Izfantazētā brīvības pasaulē. Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Eviju Krūzi 3
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No piektdienas, 31. marta, Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē Reiņa Suhanova režijā skatītājiem būs līdzvērojama neparasta izrāde – komiskā lekcija “Baltiešu armija” –, kas tapusi pēc mākslinieka un karikatūrista Edgara Ozoliņa (1930–1987) piezīmju motīviem. Vienā no galvenajām lomām – Nacionālā teātra spilgtā aktrise EVIJA KRŪZE.
Laikam gan reti kurš spētu iedomāties, ka populārais mākslinieks Ozoliņš dziļos padomju laikos kaldinājis pats savu utopisku plānu par Latvijas neatkarības atgūšanu. Līdz šim tā piezīmes glabājušās Ķekavas novadpētniecības muzejā, atklājot precīzu plānu, kā Islandē apzināti pavairot noteiktu daudzumu trimdas baltiešu, tādējādi pamazām izveidojot baltiešu armiju. Tad, pēc gadiem, rūpīgi izvēlētā brīdī uzbrūkot PSRS, trīsdienu karā mākslinieks bija paredzējis atbrīvot Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Aicinot skatīties izrādi, režisors Reinis Suhanovs par šīm piezīmēm teicis, ka Edgars Ozoliņš dzīvoja ārējas nebrīves laikmetā, skicējot un pierakstot savas pretpadomju fantāzijas: “Domājams savai iekšējai vajadzībai, iespējams, lai izdzīvotu – izšautu naidu, ilgas un dusmas uz papīra. Šie sapņi par alternatīvu realitāti, pavisam citādu pasaules vēsturi, kurā Baltijas valstu tautām pēc padomju okupācijas ir cits liktenis, uzrunā mani ar savu asprātību un mīlestību pret tautu, bet arī pārbauda manas politkorektuma robežas. Ozoliņa fantāzijas nav sistematizētas, un arī mēs izrādē cenšamies saglabāt piezīmju klades kolāžas noteiktu ritmu.”
“Kultūrzīmju” sarunā ar aktrisi Eviju Krūzi – par izrādes garu un mākslinieciskajiem plāniem.
– Kāda ir jūsu lomu šajā izrādē?
E. Krūze: – Mana loma izrādē ir būt gluži kā izkāpušai no Edgara Ozoliņa karikatūrām, viņa fantāzijas radītam tēlam, turklāt ne tikai vienam, bet daudziem un dažādiem. Tos iemieso arī Madara Zviedre, Ivars Kļavinskis un Romāns Bargais. Nevienam no mums nav viena konkrēta loma, mēģinam uzminēt un iedzīvoties tajā, ko sarakstījis Edgars Ozoliņš, radām pasauli, kādu, lasot viņa piezīmes, esam atšifrējuši un uzminējuši. Mākslinieka fantāzija veido mūsu – četru aktieru un režisora Reiņa Suhanova – fantāziju, un visi kopīgi radām materiālu, kurā nemitīgi pārveidojamies.
– Mākslinieks šo utopiju rakstīja pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kāds ir izrādes laiks un kur norit darbība?
– Izrāde ir par diezgan utopisku antireālo vēsturi. Tās darbības laiks ir, sākot ar 1945. un beidzot ar aptuveni 1979. gadu. Ir sākusies padomju vara, Latvija kļuvusi par padomju Latviju, notiek izsūtīšanas, ir arī aizbēgušie. Mūsu varoņi ir emigranti, kuri tiek aģitēti un vākti kopā, lai dotos uz Islandi un tur iedzīvotos. Mākslinieks paredz, ka baltieši pamazām pārņemtu Islandes ekonomiku un nodibinātu savas neatkarīgās valstiņas – Latviju, Igauniju un Lietuvu.
Baltiešu armijā ir gan sievietes, gan vīrieši, jo, atbilstoši Edgara Ozoliņa plānam, viens no baltiešu svarīgākajiem uzdevumiem ir vairoties un vēlreiz vairoties. Protams, arī dzīvot šajās jaunajās neatkarīgajās valstiņās, bet virsuzdevums ir radīt pēc iespējas vairāk pēcnācēju, lai mēs kļūtu stipri. Plāns paredz dažu desmitu gadu laikā radīt pašiem savu armiju un doties uz īsto Latviju, Igauniju un Lietuvu un trīs dienu laikā atbrīvot valstis no okupācijas.
