Izgāšanās – “Šef, viss cauri…” Un no sirds dziedošā ministre Briselē! “LA” nedēļas apskats 18
Cilvēks. Dziedošā ministre
Eiropas Parlamentā rīkotajā konferencē “Kultūras mantojums Eiropā: savienojot pagātni un nākotni” Briselē Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde savu uzrunu sāka ar dziesmu.
“Negaidītais runas sākums pamodināja visus piegurošos vai nogarlaikojušos,” savā “Facebook” kontā raksta EP deputāte Sandra Kalniete. “Viņa runāja labā angļu valodā, skaidri un melodiski. Stāsts par Dziesmu svētkiem bija ar lielu vēsturisko vērienu un kopsakarībām. Ne par garu, ne par īsu,” atceroties latviešu politiķu misēkļus ar starptautiskām uzrunām, piebildusi Kalniete.
Starp mums, latviešiem, runājot, skaidrs, ka Dziesmu svētku būtība ir nevis solo dziedājumā, bet daudzbalsībā. Un tūkstošbalsīga kopkora efektu viena pati nevarētu panākt pat operas dīva Elīna Garanča. Ja nu ministre nevarēja dziesmu varas demonstrējumam atvest kārtīgu kori, varbūt būtu derējis Melbārdes “Stipro sievu” ansamblis līdzīgi kā pirms vairākiem gadiem Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, pati arī tērpusies krāšņā tautas tērpā, Dziesmu svētku ieskandēšanai parlamentā Briselē bija uzaicinājusi nelielu “zelta kori” no Latvijas.
Taču, no otras puses, lai nu kam, bet Melbārdei piestāv šāda uzstāšanās un viņa to var darīt tīru sirdi, jo Dziesmu svētku tradīcijas nesēju vidū bijusi ilgi pirms tam, kad ieņēma ministres amatu, un, strādādama “UNESCO” Latvijas pārstāvniecībā, daudz darījusi, lai Dziesmu svētki tiktu iekļauti pasaules nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Pārredzamā pagātnē, šķiet, neviena kultūras ministre nav spilgtinājusi savu runu ar dziesmu, taču nevar prasīt, lai ministrs visās viņam pakļautās jomās būtu vienlīdz spēcīgs. Bet laimīgā kārtā sanācis, ka valsts simtgades Dziesmu svētkos mums ir ministre no dziedātāju vidus.
Uzstāšanās Briselē bija tā reize, kad parādīt, ka latvieši nav nekādi kautrīgie bāleliņi. Un, ja jau reiz esam dziedātāju tauta, tad dzied arī amatpersonas. Pirms dažiem gadiem Dace Melbārde savai augošajai meitai strikti nosacīja – tev laiks izšķirties, vēlies turpmāk dziedāt vai dejot, tas būs tavs pirmais patstāvīgais lēmums.
Kauns. Papules neticamās pārvērtības
“Gandrīz 40 procenti Latvijas iedzīvotāju tiek apzināti liegts veidot šo valsti un aktīvi piedalīties valsts veidošanā,” vietnē “Youtube” publicētā video saka Evija Papule – ilggadējā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) augsta līmeņa ierēdne, kura nu kļuvusi par Rīgas mēra Nila Ušakova padomnieci un grasās kandidēt no “Saskaņas” saraksta Saeimas vēlēšanās.
Citētais teksts pausts videorullītī, kur ierēdne runā latviski. Ir arī krievvalodīgā versija, kurā E. Papule izsakās vēl skarbāk – šie mistiskie “40 procenti iedzīvotāju” pat esot izolēti.
Kas tie par 40 procentiem izolēto iedzīvotāju, kāpēc viņi nevar piedalīties valsts veidošanā, to bijusī ierēdne neatklāj. Taču pārējais Papules paustais ļauj nojaust kontekstu: kāds mākslīgi sadalījis sabiedrību, šis pats kāds, bet te jau konkrētāk tiek runāts par Saeimas deputātiem un izglītības ministru, liedz izglītoties krievu valodā. Vecā labā Tatjanas Ždanokas, Jakova Plinera, “Saskaņas” un arī Kremļa propaganda: dzīvosim draudzīgi, ja visi runāsim krieviski un neuzspiedīsim “apspiestajām minoritātēm” savu “suņu valodu”.
