Parādās ierosinājumi, kuru autori paliek miglā tīti. Vai beidzot izgaismos lobētājus? 1
Patīk mums vai ne, bet lobēšana jeb interešu pārstāvība visos varas līmeņos Latvijā notiek ik dienu un joprojām bez tieša likuma ietvara.
Vēl vienu mēģinājumu ieviest kārtību šajā “dārziņā” sākusi Saeimas darba grupa, kurā iesaistītie visu frakciju deputāti apņēmušies izstrādāt lobēšanas atklātības likumprojektu.
Vai šoreiz iecerētais izdosies un tiesiskais regulējums palīdzēs lobēšanai atbrīvoties no korupcijas ēnas un vairot sabiedrības uzticēšanos?
Līdz šim centieni lobēšanas procesu padarīt atklātu nav vainagojušies ar panākumiem – 2012. gadā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izstrādāto likumprojektu deputāti izsvilpa. Par regulējuma nepieciešamību šaubījušies arī eksperti – Saeimas deputāte Inese Voika (“Attīstībai/Par”) atzīst, ka tolaik pat viņai kā biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” pārstāvei nebija pārliecības par likuma efektivitāti.
Šodien, uzņemoties darba grupas vadību, varot apgalvot, ka situācija izveidojusies atšķirīga – Saeima izrādījusi politisko gribu un Eiropas Savienībā ir daudz vairāk lobēšanas regulējumu piemēru, no kā pamācīties Latvijas likumdevējiem. “Gaismu tuneļa galā redzu, bet mums vēl daudz darāmā,” piebilst I. Voika.
Deputātus ķer pat gaiteņos
“Budžeta un finanšu komisijā lobija klātesamība ir visu laiku – viņi mūs ķer gaiteņos, uz kāpnēm u. c. – un tu reāli izjūti, ko nozīmē lobēšana. Mani kā jaunu deputātu, kas nāk no partijas, kura visus uzklausa, tas īpaši pārsteidza, iesākumā pat bija grūti saprast, ka viņi ar tevi tā strādā un pārliecina par noteiktiem jautājumiem,” par savu pieredzi Saeimā stāsta viens no darba grupas locekļiem Mārtiņš Šteins (“Attīstībai/Par”).
Nav nekas nelikumīgs, ja lobisti pie deputātiem vēršas atklāti, bez aplinkiem, visticamāk, savus priekšlikumus iepriekš apsprieduši ministrijā vai citās valsts institūcijās, taču līdzās pastāv arī cita prakse, kad komisiju darba atspoguļojumā parādās ierosinājumi, kuru autori tā arī paliek miglā tīti.
Par vienu no šādiem gadījumiem, kad pat parlamentārās izmeklēšanas komisija neesot spējusi sadzīt lobistu pēdas, M. Šteins nosauc četru miljardu OIK (obligātā iepirkuma komponente) afēru.
“Komisijā analizējām milzīgu daudzumu dokumentu, taču nevarējām skaidri saprast, kad un kurš priekšlikumu gala redakcijā iesniedzis, kas parāda, ka Latvijā lobēšanas likums ir vajadzīgs un interešu aizstāvības speciālistiem sava darbība ir jāreģistrē.”
Dārgi varējis izmaksāt arī likums par atkritumu apsaimniekošanu Rīgā, kurā valdības ieteiktais 10 gadu darbības termiņš, nonākot Saeimā, pārvērties par 20 gadiem, kā arī projektā iekļauti citi grozījumi, lai atkritumu apsaimniekošanas monopolam plašāk pavērtu durvis. Konkrētu lobistu pēdas neparādījās, lai gan skaidrs, ka izmaiņas likumprojektā tika iekļautas ieinteresēto uzņēmumu labā.
Deputāti atzīst, ka nepilnība jālabo pašiem savā saimniecībā, nosakot 17 komisijām, darba grupām u. c. vienotu kārtību, kā tiek atspoguļota likumprojektu izstrāde un tajā iesaistītās personas, t. sk. lobisti.
