Izejot cauri ellei. Karš Ukrainā atgādina: padomju deportācijas aizmirst nedrīkstam! 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad aprit 81 gads, kopš vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņus padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. 1941. gada 14. jūnijā notika pirmā masu deportācija no Latvijas. Traģisks laiks, par kuru nu lasām vēstures grāmatās, dzirdam no tuviniekiem un šos atmiņu stāstus nododam tālāk jaunajām paaudzēm. Kas varēja iedomāties, ka vēsture atkārtosies? Nu jau vairāk nekā miljons ukraiņu ir izsūtīti uz Krieviju pret savu gribu… Karš Ukrainā ir uzplēsis pagātnes rētas. Izsūtīto latviešu un viņu tuvinieku stāsti: mēs nekad neaizmirsīsim.
Es spilgti atceros Ukrainas kara pirmās dienas, nedēļas: sociālo tīklu dzīlēs ieraudzīju kādas krievu blogeres ierakstu par to, ka visai pasaulei jābūt pateicīgai Krievijai. Viņa rakstīja, ka krievi ir pasaules glābēji, atbrīvotāji – tiem, kas tā nedomā, būtu jāpalasa vēstures grāmatas…
Jā, krievu vēstures grāmatās ir tikai viena (ne)patiesība. Par to, kā atbrīvotāji okupēja valstis, nogalināja nevainīgus cilvēkus, izjauca ģimenes, dzīves, likteņus, deportējot tūkstošiem cilvēku uz svešu zemi, neviens neraksta. Toreiz manī iekšā viss vārījās, es to izjutu īpaši spēcīgi un uztvēru ļoti personīgi, jo mana vecmamma Ausma Saukuma ar ģimeni reiz tika izsūtīta uz Sibīriju. Tas gan notika 1949., ne 1941. gadā, un tomēr tas nemaina faktu un apstākļus. Vecmamma par dzīvi Sibīrijā man ir stāstījusi ļoti daudz.
Viņa aktīvi piedalās dažādos represēto pasākumos, ir pat uzrakstījusi nelielu grāmatu par dzīvi izsūtījumā. Es vienmēr esmu jutusi viņas sāpi un lielo pārdzīvojumu. Tas ir prātam neaptverami. Vecmamma 1949. gada 25. martā bija ceļā uz skolu, kad pamanīja, kā uz viņas ģimenes mājām dodas ar šautenēm bruņojušies zaldāti. Sasniedzot mājas, viņi visu pārmeklēja, rakstāmgalda un grāmatu plaukta saturu izgāza uz zemes, visam bradāja pāri ar dubļainiem zābakiem. Šis skats vecmammas prātā iespiedies ļoti dziļi – tā, it kā tas būtu noticis vakar.
Viņa atceras, ka tā bija pirmā reize, kad viņa savu tēti redzēja raudam. Garo un mokošo ceļu uz Sibīriju vecmammas ģimene mēroja kopā ar vēl citiem pazīstamiem cilvēkiem. Joprojām atceros stāstu par to, kā ceļā mira kādas ģimenes ilgi gaidītais un lolotais trīs mēnešus vecais dēliņš…
Sibīrijā manai vecmammai ar kājām bija jāmēro 17 kilometrus garš ceļš uz un no skolas. Aukstumā, sniegputenī, tumsā. Visa ceļa garumā nevienas apdzīvotas vietas – tikai lopu ferma, kuras tuvumā vecmamma sākotnēji jutās droši, taču velti, jo tur bieži pulcējās vilki. Tuvojoties fermai, viņa vairākkārt mēnessgaismā pār ceļu pārskrienam redzēja šos vilkus.
Sibīrijas atmiņas vecmamma man atstāstījusi daudzas jo daudzas reizes. Lai gan vienmēr ar interesi esmu klausījusies viņas stāstos, kā arī pie sevis šausminājusies par to, kas viņai bija jāpārdzīvo, šobrīd bez asarām acīs šo stāstu uzrakstīt vairs nevaru. Un tā ir tikai maza daļa no viņas sāpīgās pagātnes. Karš Ukrainā pavisam noteikti ir uzplēsis vecās rētas. Pagātne atkārtojas, un šādas nežēlības, kādas līdz šim ir dzirdētas tikai vecvecāku stāstos, nu notiek tik tuvu, mūsdienu modernajā pasaulē.
Pieminot mīļos
Mana vecmāmiņa atgriezās no izsūtījuma, strādāja, apprecējās, veidoja ģimeni un joprojām vada laimīgu dzīvi kopā ar bērniem un mazbērniem savās mājās Bauskā, taču represēto cilvēku likteņi ir dažādi. Daudzi ar ne tik laimīgām beigām. Daces Deksnes tantes Elvīras jaunās ģimenes aizsākumu pārrāva vīra Gusta izsūtīšana uz Sibīriju 1941. gadā.