Materiāls ir ļoti interesants, par to iespējams daudz fantazēt, turklāt – šobrīd īpaši aktuāls, jo esam ieraudzījuši, kāds ir karš, kas notiek Ukrainā un pasaulē.
Izrādē fantazēsim gan par idejām, kuras devis mākslinieks, gan apspēlēsim arī visas šā brīža aktuālās tēmas.
Izrādes kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi krāšņus kostīmus, un vilksim arī “liekās miesas”, lai izskatītos gluži kā tēli, izkāpuši no Edgara Ozoliņa karikatūrām, – viņam sievietes bija diezgan apaļīgas, formīgas, ar kārtīgiem gurniem un lielām krūtīm. Vīrieši parasti bija attēloti ar vēderiņiem, bet, ja sportisti – tad ar vareniem muskuļiem. Šajā izrādē aktieriem ir iespēja pārtapt pavisam līdzīgiem mākslinieka vīzijām.
Mākslinieka zīmēto atpazīstamo lietu ir ļoti daudz, tās visu laiku bijušas mums blakus, un tagad, skatoties izrādi, nokļūsim viņa radītajā pasaulē. Visiem jau pazīstamas mākslinieka Edgara Ozoliņa karikatūras, arī zīmējumi savulaik tik populārajai grāmatai “Mīlestības vārdā”, ilustrācijas Zentas Ērgles populārajai grāmatai “Starp mums, meitenēm, runājot”, viņa radīts ir arī agrākajos laikos visiem pazīstamais gailis uz “Ābeces” vāka. Teātra Jaunajā zālē stundu pirms izrādēm varēs apskatīt arī mākslinieka grafisko darbu izstādi.
– Vai zināt, kur šie pieraksti atradās? Padomju okupācijas laikā jau šāds rakstu darbs pat atvilktnē nedrīkstētu stāvēt…
– Reinis Suhanovs šos pierakstus ieguva Ķekavas novadpētniecības muzejā, tie tur bija nogādāti pavisam nesen, tos uzticējis Egara Ozoliņa brāļadēls, mākslinieks Armīns Ozoliņš. Mēs, visa radošā komanda, ar ļoti lielu interesi pētījām šo lielo muzeja dokumentu kaudzi. Šifrējot mākslinieka rokrakstu, sapratām, ka bieži viņš rakstījis fantāzijas uzplūdos, brīžam teksts nav nobeigts un nākamajās lapiņās seko tā pati tēma ar citu nobeigumu vai citu sākumu.
Protams, padomju laikā ko tādu jau nemaz nevarēja kādam stāstīt, kur nu vēl iedomāties publicēt. Edgara Ozoliņa māte esot bijusi izsūtīta, tēvs nošauts, var tikai iedomāties, cik liela “cemme” viņam bija pret padomju varu. Droši vien šie klusībā izdomātie plāni palīdzēja māksliniekam tikt pāri sarūgtinājumam par notiekošo.
– Režisors Reinis Suhanovs teicis, ka izrāde atklās, ko nozīmē būt brīvam ārējas nebrīves apstākļos, kā dzīvot brīvi un sadzīvot ar savām traumām.
– Mākslinieks bērnībā izslimoja poliomielītu jeb bērnu trieku un pēc tam sevi uzskatīja par nepilnvērtīgu, slimības dēļ viņam radies kuprītis un viņš ļoti esot pārdzīvojis, ka dzīvi nav iespējams izbaudīt. Tas jau arī bija iemesls, kādēļ viņš tik uzsvērti attēloja skaistos un pilnvērtīgos cilvēku ķermeņus, fantazēja.
Pats sevi viņš kariķēja, piemēram, viens viņa karikatūristiskais pašportrets rāda, kā mazītiņš mākslinieks sēž un zīmē starp lielām un kailām sievietes krūtīm. Viņa fantāzijas bija diezgan seksuālas. Visa viņa dzīve jau bija fantāzijas, karikatūras un ilustrācijas, tas bija veids, kā viņš sevi realizēja, kā jutās pilnvērtīgs.
