Kas restorānu ēdienkartēs slēpjas zem ieraksta ”Izģērbies, māsa Veronika!”? 5
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tieši pirms 2020. gada Ziemassvētkiem LU Akadēmiskajā apgādā izdots rakstu krājuma “Valoda: nozīme un forma” 11. numurs “Gramatika un valodas normēšana”. Izklausās pasausi? Bet kur vēl jūs uzzināsiet, cik veidos restorānu ēdienkartēs iespējams nosaukt kartupeļus un kas slēpjas zem ieraksta ”Izģērbies, māsa Veronika!”?
Rakstu krājumā, kuru sastādījušas Ilze Lokmane un Andra Kalnača, apkopoti Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Latviešu un vispārīgās valodniecības katedras rīkotās Latvijas Universitātes 77. konferences sekcijas “Gramatika un valodas normēšana” materiāli, kā arī vairāki atsevišķi tapuši pētījumi 12 rakstu veidolā latviešu un angļu valodā.
Gan specifiski, gan plašam lokam
Daži no šiem rakstiem ir gana specifiski un noderēs citiem pētniekiem vai konkrētu jomu profesionāļiem, piemēram, Ilzes Auziņas, Kristīnes Levānes-Petrovas un Ingas Kaijas kopdarbs “Mērķhipotēžu izvirzīšana latviešu valodas apguvēju korpusā”, Regīnas Kvašītes raksts “Latviešu un lietuviešu gramatikas termini: vārds, vārdšķira un to nosaukumi”, Gintares Judžentītes-Šinkūnienes un Saules Nikartaites raksts “Žemaitiskuma koncepts ziemeļu žemaišu dialektā” u. c.
Tāpat krājumā ir materiāli, kas var noderēt ikvienam, kurš padziļināti apgūst latviešu valodu vai to izmanto profesionālajā darbā, piemēram, Daigas Deksnes “Verba priedēkļu izvēles problēmas (korpusa piemēru analīze)”, Ilzes Lokmanes “Citrunas atspoguļojums valodā: sintaktiskais un pragmatiskais aspekts”, Kitijas Nagles “Vienskaitlinieku lietojums latviešu valodā un angļu valodas ietekme”, Gunas Zvīgules “Semantikas noteikta sakārtotu komponentu secība latviešu valodā”.
Bet vēl daži raksti, ja vien lasītājs ir ar mieru mazliet pacīkstēties ar akadēmisku izteiksmes veidu, varētu būt interesanti un noderīgi ikvienam.
Piemēram, Andra Kalnača savā rakstā “Uzrunas locījumi gramatikā un valodas praksē” secina, ka mūsdienās arvien biežāk arī gadījumos, kad cilvēka vārds ļauj veidot uzrunu vokatīvā, mēdz tikt izmantots nominatīvs – nevis “Jāni, nāc vakariņās!”, bet gan “Jānis, nāc vakariņās!”.
Atļaušos gan izteikt hipotēzi, ka vismaz sociālajos tīklos nereti tas notiek mazāk krievu valodas ietekmes, kā tehnisku iemeslu dēļ, proti, atzīmēt cilvēkus, lai viņi noteikti pamana ierakstu, iespējams tikai nominatīvā, savukārt rakstīt vārdu divreiz – vokatīvā un tad vēl arī nominatīvā – izskatās visnotaļ neveikli.
Arī šim jautājumam šogad kādā valodas rakstā pievērsīšos, bet šoreiz tuvāk apskatīšu tikai vienu no krājumā iekļautajiem rakstiem, proti, Sanitas Škapares “Ēdienkaršu valoda: ko un kā tās mums stāsta”, kas ir autores pirmā zinātniskā publikācija.
Septiņpadsmitdažādi sieri!
Ikviens, kurš lasījis Astrīdas Lindgrēnes grāmatas par Lennebergas Emīlu vai skatījies Rīgas Kinostudijā uzņemto filmu, atcerēsies, kā Emīls, lai aizvilinātu prom no nabagmājas, kārdināja komendanti ar septiņpadsmit dažādiem sieriem.
Savukārt Sanita Škapare rakstā atsaucas uz pētījumu, kurā secināts – šķietami vienkāršāko produktu, proti, kartupeļus, ēdienkartē iespējams ierakstīt 16 dažādos veidos.
Tiesa gan, tieši kartupeļu apzīmējumus pati savā pētījumā, kas ilga no 2018. gada novembra līdz 2019. gada janvārim un kura ietvaros izpētītas 50 Rīgā, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī, Siguldā darbojošos ēdināšanas uzņēmumu ēdienkartes, pati Sanita Škapare atsevišķi neizdala. Toties raksts piedāvā citu saistošu informāciju.
Izrādās, visvairāk formu no visiem iespējamajiem ēdienu nosaukumiem ēdienkartēs ir plaši pazīstamam desertam. To dēvē gan oriģinālā, par “Crème brûlée”, gan “Creme Brulee”, gan “Creme brule”, gan brilē krēms, krēms brulē un pat krēms-brulē. Ja nu jūs arī interesē, tad saskaņā ar Valsts valodas centra (VVC) izstrādātajiem grāmatvedības, vadībzinātnes, tirgvedības un tirdzniecības terminiem pareizā forma latviešu valodā ir krēms brulē.
Četros dažādos veidos ēdienkartēs atrodams vokpannā gatavotu ēdienu sadaļas apzīmējums – gan “wok”, gan “vok”, gan vokpanna, gan pareizais, proti, voks (ar īsu o izrunā, kā bokss).