Dace stāsta, ka tās gan nav vienīgās viņas atmiņas, kas saistītas ar izsūtījumiem: viņas vectēvs Jānis Ērmanis Otrā pasaules kara laikā atradās, Daces vecmammas vārdiem sakot, “krievu lēģerī, no kura pārnāca aiz bada piepampis”. Viņam palaimējās izdzīvot: “Vien atceros, ka visās ēdienreizēs vecmamma viņam pie šķīvja nolika maizes šķēlītes, paskaidrodama, ka tas viņam vēl no lēģera laikiem, ka bez maizes nav paēdis. Iekšēji satrūkos – kā ir piedzīvot badu? Bet nodomāju, ka tā taču ir vēsture, kas nevar atkārtoties.”
Atgriežoties pie stāsta par tanti Elvīru, Dace stāsta, cik traģiski netaisns bijis tantes liktenis. Viņa bijusi tik laipna, mīļa. Tāpēc tika saukta par Mīļo tanti: “Viņa tikko bija apprecējusies un dzīvoja Zilupē pie Latvijas robežas. Vīrs Gusts bija robežsargu virsnieks. Viņiem piedzima meita Rasa, un pēkšņi vienā dienā viss sagruva. Vīru, tāpēc ka robežsargu virsnieks, izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš pēc neilga laika mira.
Par nāves iemeslu tika minēts plaušu karsonis.” Līdz ar vīra zaudējumu sekoja vēl viena nelaime – mira arī meitiņa: “Tā aprāvās jaunas latviešu ģimenes dzīve, pat īsti neiesākusies. Bērnībā ar Mīļo tanti pavadīju ļoti daudz laika – ciemojos pie viņas, gājām pastaigāt un braucām arī uz Meža kapiem, kur bija apglabāta Rasa. Ik reizi, sēžot uz soliņa un gaidot, kamēr tante sakops kapu, bija sajūta – tā nedrīkstēja notikt, tas nav pareizi.”
Šīs ir Daces agrās bērnības atmiņas. Viņa saka: daudzu mozaīkas gabaliņu iztrūkst, taču šie traģiskie notikumi un radinieku likteņi netiek aizmirsti: “Ir ļoti daudz ģimeņu ar tādām atmiņām, kuras ikdienā necilā. Bet nav aizmirstas… Pietiek paskatīties uz niknuma pārvērstajām sejām pie pieminekļa Uzvaras parkā un citviet, lai saprastu, kāds naids virst mums tepat blakus. Tas nav pazudis, bet atgriezies ar jaunu spēku. Šie cilvēki atkal ir gatavi mūs izsūtīt, samīdīt un iznīcināt, kā tas šobrīd notiek Ukrainā.”
Jānis Blučs 1945. gadā tika aicināts iesaistīties nacionāli noskaņotā organizācijā pret pastāvošo padomju varu. Tad sākās šo jauniešu aresti – Jāni arestēja 1945. gada 5. novembrī, aizveda un ieslodzīja kādā Balvu stacijas mājas pagrabā. Vēlāk apcietinātie tika nogādāti čekā, pratināti, izģērbti, tad nogādāti Centrālcietumā un atpakaļ uz Stabu ielu. 1946. gada aprīlī notika tiesas sēde: Jānim Blučam par dzimtenes nodevību piesprieda brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem. Viņš tika izsūtīts uz Sibīriju.
Diemžēl Jānis nu ir devies mūžībā, bet viņa atmiņas un piedzīvotais Sibīrijā detalizēti piefiksēts Irēnas Šaicānes darbā “Mazliet par dzīvi… 20. gadsimtā Latvijā un ne tikai: Jāņa Bluča atmiņās.” Vectētiņa piemiņu dzīvu tur arī mazbērni un mazmazbērni. Jānis ir Madaras Bobkovas vīra vectēvs, un viņa “Mājas Viesim” stāsta, ka Jānis bijis apbrīnojami stiprs un laipns cilvēks: “Nesaprotu, kā pēc visa piedzīvotā viņš neturēja ļaunu prātu uz krieviem. Es viņam bieži prasīju – nu kā tu vari nejust riebumu pret tautu, kas tev darīja pāri!? To visu nolikt malā var tikai patiešām spēcīga personība.” Jānis mira pirms pāris gadiem.
