Izgaršo Džemmas Skulmes krāsas 0
Mākslas stacijā Dubulti līdz 13. novembrim skatāma Džemmas Skulmes personālizstāde “Krāsas garša”, kurā eksponēti sešpadsmit mākslinieces jaunākie darbi. Šī izstāde ir kā zināms noslēgums mākslinieces izstāžu maratonam gada garumā, kad tika svinēta gleznotājas 90 gadu jubileja.
Izstādē “Krāsas garša” Dubultos ir unikāla iespēja iepazīties ar visjaunākajiem mākslinieces darbiem, kuri gleznoti šogad un pārsteidz ar radošo uzdevumu vērienu. “Sešpadsmit gleznas ir krāsas vieliskuma un abstrakta simbolisma “izgaršošana”,” teic izstādes kuratore Inga Šteimane. Bet māksliniece atzīst, ka darbi tapuši, izbaudot “to labo, meditatīvo sajūtu, kas rodas, satiekoties ar krāsu”. “Vienlaikus gleznas radušās kritiskā dialogā ar pašas Dž. Skulmes līdzšinējo veikumu un ar moderno glezniecību plašākā skatījumā. Dž. Skulme ir kritiskā dialogā pati ar sevi visu savu daiļrades laiku. Tas ir viņas gan pašas subjektīvi izvēlēts ceļš – būvēt un nojaukt pēc tam, gan jā, gan nē reizē, gan arī modernisms, avangards kā tāds, kas mums dod šo lielo ceļu, kas ir būvēt un jaukt un sākt no nulles,” skaidro I. Šteimane. Māksliniece to komentē: “Tā ir pretestība pret tiem smukajiem, labajiem paņēmieniem. Tas ir ļoti organiski nācis. Vienkārši tas ir mans meklējums. Manā glezniecībā meklējums un varbūt arī vēlēšanās – skatītājiem likt domāt vairāk par krāsu kā tādu īpašu garšu.”
Tā nav nejaušība, ka izstādes nosaukums ir “Krāsas garša”. “Krāsa kā tāda mūsu glezniecībā pazūd. Ir meistari, kas to turpina, bet jaunajā paaudzē – krāsas ir mazāk. Tomēr parādās brīnumaini gleznotāji,” teic māksliniece un piebilst: “Tagad ir cits laikmets. Visas tehnoloģijas, iespēja ar tām veikt nezin ko. Varbūt ja man te blakām būtu visas ierīces, es arī sāktu ar tām ņemties. Ļoti varbūt. Bet apetīte uz krāsām – tas ir kaut kas garšīgs, kas tāds, ka tev sāk drebēt žokļi. Krāsas šļaksts ir vienkārši izgaršojams, tas ir skaists pats par sevi un jau kā zīme runā.”
Mākslas zinātnieks, profesors Eduards Kļaviņš par mākslinieci ir teicis: “Atbrīvošanās ceļš, tas ir ne tikai Dž. Skulmes kritisks dialogs pašai ar sevi, bet plašākā mērogā ar moderno glezniecību, jo krāsa mūsdienu glezniecībā pazūd. Tātad viņa reabilitē krāsu.” Savukārt mākslas zinātniece Laima Slava par mākslinieci un krāsām teic: “Džemma ir cilvēks, kas vienmēr ir darbībā, kā viņa pati saka – viņa visu redz un domā krāsās. Līdz ar to viss, kas notiek ar krāsu, viņu ļoti saista un interesē. Krāsa, gleznošana un domāšana krāsās – tā niansēs mainās no paaudzes paaudzē, bet tā nekad neizbeidzas, taču ir paaudzes, kuras izteikti koncentrējas uz krāsu, piemēram, abstrakto ekspresionistu, brīvā žesta gleznotāju paaudze. Džemma absolūti pieder pie šīs paaudzes, izpausme krāsās viņai notiek ārkārtīgi organiski un bagāti. Bet, ja mākslinieks var runāt arī ar figūru, neredzu iemesla, kādēļ no tā būtu jāatsakās, turklāt abstrakcionisma šedevru detaļās viņai ir, cik uziet.”
Izstādes otro stāvu veido 2015. gadā gleznotās neodadaistiskās princeses, bērni un karalienes, kā arī agrāk tapušas kolāžas. “Kolāžas Dž. Skulme sauc dažādi – par “Kariatīdēm”, “Putnubiedēkļiem” un “Vēstures piezīmēm”, bet tās vieno koncepcija – izmantot to, kas ir mājās. Kolāžas ir vēl nenovērtēts kopums Dž. Skulmes daiļradē, kas tapušas paralēli “tīrajai” glezniecībai no 1982. gada līdz 2012. gadam un būvē tiltus starp Latviju un pasauli, starp visos laikos izkaisīto latvisko identitāti, un kļūst arī par autores simbolisku tiltu no padomju laikiem uz neatkarību,” skaidro I. Šteimane.