“Šobrīd strādājam pie Saeimas Kārtības ruļļa uzlabojumiem, lai protokolos tiktu uzrādīti visi cilvēki, kas piedalās sēdē, kā arī būtu pieejami audioieraksti. Procedūra pati par sevi nenodrošina, ka viss būs supergodīgi, bet tā rada iespēju pamanīt un novērtēt, vai process notiek pareizi vai ne,” skaidro I. Voika.
Lai nodemonstrētu, ka atklātība darbā ar lobijiem nav “baigā birokrātija”, “Attīstībai/Par” savā frakcijā ieviesusi reģistru, kurā deputāti norāda būtisku informāciju par tikšanos ar interešu pārstāvjiem. Pagājušā gada laikā veikti vairāki simti ierakstu.
Neiebraukt kaimiņu grāvī
No lobēšanas likuma liela pretinieka par tā atbalstītāju tagad kļuvis politologs un sabiedrisko attiecību un lobisma aģentūras “Mediju tilts” līdzīpašnieks Filips Rajevskis. Uzņēmums savulaik godalgots par labāko lobisma kampaņu Baltijā. F. Rajevskis atzīst, ka regulējums vajadzīgs, lai ieviestu skaidrību par labo praksi un lai saprastu, no kurienes pieņemtajam likumam, noteikumiem u.c. “aug kājas”.
“Normāla, civilizēta lobija pamatu pamats ir abpusēja atklātība, lai visi saprot, par ko un kāpēc ir runa. Nav pieņemams, ka es runātu ar kādu politiķi, neatklājot, ka par šo jautājumu patiesībā interesējas mūsu klients.”
Pieredze un pašu veiktais pētījums parādījis, ka lielākā daļa dažāda līmeņa amatpersonu un politiķu Latvijā ir diezgan atvērti, valdot sapratne, ka jāzina, kas notiek reālajā dzīvē, un jābūt dialogam ar tiem, kurus lēmums ietekmēs. F. Rajevskis par valsts aparātu izsakās atzinīgi – caurspīdīguma līmenis, atvērtība un atsaucība ir stipri lielāka nekā kādreiz, toties ar milzīgām problēmām jāsaskaras pašvaldībās. “Rīgā runāt par civilizētu lobismu nav vietas, tāds neeksistē.”
No vārda “lobists”, kuru sabiedrība vērtē arī ar negatīvu nokrāsu, F. Rajevskis nevairās, taču kolēģu pieredze Lietuvā liecina, ka lobēšana no demokrātiskas interešu pārstāvniecības var kļūt par slēptu pasākumu.
“Lietuvieši ir ļoti aizrāvušies ar lobēšanas regulēšanu, šķiet, nav komunicējuši ar biznesa vidi, un rezultātā lobisms gandrīz nogājis pagrīdē. Kaimiņi šoreiz nav labais piemērs, tikko mums bija tikšanās ar sabiedrisko attiecību jomas lietuviešu kolēģiem, un biju šokēts – viņi vairs necenšas tikties ar saviem priekšstāvjiem, jo tās esot pārāk lielas klapatas, bet šādas deformācijas noved pie tā, ka gan jau kādam tā pieeja ir,” spriež “Mediju tilta” pārstāvis.
Par lobēšanas regulējuma pozitīvu iznākumu Saeimā viņš nav pārliecināts: “Nav man mierīga sirds. Negribu mest akmeni Ineses Voikas dārziņā, jo viņai ir izpratne par šo jautājumu, taču deputātu vidū ir ļoti daudz populistu un aiz dažādiem spēkiem stāv vēl citi spēki, kuri būtu ieinteresēti, lai viss notiek pa vecam zem tepiķa.”
Optimistisku prognozi par deputātu centieniem tiesiski izgaismot lobēšanu pauž Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes locekle Katrīna Zariņa: “Ir mainījusies uzņēmējdarbības vide, paaudzes, pieeja un arī nostāja par labu regulējumam.”