Madara ir ļoti pateicīga liktenim par to, ka viņas meitiņai bija iespēja satikt vecvectētiņu, pirms viņš devās mūžībā. Madara uzskata, ka vīra vectēvs noslēdzis tādu kā miera līgumu pats ar sevi, lai tiktu pāri pārdzīvotajam: “Nav iespējams pārvērtēt, cik viņš bija fantastisks. Vectētiņš nomira 2017. gadā. Pirms tam viņam vēl bija insults, un ārsti teica, ka viņš, visticamāk, vairs nepamodīsies, taču pamodās gan. Iemācījās no jauna rakstīt, runāt. To laikam var spēt tikai pilnīgai ellei cauri izgājis cilvēks – norūdījies un stiprs.”
Bez bailēm – par Latviju!
Biruta Rodoviča (91) pusaudžu gados bija sakarniece Īles nacionālajā partizānu vienībā. Viņai bija 16 gadi laikā, kad viņa tika arestēta un izsūtīta uz Volgas–Donas koncentrācijas nometni, lai izciestu sodu: “Mūs nodeva kāds čekists, kurš bija ielavījies Īles grupā. Pēc tam, kad bija notikusi kauja meža bunkurā, čekisti ieradās arī mūsmājās – Naudītes pagasta Lejasirbēs.” Biruta atminas, kā nonākusi partizānu vienībā: “Tas notika pirms 1946. gada Jāņiem, kad mūsmājās ienāca divi jauni, skaisti zēni.
Viņi vēlējās runāt ar manu tēti. Kad viņi bija aizgājuši, tētis stāstīja, ka tie ir leģionāri, ka viņi šobrīd slēpjas mežā un ka viņiem ir vajadzīgs atbalsts. Tētis bija pagasta aizsargu priekšnieks, un viņš jau tad zināja, kas mūs agrāk vai vēlāk var sagaidīt, ja Latvijā turpināsies padomju vara.” Pirmā saskarsme ar iebrucējiem no Krievijas Birutai bija jau 1941. gadā, kad mājās ienāca krievi, vandījās pa istabām un ar durkļiem sagrieza gleznu – mammas portretu: “Mani tas ļoti aizvainoja.
Viņiem vienkārši rieba, ka mēs skaisti dzīvojam. Atceros, kā tētis viņus grūda laukā no istabas un tie gribēja viņu nošaut. Tad mamma krita uz ceļiem un lūdzās, lai viņi to nedara. Briesmīgi…” Tā nu Birutas ģimene iesaistījās un palīdzēja partizāniem: “Bail nebija nemaz. Manī bija tāds kā azarts, ka spēju ko darīt Latvijas labā. Tētis deva pajumti, mamma cepa maizi. Braucām uz armijas veikalu Rīgā, pirkām formastērpus, pārtiku. Vienīgais, ko nožēloju – esmu par maz darījusi.”
Īles grupu tiesāja padomju Lietuvas kara tribunāls. Pēdējā vārdā Biruta lūgusi, lai tēva sodu uzliek viņai, uz ko prokurors atbildējis, ka par to, ka viņš partizānos ievilcis savus bērnus, tētim vajadzētu uzlikt visus iespējamos sodus. Koncentrācijas nometnē sievietēm lika nest gulšņus, dzelzceļa sliedes: “Tas bija ārkārtīgi grūti. Pašu kanālu arī neraka ar mašīnām – to darīja ieslodzītie ar savām rokām.
Daudzi gāja bojā. Briesmīgi bija arī tas, ka barakās, kur mita politiskie, laida iekšā kriminālistes-lesbietes. Viņas bija ļoti agresīvas, slimas ar sifilisu. Lai sevi aizstāvētu, bija arī jākaujas. Šiem cilvēkiem ar mums bija ļauts darīt visu. Bieži jutu, ka kāds man atrodas aiz muguras ar dunci rokās. Tad nu tu nezini, gaidi, kas notiks, ko darīs – izvaros vai durs?”
Lai gan Biruta tika atbrīvota pēc trīs gadiem, liktenis viņai bija paredzējis vēl neatgriezties Latvijā pavisam: “Kad mani atbrīvoja, viens no maniem brāļiem vēl atradās soda nometnē Džezkazganā. Pēc Staļina nāves viņu atbrīvoja, bet mājās braukt vēl neļāva. Kad viņu arestēja 1947. gadā, viņš bija tikko apprecējies, tāpēc brīdī, kad brāli atbrīvoja no nometnes, sieva devās pie viņa un palika.