Divos atšķirīgos veidos ēdienkartē tiek apzīmēti makaronu ēdieni, proti, kā makaroni un kā pasta (otrais ievērojami populārāks – no 37 pieminējumiem kopā tas izpelnījies 25 pieminējumus ēdienu nosaukumos un 12 – ēdienkaršu apakšnodaļu nosaukumos). Tāpat ēdienkartēs atrodamais kulta olbaltuma našķis apzīmēts gan kā meringa, gan bezē. Saskaņā ar VVC pareizi būtu lietot apzīmējumu bezē.
Bet vislielāko jucekli radījis pēdējā laikā arvien populārākais Austrumu ēdiens – no aunazirņiem jeb turku zirņiem gatavotā pastēte, ko dēvē gan par humosu, gan humusu (šī raksta autore novērojusi arī apzīmējumu hummuss).
Pareizais latviešu valodas variants ir – kurš uzminēja? – abi…
Proti, kaut gan tradicionāli jau gadu desmitiem jēdziens “humuss” latviešu valodā nozīmējis trūdzemi, VVC izstrādātajos terminos tam piešķirtas abas nozīmes. Sanita Škapare norāda – latviešu valodā bieži vien trūkst apstiprinātas ēdināšanas nozares terminoloģijas; tas varētu būt iemesls, kādēļ ēdienkartēs ir novērojama liela dažādība produktu vai ēdienu nosaukumos.
Individuāli un lokāli
Ēdienkartes paredzētas ne tikai tam, lai restorānā vai kafejnīcā ienākušais cilvēks saprastu, ko pasūtīt, tās arī pauž īpašnieku individualitāti. Ēdiens galu galā ir viena no baudām un arī sarunu tematiem, it sevišķi mūsdienās, kad arvien populārāki kļūst pavārmākslai veltīti blogi.
Viens no veidiem, kā paust individualitāti, ir ēdiena nosaukumam pievienoti īpašvārdi – lielākoties ēdienkartēs izmantotie īpašvārdi apzīmē ģeogrāfiskus objektus, administratīvas teritorijas, valstis un to apvienības, tāpat sastopami personvārdi, uzvārdi, iesaukas.
“Pētījuma materiālā identificēti 70 dažādi īpašvārdi. Ar pārliecinošu vairākumu izceļas vietvārdi, bet sastopami arī personvārdi. Īpašvārds “Latvija” lietojuma biežuma ziņā ir līderis un dažādos locījumos kopumā parādās 33 reizes. Lai gan ir ļoti skaidrs lietojuma pamatojums (šajā gadījumā – produkts, kura izcelsmes vieta ir Latvija), tomēr nav skaidras robežlīnijas, kāda veida reālijām izcelsmes vieta ir pieminēšanas vērta.
Vietējā izcelsme galvenokārt tiek norādīta trim pārtikas grupām – piena produktiem (Latvijas sieru izlase), gaļai (Latvijas brieža gaļa, Latvijas strausa gaļa) un zivīm (Latvijas ezeru zandarts, Latvijas store u. c.),” raksta pētījuma autore.
Starp ģeogrāfiskajiem apzīmējumiem otro vietu ar vienādu pieminējumu skaitu ieņem Rīga un Liepāja, un te rekordists ir restorāns “Key to Riga”, kura ēdienkartē tas parādās sešas reizes, turklāt papildina radošus, poētiskus ēdienu nosaukumus – “Rīgas pūra lāde”, “Aiz Rīgas vaļņiem”, “Rīgas rātes fiksās drātes”, “Rīgas sargu pupiņu zupa” un “Rīgas atslēga”, kā arī informē, ka atsevišķu ēdienu receptūrā iekļauts “Rīgas Melnais balzams”.
No ēdienkartēs izmantotajiem personvārdiem populārākie ir Cēzars – gan kā mērce, gan salāti – un Napoleons. Pirmais pieminēts 26, otrais – piecas reizes.
Savukārt unikālo personvārdu pieminējumu grupu pārstāv, piemēram, “Balta aukstā zupa” (gatavota pēc īpašas namatēva Andra Rūmīša receptes), Arvīds (“Pastnieka Arvīda iecienītā “Bukstiņa” biezputra”), Gunita (“Karalienes Gunitas siera kūka”), bet divreiz pieminēta Veronika (ābolu strūdele “Izģērbies, māsa Veronika!” un “Veronikas skābo kāpostu zupa”), kā arī Hermīne (“Hermīnes īpaši garšīgā dienas zupa”, “Hermīnes dienas deserts”).
Darbības vārdi ēdienkartē parasti norāda uz ēdiena pagatavošanas veidu, un nepārsteidz, ka absolūts uzvarētājs ar 283 pieminējumiem ir vārds “cept”, turklāt neskaitot gadījumus, kad kaut kas ticis “apcepts”, “iecepts” vai bijis “pašcepts”. Otrajā vietā ir marinēts (116 pieminējumi), trešajā – “grauzdēts” (36 pieminējumi).
Interesanti, ka no apstākļa vārdiem visbiežāk izmantots nevis “svaigi” (tas vispār palicis tikai ceturtajā vietā), bet gan apzīmējums “lēni”. Pētījuma autore izsaka minējumu, ka tas saistāms ar pēdējos gados arvien populārāko “Slow Food” kustību.
