Māris Antonevičs: Izgāšanās maija eksāmenā 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diena, kad tiks eksaminēta mūsu iekšējā drošība un pretestības spēja, bija zināma labu laiku iepriekš – 9. maijs. Tas ir “krievu pasaules” ideoloģijas nozīmīgākais datums, kas vienmēr ticis izmantots atbalstītāju mobilizācijai un spēka izrādīšanai. Krievijā šis spēks tiek demonstrēts ar parādē maršējošiem karavīriem un bruņutehniku, bet ārpus valsts – ar pūļiem, kas nebaidās iziet ielās un demonstrēt savu solidaritāti ar agresorvalsti, izpildot visus speciāli šai dienai radītos rituālus.
Krievijas kaimiņvalstīs visas šīs aktivitātes daudzus gadus ir pieciestas ar atrunu, ka arī tā ir daļa no demokrātijas, un, pat ja tas rada riskus, tad tie nav tik lieli, lai nepieciestu. Krievijas iebrukumam Ukrainā bija jāpārvelk tam visam trekna svītra, tomēr Latvijā tas nav noticis, raisot niknumu, nedrošību un bažas par to, kādā valstī mēs dzīvojam. 9. maija eksāmenam drošības iestādes un to politiskā virsvadība bija sagatavojušās “viduvēji”, un pilnībā tika ignorēta iespēja, ka eksāmenam varētu būt vairākas daļas.
Tas, kas notika Pārdaugavā 10. maijā, bija satriecoši – padomju patriotiskās dziesmas skaļruņos, dejas “uz kauliem”, Krieviju slavinoši izsaucieni un agresija pret tiem, kas tur rokās Ukrainas karogus, visbeidzot – pat Krievijas karoga publiska izrādīšana un dīvaina policijas bezspēcība, mēģinot panākt, lai persona to nelieto. Tas viss redzams daudzos video, kurus filmējuši gan klātesošie mediji, gan aculiecinieki, tāpēc nevajadzētu tagad stāstīt par “atsevišķiem incidentiem” un to, ka pie vainas ir Rīgas domes organizētā ziedu novākšana ar traktoru.
Tā to tagad mēģina pasniegt policijas vadība un arī “Attīstībai/Par” politiķi, acīmredzot cenšoties glābt savas partijas biedres, iekšlietu ministres Marijas Golubevas ādu laikā, kad sabiedrībā skan ļoti kategoriski pieprasījumi pēc ministres demisijas.
Lai saprastu situācijas nopietnību, vajadzētu sākt ar tālāku atkāpi – 2014. gada pavasari, kad Krievija tikko bija sagrābusi Krimu, bet Donbasā pēkšņi it kā spontāni sāka organizēties lielāki un mazāki mītiņi, kuros sākotnēji cilvēki vienkārši demonstrēja lojalitāti Krievijai. Pirmās ainas no tiem bija apmēram tādas kā 10. maijā Pārdaugavā. “Zaļie cilvēciņi” tur parādījās nedaudz vēlāk. Pēc tam sākās karš. Varas nespēja uzreiz asi reaģēt uz izaicinājumiem var kļūt par signālu tālākajām darbībām, tāpēc šobrīd ir ļoti svarīga stingra un nepārprotama reakcija.
Pēc 24. februāra daudziem, iespējams, bija radies priekšstats, ka Latvijas sabiedrība ir mainījusies. Bija cerība, ka pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai un krievu okupantu pastrādātajām zvērībām lielākajai daļai beidzot atvērušās acis par to, kas patiesībā ir šī valsts un kādām idejām tā seko. Šķita, ka pat aktīvākie “krievu pasaules” sludinātāji ir nedaudz pierāvušies un vismaz publiski neizpaužas tā kā agrāk.
Nerunājot nemaz par partiju “Saskaņa”, kas pēkšņi pat bija gatava nosodīt Kremli – kaut kas iepriekš neiedomājams! Bijušais partijas līderis, Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs pat paziņoja: “Šogad nevar būt nekādas runas par kaut kādu [9. maija uzvaras] svinēšanu. Pieminot kritušos, aicināsim ziedus likt kapos.” Bija gan arī sabiedriskās domas aptaujas, kas rādīja – atbalsts Krievijai Latvijas iedzīvotāju vidū joprojām ir ievērojams, taču tie tikai tādi bezkaislīgi stabiņi un skaitļi datora ekrānā, ko vienmēr ir iespēja apstrīdēt, apšaubot aptaujas metodoloģiju.
9. un 10. maijs parādījis patieso ainu, bet, kas sliktāk, arī radījis iespaidu par valsts vājumu. Pie pieminekļa, protams, var salikt barjeras un atvest lielāku skaitu policistu, pat pastumt malā stendus ar Ukrainas kara ainām, lai tie nevienu neprovocē, tomēr politiski te viss ir tāpat kā iepriekš. Ziedu nesēji, kas jau pa ceļam caur parku ieņirdz par “hoholiem” un uzgavilē katram, kas izdomājis viltīgu veidu, kā nodemonstrēt Krievijas simboliku.
Sajutuši, ka te tomēr ir vilkme, retoriku strauji mainījuši arī ieinteresētie politiķi. Ušakovs, kurš vēl tikko aicinājis “pieminēt kapos”, tagad lepni ievieto sociālajos tīklos bildes ar “Saskaņas” priekšsēdi Jāni Urbanoviču pie Pārdaugavas staba. Publikas uzkurināšana, it kā cīnoties par to, lai ziedi netiktu novākti ātrāk, nekā drīkst (kad to drīkst – kas to lai zina). Bet galvenais kopējā sajūta – mūs nekas neapturēs, kā bijām par Krieviju un PSRS, tā arī paliksim. Kā jau minēts, īpaši spilgti šī visatļautība atklājās nākamajā dienā, kad policija bija atslābusi un lielā mērā pieļāvusi, ka pie pieminekļa viss rit savu gaitu, bet iekšlietu ministre devusies komandējumā uz Spāniju.
Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks trešdien vēlu vakarā, pamatojoties uz likuma “Par policiju” 12. pantu, pieņēma lēmumu slēgt pieeju piemineklim Uzvaras laukumā. Nekas netraucēja tā darīt jau 8. maija vakarā. Nespēja rīkoties izlēmīgi un atbilstoši kara apstākļiem, ir novedusi pie tā, ka spriedzes un nedrošības pēc šiem notikumiem ir kļuvis vairāk.