Organizācija vēlas redzēt lobēšanas atklātības principus Saeimā, jo nereti nav saprotams, kāpēc likumprojektā veiktas izmaiņas, kas tās iesniedzis un kāds bijis process.
Netic godīgam lobismam
Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju lobēšanu saista ar korupciju. Tirgus un sociālo pētījumu aģentūra “Latvijas fakti” 2015. gada aptaujā tikai nepilna trešdaļa respondentu piekrita, ka lobēšana ir godīgs veids, kā sabiedrība var ietekmēt valsts pārvaldi. Domnīcas “Providus” asociētais pētnieks Valts Kalniņš skaidro, kā profesionāli lobisti arī bez uzpirkšanas kriminālā izpratnē spēj efektīvi darboties Latvijā.
“Pie mums lobisms iet roku rokā ar finansiālu atbalstu politisku partiju kampaņu vajadzībām, kas bieži vien notiek likuma ietvaros – tā ir viena problēma. Otra – spēcīgs lobētājs arī bez korupcijas svara kausus pavērsīs savam klientam par labu, atstājot to pilsoņu intereses, kuriem nav lobētāju vai kuri nav tik spēcīgi, otrā plānā.
Kad jālemj jautājumi, kur saduras vienkāršā klienta intereses ar lielas industrijas vēlmēm, piemēram, finanšu, apdrošināšanas, farmācijas jomās, biznesa puse deputātam būs visu sagatavojusi – argumentus, pamatojumu, skaitļus –, viņam atliek to izmantot, pat nelauzot galvu, ko pateikt kameru priekšā, bet otras puses labā darbosies tikai, cik nu kāds politiķis godprātīgi saviem spēkiem un interesi centīsies izlīdzsvarot informāciju. Plašākai sabiedrībai rodas sajūta, ka tās labā sistēma nestrādā un politiķi droši vien ir korumpēti.”
“Tā ir iestaigāta taciņa,” atzīst darba grupas vadītāja I. Voika un par piemēru min lēmumu par paaugstinātu akcīzes nodokli saldinātajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem. Šoreiz gan uzņēmēju intereses pārstāvējusi Zemkopības ministrija, iesniedzot mats matā tādu pašu dokumentu kā pārtikas industrijas pārstāvji.
“Pārāk bieži ministrijas ir uzņēmēju aizstāves, taču šajā gadījumā Zemkopības ministrijai jau nav jāaizstāv tikai zemnieki un ražotāji, bet arī sabiedrība, kurai jāpatērē šie produkti.”
Pētnieks V. Kalniņš ierosina lobēšanas atklātības likumu sasaistīt sazobē ar sabiedrības līdzdalības procedūrām – likumu vai citu tiesību aktu projektu veidotājiem nosakot pienākumu aktīvi apzināt visu galveno interešu pārstāvjus.
“Ja vien darbojas normālas interešu organizācijas vai grupas, kurām ir leģitīmas intereses kādā jomā, Saeimas komisijās, kur tiek izskatīti likumprojekti, jābūt praksei, ka tiek aicinātas visas puses un ideālā gadījumā – pietiekami uzklausītas. Tas nav nekas neiespējams.”
Pēc labiem paraugiem pētnieks aicina paraudzīties Lielbritānijas, Vācijas un ziemeļvalstu parlamentu virzienā, kas, regulāri rīkojot publiskas diskusijas, cenšas nodrošināt, lai dažādo interešu pārstāvniecība ir sabalansēta.
Ko darīt ar Valaini?
Saeimas darba grupa jau vienojusies, ka nepieciešams obligāts un visaptverošs lobēšanas reģistrs. Eiropas Komisijas, kā arī kaimiņu lietuviešu reģistrs, kurā lobists tiek iekļauts brīvprātīgi, pierādījis sevi kā neefektīvs modelis. “Katram jābūt atbildīgam par reģistrā sniegto informāciju, ja kaut kas būtisks netiks iesniegts, var saņemt sodu un izslēgšanu no reģistra,” ieceri skaidro I. Voika.