To jau bija ierasts dzirdēt no tradicionāli prokrieviskajiem vai drīzāk proimpēriskajiem spēkiem. Kad šādas idejas sāk paust cilvēks, kas gadiem strādājis IZM, bijis viena no atslēgas figūrām 2004. gadā, kad krievu skolās ieviesa bilingvālo izglītību, kura vēl pagājušā gada pavasarī, kad televīzijā varēja vērot Latvijas un Igaunijas teletiltu par mazākumtautību izglītību, atteicās runāt krieviski, šķiet, ka pasaule apgriezusies kājām gaisā.
Iespējams, pašas Papules pasaule apgriezās tajā brīdī, kad viņa aizgāja no IZM. Dzirdēts, ka viņai bijis gana daudz konfliktu ar esošo ministrijas valsts sekretāri, bet senais cīņu biedrs – ministrs K. Šadurskis, ar ko kopā īstenota 2004. gada reforma, – ļāva, lai dāmas pašas izplēšas un Papules pusē nenostājās. Pēc aiziešanas no IZM Papule sāka paust kritiku par plānoto skolu tālāku latviskošanu, liekot aizdomāties, kāda tad ir ierēdņu vara Latvijā un kādi varēja būt patiesie iemesli, kāpēc IZM gadiem pretēji valdības veidošanas dokumentos paustajam nepiedāvāja konkrētu plānu un likumprojektus skolu latviskošanai. Tagad, kad vairs nav runas par pragmatisku valdības un Saeimas lēmumu kritiku, bet populismu Kremļa stilā, rodas vēlme kārtīgāk revidēt Papules darbību IZM. Bet, no otras puses, šo propagandu viņa pauž ar tik stīvu seju, ka izskatās – arī “Saskaņas” rullīšos E. Papule nav gluži atklāta.
Kas viņu virza: sajūta, ka palikusi nenovērtēta un nodota, vēlme atriebties, naudas vai varas kāre? Atbildes nav, jo pēc nonākšanas “Saskaņas” rindās Papule ar “Latvijas Avīzi” vairs nekomunicē.
Darījums. Meklē recepti bēgļu krīzei
Pēc apmēram 12 stundu ilgām diskusijām piektdienas rītā plkst. 4.34 ES valstu līderi Briselē panāca vienošanos par risinājumiem migrācijas jautājumos. Vienošanās paredz, ka no ES budžeta tiks finansēti “centri”, kuros izskatīs Vidusjūrā izglābto patvēruma pieprasījumus, un valstis tos varēs veidot pēc brīvprātības principa. Tāpat būtiski, ka ES pētīs iespējas atvērt “reģionālās izkāpšanas platformas” Ziemeļāfrikas valstīs. Tajās varēs pieteikties patvērumam, tomēr drīzāk tā ir iespēja potenciālajiem migrantiem apdomāt, vai patiešām nepieciešams doties uz Eiropu, un arī mazināt cilvēku kontrabandistu rūpalu.
Jūtams, ka ES ir vēlme pamatīgi apdrošināties pret to, lai neatkārtotos 2015. gada bēgļu krīze, turklāt labi parādās Vācijas un citu lielo valstu intereses. Vienošanās plāno ierobežot t. s. sekundāro migrāciju, tas ir, kad patvēruma meklētājus uzņem vienā valstī, bet viņi vēlāk dodas uz citu ES valsti. Vācija migrantiem no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas ir kā tāda laimes zeme. Tāpat daudzi vēlas nokļūt tādās vairāk pārticīgās ES valstīs kā Austrija, Nīderlande un Zviedrija. Latvija daudziem patvēruma meklētājiem pēdējos gados bijusi kā vārti uz turīgākām ES valstīm. Tagad to plānots ierobežot. Pagaidām gan nav skaidrs, kā šis un citi vienošanās punkti tiks piemēroti praksē. ES pieredze jau parādījusi, ka patvēruma meklētāju uzņemšanā nepastāv zelta receptes, kuras attiecināt uz visām dalībvalstīm.
Izgāšanās. “Šef, viss cauri…”
Pieņemot, ka “Saskaņas” vadībai varētu būt tuva padomju kino klasika, it viegli iespējams iztēloties ainu kā partijas birojā trešdienas pēcpusdienā atskan slavenā frāze no filmas “Briljantu roka”: “Шеф, все пропало, всё пропало! Гипс снимают, клиент уезжает…” (“Šef, viss cauri, viss cauri, ģipsi ņem nost, klients dodas prom…”) Ģipša/klienta vietā gan šoreiz saskaņiešu piesaistītā jaunā politikas “zvaigzne” – pazīstamais baptistu mācītājs Pēteris Sproģis, kurš jau kampaņā pasludināts teju vai par Latvijas Donaldu Trampu, ieguldīti līdzekļi, sagatavotas reklāmas un lozungi… Un te viņš negaidīti paziņo, ka pārdomājis.
