Izgaismot fizikas tumšo bildi 0
Skolotājs Jānis Ikstens, strādājot lauku mājās, rod iedvesmu fizikas stundām. “Skolotāja darbs man iepatikās jau tad, kad vēl mācījos 12. klasē un aizstāju pedagogus Skolotāju dienā,” atceras Rugāju novada vidusskolas fizikas skolotājs Jānis Ikstens.
Viņš ir viens no diviem Latvijas Izglītības fonda un “Latvijas Avīzes” rīkotā konkursa “Jaunais skolotājs” uzvarētājiem. Iespējams, pedagoga amats ieinteresējis arī tāpēc, ka viņa mamma ir skolotāja – māca mūziku Eglaines pamatskolā.
Nevajag runāt pārāk gudri
Jānis izvēlējās studēt fiziku tāpēc, ka tā ir “aizraujoša un interesanta, kā arī dzīvē noderīga; tā ir zinātne par visu, kas tev apkārt”. Fizika patika, jau mācoties skolā, taču, gatavojoties vidusskolas noslēguma eksāmenam fizikā, šī zinātne iepatikās vēl jo vairāk. No svara bijis arī, ka Bērzpils vidusskolā Jānim bijusi laba un stingra fizikas skolotāja. “Man patika, ka stundās bieži iedomājos – ak, jā, tas ir no dzīves. Bija interesanti uzzināt, kā, piemēram, rodas varavīksne,” stāsta Jānis. Arī tagad, kad pats māca fiziku, Jānis cenšas pēc iespējas vairāk skolēniem parādīt fizikas sasaisti ar dzīvi, lai skolas bērni justu, ka fizikas likumi nav abstrakti: “Mājās veicot kādus darbus, ik pa laikam pamanu fizikas likumu īstenošanos un tā man rodas jauni piemēri, ko pastāstīt skolēniem. Viņi jau var iekalt likumus, taču, ja nesapratīs to jēgu, ātri atkal aizmirsīs. Ja stundā runāšu pārāk gudri, skolēniem nekas skaidrs netaps,” saka Jānis. Viņš pamanījis, ka visgrūtāk skolēni uztver tieši tās fizikas tēmas, kas nav saistītas ar ikdienas dzīvi. Piemēram, stundas par molekulām ir vienas no sarežģītākajām.
Kādā vēstulē par Jāni bija teikts: “Lai gan no fizikas neko nesaprotu un mani tā īpaši neinteresē, tomēr Jānis spēj pastāstīt par fiziku ar lielu aizrautību un spēj ieinteresēt pat tādus kā mani, kam fizika ir tumša bilde.”
“Strādājot skolā, man patīk tieši tas, ka ir iespēja bērniem kaut ko iemācīt,” teic Jānis. “Ja skolēns saprot, redzu, ka mans darbs ir noderīgs. Patīk bērnos radīt interesi par fiziku.” Protams, ne visiem skolēniem šo mācību priekšmetu izdodas viegli saprast. Tad Jānis aicina uz konsultācijām un domā, kā tēmu izstāstīt citādi.
Skolotājs priecājas, ka pēdējos gados par Eiropas struktūrfondu naudu izremontēts un aprīkots fizikas kabinets – ir viss laboratorijas darbiem nepieciešamais. Pats gatavo digitālos mācību materiālus, ko izmantot darbā ar interaktīvo tāfeli: “Skolēniem jau tas ļoti patīk. Saka, ka esot ” vauuu”, taču šo tāfeli izmantoju paretam, lai ir kā bonuss.”
Audzināmo klasi Jānis dabūs tikai nākamajā mācību gadā. Iedota piektā klase, kurā daudz puišu. “Tad jau man darba pietiks,” prognozē Jānis.
Viņš vada stundas arī Sīļukalna un Dekšāres pamatskolās. Abās skolās ir salīdzinoši maz skolēnu un fizikas skolotājs vajadzīgs vien četrām stundām. Tieši Dekšārē Jānis uzsāka pedagoga gaitas. Tur viņam piedāvāja vadīt stundas, kamēr topošais fiziķis pats vēl darbu nemaz nemeklēja.
Īsts lauku cilvēks
Jaunais skolotājs ir “tīrs” fizikas bakalaurs un pedagoģiju studē tikai tagad, mācoties maģistrantūrā. Par savu augstskolu Jānis sauc Daugavpils Universitāti – te iegūts bakalaura grāds, te viņš studē joprojām.
Vaicāju Jānim, kāpēc, viņaprāt, jaunieši joprojām lielākoties izvēlas studēt sociālās, nevis eksaktās zinības? “Grūti pateikt, varbūt viņi domā, ka ar dabaszinātnēm nevarēs nopelnīt,” atbild Jānis.
Vai jaunais fiziķis arī jūt skolēnu visatļautību un bezkaunību, par ko gana daudz runāts publiskajā telpā? “Gadās jau visādi,” viņš saka. “Taču nevienu no klases nav nācies dzīt ārā un vecākus uz skolu arī neesmu saucis. Man sanāk ar bērniem visu sarunāt.”
Par algu arī Jānis negrib sūdzēties – laukos ar pedagoga algu, vismaz pagaidām, kamēr nav savas ģimenes, var iztikt. “Pilsētā, ja būtu dzīvoklis jāīrē, tad gan nezinu, kā iztiktu. Tagad nemaz nezinu, cik dzīvokļi maksā,” teic Jānis. “Te man ir lauku māja, sava malka. Kurini tikai! Ir savs kartupelis, ko galdā likt.” Vienīgā problēma – degviela dārga un, braukājot uz darbu skolā un studijām Daugavpilī, to daudz sanāk nodedzināt: “Uz skolu jau it kā varētu braukt ar skolēnu autobusu. Taču līdz vietai, kur tas pietur, no manām mājām jāiet pieci kilometri kājām.”
Kamēr daudzi vienaudži laižas uz Rīgu vai vēl tālāk, Jānis apņēmies dzīvot laukos, jo ir īsts lauku cilvēks.
Pat, ja nebūtu darba skolā, paliktu tepat: vai tad laukos darba trūkst? “Labi, ziemā grūtāk, bet vasarā var iet ogot, sēņot – ar to arī var labi nopelnīt. Var kaut ko piehaltūrēt – malku pazāģēt. Ir te kokzāģētava, kur arī var nopelnīt ap 300 latiem. Daudziem dzīvot laukos ļoti traucē alkohols,” klāsta Jānis.
“Pats labprāt eju ogot. Mežā atpūšos. Te, laukos, putni čivina, vardes kurkst. Skaisti! Laukos nav nemaz tik traki, kā mēdz runāt.” Tā lielākā nelaime laukos ir odi, smej Jānis. Viņš dzīvo starp mežu un upi; odu tik daudz, ka vasaras vakaros nevar “degunu ārā izbāzt”. Tomēr ārā jāiet, jo jāstrādā – jāpļauj zāle, jācērt malka, jāapkopj vistas un zirgs, ko vecāki Jānim atveduši, “lai padzīvo vasarā”.
Jānis aizraujas ar hokeju un futbolu, kā arī iestājies zemessardzē. Uz pēdējām zemessargu mācībām gan neticis, jo bija jāgatavo skolēni fizikas eksāmenam: “Zemessardzē ir interesanti – var paskriet, tikt pie ieročiem, satikt interesantus cilvēkus.”
Jānis cer, ka arī turpmāk Rugājos pietiks skolēnu un viņš varēs turpināt iemīļoto skolotāja darbu.