LTRK valdes locekle K. Zariņa cer, ka reģistrs izgaismos visus, kas nodarbojas ar lobēšanu un ko pārstāv, tajā skaitā arī advokātu birojus, kuri līdz šim centušies palikt ēnā. “Tas būtu tikai loģiski no procesa caurspīdīguma viedokļa un izpratnes par to, kas kopumā notiek valstī.”
Pētnieks V. Kalniņš lobēšanas atklātības regulējumam nosauc vēl dažus “obligātā minimuma” punktus: pienākumu ar zināmu regularitāti atklāt noteiktu informāciju – ziņot par jautājumiem, kurus lobē, klientiem, kā interesēs notiek lobēšana, un amatpersonām, ar kurām notikusi saziņa; lobistu izturēšanās noteikumi attiecībās ar valsts amatpersonām.
Lobēšanas atklātības regulējumam jātiek galā ar vēl vienu problēmu – lai deputāti nesēž uz diviem krēsliem, norāda I. Voika, kā piemēru nosaucot Viktoru Valaini (ZZS), kas deputāta darbu apvienojis ar algotu izpilddirektora amatu Latvijas Lielo pilsētu asociācijā – organizācijā, kurā dalībnieki darbojas savu interešu aizstāvībai.
“Ja būtu mūsu kolēģis, piespiestu izvēlēties vienu vai otru, bet tagad nav skaidrs, kurā brīdī ko viņš pārstāv?” Valaiņa problēmu atrisinās aizliegums deputātiem no 1. jūlija ieņemt algotus amatus nevalstiskajās organizācijās.
Pētnieks V. Kalniņš neiesaka “žņaugt nost” deputāta sabiedrisko darbību, citās Eiropas valstīs tautas kalpu darbošanās sabiedriskajās organizācijās sastopama biežāk, nekā varētu iedomāties.
“Ierobežojums saņemt atalgojumu sabiedriskajās organizācijās jau ir tuvu maksimumam, ko šajā jomā var izdarīt. Deputātam, kam pēc definīcijas piestāv būt sabiedriski aktīvam cilvēkam, vispār aizliegt darboties šādās organizācijās nebūtu pareizi. Svarīgi, lai viņu nevar legāli uzpirkt, tā teikt, slikti strādāsi, pazaudēsi otro algu.”
Toties pēc pilnvaru beigām bijušajām amatpersonām būtu jānosaka divu gadu aizliegums lobēt institūcijās, kurās tās ieņēmušas amatu, lai nevarētu izmantot negodīgas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem, norāda pētnieks.
Topošā likumprojekta nākotni V. Kalniņš vērtē kā cerīgu, veiksmīgam procesam varētu palīdzēt Saeimas vadošā loma izstrādē, taču gaidīt, ka tas varētu nest kādas revolucionāras pārmaiņas, gan nevajadzētu.
“Likums nebūs brīnumlīdzeklis, kas fundamentāli kaut ko mainīs politiskajā sistēmā, tomēr tas var palīdzēt svaru kausiem pasvērties vairāk par labu tiem, kuri nespēj noalgot lielos lobētājus – vai tie ir pacienti veselības sistēmā, vai mazie banku klienti, vai darba ņēmēji.”
Uzziņa
Lobēšana Latvijā
Likumā tieši neregulēta, taču izplatīta prakse politikā
* Lobēšana ir apzināta un sistemātiska komunikācija ar publiskās varas subjektiem (valsts un pašvaldību institūcijām) nolūkā ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu noteiktu privātpersonu vai sabiedrības grupu interesēs.
* Nodarbošanos ar lobēšanu aizsargā Latvijas Republikas (LR) Satversmē noteiktās tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus (100. pants), likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā (101. pants) un vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības (104. pants). Lobētāji var izmantot sabiedrības līdzdalības procedūras, tikt iekļauti darba grupās vai konsultatīvajās padomēs, sniegt atzinumus, būt klāt atklātās Saeimas komisiju sēdēs.
Avots: Ministru kabineta 2008. gada koncepcija par lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamību Latvijā, Latvijas enciklopēdija.
