Izģērbtā opozīcija un varas vertikāle 0
Kā tālāk rīkosies vispārēju uzmanību piesaistījusī Krievijas ārpussistēmas opozīcija, un vai tai vispār ļaus rīkoties? Viena no tās redzamajām figūrām rakstnieks Boriss Akuņins intervijā franču žurnālam “L‘Express” apgalvoja, ka nākotne ir atkarīga no kustības pašorganizēšanās spējām un “varas degradācijas ātruma”.
Viņaprāt, “nav nekādu šaubu: esam nonākuši pie Putina politiskās biogrāfijas pēdējās nodaļas”. Neviens gan pagaidām nezina, kāds būs šīs nodaļas saturs.
Pirmie pareģojumi nav Rietumiem pārāk iepriecinoši. Krievijas varas opozicionāriem – vēl jo mazāk. Minētais žurnāls dažas dienas pirms Krievijas valsts prezidenta vēlēšanām veltīja arī apjomīgu rakstu metodēm, kas tiek izmantotas Putina pretinieku nomelnošanai. Publikācijā, piemēram, apcerēta kāda presē izplatīta viltota fotogrāfija. Tajā korupcijas atmaskotājs, pazīstamākais protestu kustības iedvesmotājs Aleksejs Navaļnijs redzams smejamies līdzās Krievijā nīstajam Borisam Berezovskim. Šīs falsifikācijas sakarā “L’Express” velk paralēles ar Staļina laikā viltotajiem uzņēmumiem, kuros bija izzuduši blakus “tautu tēvam” stāvējušie viņa agrākie līdzgaitnieki – kārtējo tīrīšanu upuri. Tiek laistas darbā arī citas pārbaudītas metodes. Pikantākā ir speciāli sagatavotu daiļavu uzsūtīšana ievērojamiem režīma kritizētājiem, ievilinot tos attiecīgi tehniski aprīkotās telpās, kur notiekošais tad kļūst publiski pie- ejams tīmeklī. Padomju ērā interneta nebija un seksa pakalpojumus kā KGB izliktas lamatas galvenokārt lietoja Rietumu diplomātu vervēšanā. Sabiedrība šādu “kompromatu” uzņem arvien vienaldzīgāk. Tāpat kā noklausītu telefonsarunu vai vienkārši privātu sarunu ierakstus, kas parādās atklātībā.
Šoreiz svarīgi būtu izprast, kāpēc tam visam tomēr tiek izlietoti samērā lieli līdzekļi. Krievijā iedibinātā prakse ļauj atstāt varai nevēlamos ārpus varas gaiteņiem, viņiem nav pieejas valsts televīzijas kanāliem. Turklāt opozīcija ir arī pārāk neviendabīga un bez konkrētas programmas, lai nopietni pretendētu uz varu.
Respektīvi, Putins viņa ieviestās “kontrolētās demokrātijas” apstākļos būtu guvis uzvaru prezidenta vēlēšanās arī bez rezultāta pārliekas uzspodrināšanas, tāpat kā “Vienotajai Krievijai” bija gandrīz neiespējami neuzvarēt parlamenta vēlēšanās pērn decembrī, kad tomēr, pēc neatkarīgu novērotāju aplēsēm, varas partija saņēma balsu “papildporciju” aptuveni 17% apmērā.
Jo sistēmas nodrošināšanai pārsvaram jābūt nospiedošam. Lai pie varas esošo pozīcijas neradītu ne vismazākās šaubas. Kā izrietēja no Putina priekšvēlēšanu rakstiem un runām, pasaule ir pilna ar briesmām, kas uzglūn Krievijai, bet iekšzemē sarosījušies Rietumu uzturētie “krāsainās revolūcijas” taisītāji.
Tāda loģika nesola jaunajiem opozicionāriem neko labu. Taču arī viņiem ir izdevies savā veidā atkailināt politiskā režīma būtību. Un izgaisināt šķitumu, ka Krievijā visi ir gatavi neierobežoti ilgi pieņemt “kontrolēto demokrātiju”.
Savulaik Putina ienākšanu Kremlī atviegloja Čečenijas krīze, vēlāk izvērtās cīņa pret Hodorkovska iemiesotajām politiski neuzticamajām darījumu aprindām, un, iespējams, tagad pienāks kārta ārpussistēmas opozīcijas galvenajām figūrām. Tikmēr ārpolitikā par Krievijas nedraugiem visdrīzāk tiks iztēloti tie paši kas vienmēr. Nu, mēs jau zinām, kuri.