Tagad “Saskaņas” politiķi, kā arī daži nolīgtie spalvas meistari metušies vainot “slikto” Latvijas sabiedrību, kas esot pārāk skarbi uzņēmusi jauno politiķi. Vjačeslavs Dombrovskis pat apgalvo, ka pret Sproģi “izvērsta bezprecedenta un organizēta naida kampaņa”. Ierasti tiek pārmests latviešu nacionālisms, lai gan šoreiz to grūti piešūt – Sproģim taču neviens tautību nav pārmetis, kritika bija par politisko virzienu, kuram viņš pievienojies. Ne jau ar šādiem mākslīgiem gājieniem “Saskaņa” atbrīvosies no prokremliskās partijas slavas. Pārāk daudz aizvadītajos gadu desmitos ir sastrādāts. Taču arī piesaistītos “viesmāksliniekus” vajadzētu labāk sagatavot. Politikā vajag biezu ādu, tas nu jāsaprot ne tikai Sproģim, bet visiem, kas noskatījuši šo ceļu.
Pārsteigums. Vai sodīsim vecākus par bērnu grēkiem?
Pagājušajā nedēļā no Labklājības ministrijas (LM) dzīlēm izpeldējušais un valsts sekretāru sanāksmē izskatītais priekšlikums par piemaksām pie pensijām atkarībā no pensionāra pieaugušo bērnu Latvijā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām pārsteidz ar daudziem zemūdens akmeņiem.
Tagad atsevišķi ministrijās un pēc tam valdībā vērtētā piedāvājuma būtība ir šāda – pensionāru izmaksājamajai pensijai reizi gadā jāpiešķir piemaksa – viens procentpunkts no viņu bērnu Latvijā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.
“Ja LM ideja īstenosies, šādu atbalstu saviem vecākiem sniegs tikai tie nodokļu maksātāji, kuri tos maksā vispārējā režīmā ar likmi 35,09%. Turklāt, jo vairāk būs bērnu, kas maksā nodokļus Latvijā, jo lielāku pensijas piemaksu saņems vecāki. Piemēram, ja algas apmērs ir 500 eiro mēnesī, tad vecākiem novirzītais viens procentpunkts veidos gada piemaksu 60 eiro apmērā. Ja šo piemaksu saņems abi vecāki, tad summa tiks sadalīta uz pusēm,” skaidro ministrija.
Var jau saprast valsts varas vēlmi piespiest cilvēkus maksāt nodokļus pilnā apmērā un apzināties paaudžu savstarpējās solidaritātes nozīmību pensiju sistēmas nodrošināšanā. Tomēr izskatās, ka šis priekšlikums nedz patiesi atrisinās mazo pensiju problēmu mūsu valstī, nedz mazinās nevienlīdzību.
Tieši otrādi – lielākie ieguvēji var izrādīties tie pensionāri, kam ir pieklājīgas pensijas un kuru bērniem lielas algas, ar kurām savus vecākus jau tāpat var atbalstīt arī ārpus šīs shēmas. Tikmēr godprātīgajiem darba darītājiem un nodokļu maksātājiem, kuri saņem mazās algas, saglabāsies pazemojošā sajūta, ka nedz paši varam sev nopelnīt cienīgu pensiju, nedz savus vecākus atbalstīt.
Turklāt vecāku un bērnu attiecības, it īpaši jau tad, kad bērni ir pieauguši un dzīvo savu dzīvi, ir tik daudzslāņaina, dziļi personīga un dažādām emocijām piepildīta lieta, ka diezin vai valstij tur būtu pārmēru jāiejaucas.
Šķiet, ka tie laiki, kad totalitārā režīmā vecākiem bija jāatbild par pieaugušu bērnu grēkiem un otrādi, Latvijā tomēr ir pagājuši uz neatgriešanos. Tad kādēļ gan tagad kādam likt justies vainīgam par to, ka tavi pieaugušie bērni nedzīvo Latvijā vai nemaksā nodokļus? Nemaz nerunājot par to, ka ir virkne senioru, kurus liktenis nav aplaimojis ar bērniem vai kuru bērni aizgājuši aizsaulē vēl pirms vecākiem. Kamdēļ viņus vēl lieki sāpināt?
Sagatavoja: Vita Krauja, Ilze Kuzmina, Ģirts Vikmanis, Māris Antonevičs, Sanita Upleja.