– Pārsteidz, ka Edgars Ozoliņš savu utopiju radīja tā saucamajā stagnācijas laikā, kad ar okupāciju tik daudzi jau bija samierinājušies.
– Nav jau īsti zināms, kurā laikā veidojās šie pieraksti, ilgas pēc brīvības māksliniekā gruzdēja visu mūžu. Domāju, ka viņš vienmēr fantazēja.
– Kādu iedomājaties šīs izrādes skatītāju?
– To var skatīties arī kā atpūtas izrādi, kas domāta jebkuram. Izrāde varētu patikt gan teātra mīļiem, gan profesionāļiem, gan jauniešiem un vecākajai paaudzei. Mūsu tēmas ir tik atpazīstamas un cilvēcīgas, nedomāju, ka šis būs smags stāsts.Turklāt – ja skatītājs nevēlēsies iedziļināties, gaidāma vizuāli baudāma izrāde, varēs atpūsties un kopīgi izfantazētajām tēmām pieslēgties tikai tik, cik vēlēsies.
– Vai izrādē tiek runāts, kādus mākslinieks redzēja latviešus?
– Viņš rakstīja, ka “pār latviešu tautu izpletusies svešu nacionalitāšu mainīgā okupācija un tādēļ latvieši visizteiktāk ir nacionālisti”. Ozoliņš savos pierakstos bija izdomājis arī latviešu izcelsmes miljonāru no Amerikas, kurš, lai latvieši dzīvotu Islandē, varētu dot naudu.
Par plānu viņš saka: “Jums tiek dota iespēja piedalīties pasākumā – eksperimentā. Šai misijai ļoti rūpīgi izvēlējāmies simts izredzētos, mums, baltiem, tā jāizved uzmanīgi un neuzkrītoši /../ Mēs esam par divejādību vienādībā, pretējais ir vienas lietas vai parādības otra puse. Viena puse nevar būt bez otras puses, visu lietu un parādību mērs ir cilvēks. Cilvēkā ir divas puses – cilvēciskā un dzīvnieciskā, bioloģiskā un domājošā –, un šīs puses nevar atzīt katru par sevi atsevišķi, nesaraujot saiti ar cilvēcību.”
– Liekas, izrādē būs baudāms līdzīgs vieglums, ar kādu tagad par nopietnām lietām joko ukraiņi …
– Jā, nedaudz būs melnais humors, jo tas šai izrādei piestāv, protams, – arī viegls humors. Nedaudz ieskicēsim emigrantu bēdīgo dzīvi iesākumā trimdā, bet tai sekos saulainā Islande ar skaisto dzīvi. Patiesībā par nākotnes baltiešu armiju runāsim diezgan maz, kara tēma tiek tikai viegli ieskicēta.
Tā ir izrāde par cilvēkiem Edgara Ozoliņa radītajā fantāzijas pasaulē – tur ir daudz bērnu, runas par vairošanos, vienkāršas un saprotamas tēmas. Edgars Ozoliņš savos pierakstos atstājis pat precīzus skaitļus – matemātiskus aprēķinus, cik iedzīvotājiem jābūt, lai tie apjomīgi savairotos, norādīts, ar ko katrs varētu nodarboties. Rādīsim viņa izdomāto pasauli ar kultūras namiem, visdažādākājām sporta iespējām, skaistuma konkursiem…
– Šķiet dīvaina mākslinieka izvēle par Islandi kā baltiešu laimīgo zemi, droši vien paši islandieši nemaz nebūtu priecīgi par baltiešu invāziju.
– Mākslinieks tekstā raksta, ka islandieši ir “supernacionālreakcionāra tauta un baltiešiem tajā jāiefiltrējas ļoti uzmanīgi”. Varbūt viņš izvēlējās Islandi, jo tolaik tā bija jauna, mazzināma zeme? Tur bija daudz vietas un maz iedzīvotāju, tur viegli varēja iedomāties vietu arī baltiešiem, kuri Islandē varētu būt nostāk no citiem un pamazām kļūt stipri.
Nesen jau arī parādījās, ka latviešiem vajadzētu braukt uz kādu salu un veidot tur jauno Latviju. Re, neviena ideja jau nav jauna.
