvijā. Joprojām trauksme viedtālrunī
Kad abas ukrainietes ieradās Latvijā, Viktorija ar grūtībām veica attālumu no Gintas dzīvokļa virtuves līdz gaitenim. Nu ukrainietei aiz muguras operācija. “Priekšā vēl smaga cīņa par Viktorijas dzīvību un veselību,” saka Ginta, “bet dakterim Sīviņam es vēlos pateikt milzu paldies, jo viņam, kā atzinuši kolēģi, izdevies veikt brīnumu…”
“Latviešu ārsti pret mani, ukraiņu bēgli, izturējās ļoti pretimnākoši, atsaucīgi, man ne par ko nebija jāmaksā, liels, liels paldies viņiem,” nu ar tikko jaušamu kamolu kaklā saka Viktorija. Un gaida nākamo ārstēšanās kursu. Arī tāpēc neviens nevar zināt, cik ilgi viņām nāksies palikt Latvijā. Tamāra meklē Rīgā darbu. Diemžēl pagaidām to nav izdevies atrast. Meitenes sapnis ir darīt kaut ko, kas būtu saistīts ar datorspēļu radīšanu. “Man vienmēr paticis visu paveikt tā, lai pašai prieks un gandarījums,” viņa saka. Un piebilst – ieraksti par tām datorspēlēm, ja nu kāds darba devējs atsaucas?
Tamārai ir daudz draugu dažādās Ukrainas pilsētās. Kad kāds no viņiem nav parādījies sociālajos tīklos, ātri sāk birt jautājumi – kur esi, kāpēc neatsaucies, vai kas noticis… Vēl joprojām Viktorijas un Tamāras viedtālruņos parādās paziņojumi sarkaniem burtiem uz balta fona, tas nozīmē – trauksme! Kāpēc viņām vajag to zināt šeit, Latvijā? Kāpēc abas ukrainietes no šīs programmas joprojām nav atteikušās?
Tur, Ukrainā, palika mūsu radi, draugi, daudz tuvu cilvēku, Viktorija atbild, balsij aizlūstot. Un katra trauksmes sirēna nozīmē uzlidojumu, apšaudi ar raķetēm. Pēc katras telefonā parādījušās trauksmes beigām – un tās mēdz būt pat divas stundas ilgas – viņas arvien zvana uz mājām: vai visi dzīvi, veseli? Un uz sekundes desmitdaļu, pirms viņā galā atskan atbilde, abām ukraiņu sievietēm pamirst sirds.