Piedzima meitiņa, taču tur nebija pieejams nekas no tā, ko tobrīd vajadzēja jaundzimušajam. Tā kā man bija atvaļinājums, devos turp, lai palīdzētu, un tad satiku savu lielo mīlestību.” Tas bija Birutas brāļa draugs, pretošanās kustības “Kursa” dalībnieks Gunārs Rodovičs, kurš arī tur izcieta sodu: “Gunārs jau pirms tam bija redzējis manu fotogrāfiju un uzreiz teicis: tā meitene būs mana! Tā nu divas atvaļinājuma nedēļas pārvērtās par astoņiem gadiem.” Birutai un Gunāram ilgi neļāva doties mājās – it kā tādēļ, ka pie Gunāra mājās bija atrasti ieroči – smagāka lieta.
Biruta jau daudzus gadus dzīvo Liepājā. Viņa ir lepna mamma diviem bērniem, vecmāmiņa sešiem mazbērniem un nu jau arī vecvecmāmiņa diviem mazmazbērniņiem. Viņa joprojām aktīvi darbojas sabiedriskajā dzīvē: Biruta ir “Īles bunkura” idejas autore. Bunkura atjaunošana tika uzsākta 1992. gadā. Tas ir cieņas apliecinājums nacionālajiem partizāniem, kā arī interesants apskates objekts. Birutas mazmeita Džeina stāsta, ka vecmāmiņa ir viņas lepnums un šobrīd viņas piedzīvotais izsūtījumā saprotams vēl labāk: “Vecmāmiņa jau pirms Ukrainas kara sākuma teica, ka nebūs labi – būs karš. Cilvēks, kas ar to ir saskāries, noteikti to sajūt citādi. Agrāk, kad biju bērns un vecmāmiņa par šo visu mums stāstīja, es tā neaizdomājos. Tikai tagad, laikam ritot, es saprotu, ko viņai nācies piedzīvot un pārdzīvot. Asaras sariešas acīs un kaklā ir kamols…”
Interese par pagātni aug
Laiks Sibīrijā izmaina, liek pielāgoties apstākļiem – to ir novērojusi Agnese Krauze, kuras tēva vecāki un vecvecāki 1941. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju. Agnese stāsta, ka ģimene dzīvojusi Talsos, kur tēva vectēvam Jānim piederēja liela zirgu ferma un zeme: “Zirgi ir audzēti piecās paaudzēs, kādreiz iznomājot zemi no Nurmuižas barona. Tajā laikā audzēja arī barona paša zirgus. Protams, visi īpašumi tika atņemti, pievienoti sovhozam, vēlāk kolhozam. Visas ēkas, kas tur atradās, noārdīja vai iestūma ūdenstilpnēs.”
Agneses ome par laiku Sibīrijā runājusi nelabprāt, opis savukārt stāstījis tikai par piedzīvojumiem: “Tagad, pieaugušā vecumā es saprotu, ka tā viņiem bija vieglāk to visu pārdzīvot. Viņi Sibīrijā nodzīvoja astoņus gadus. Opis bija kalējs, par kalēju strādāja arī tur. Bija ļoti aukstas ziemas, bieži vakariņās ēda kartupeļu mizas vai putras no graudu pelavām. Ome par ēdienu nekad nesūdzējās – bija pateicīga pat par mazumiņu.” Atgriežoties no Sibīrijas, Agneses ome turpināja dzīvot ļoti pieticīgi: “Un ne tāpēc, ka nebija naudas – vienkārši tāds ieradums. Atceros, ka tad, kad ome vecumdienās dzīvoja pie mums, viņa slēpa ēdienu, nelietoja jaunos palagus, bet šuva vecajiem ielāpus.
Man kā bērnam likās, ka viņa ir sajukusi prātā – ko var taupīt… Bet nu saprotu, ka tās bija Sibīrijas sekas.” Agneses tētis piedzima, kad ģimene bija atgriezusies Latvijā. Omei visvairāk sāpējis tas, ka, atgriežoties dzimtenē, viņiem vairs nebija nekā: “Ne zemes, ne māju, ne iedzīves. Ciemojoties pie kaimiņiem, viņa ieraudzīja savas mēbeles, servīzes, gleznas, un kaimiņi, protams, nelikās ne zinis. 1991. gadā vecvecāki atguva mazāk nekā pusi sava īpašuma. Kādā īpašumā jau dzīvoja ģimenes ar bērniem. Kad braucām aplūkot šo īpašumu, ome pagalmā raudāja, stāstīja, kur viņas mamma sēdējusi uz soliņa, kur viņa iesvētībās fotografējusies.
Māju ome atstāja tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvoja. Toreiz man tas likās negodīgi, bet tagad saprotu, ka viņa negribēja neko, kas saistījās ar vecākiem, kuri neatgriezās no Sibīrijas. Kā arī nevēlējās citiem atņemt mājas, jo zināja, kāda tā ir sajūta…” Pāris gadu pēc mantojumu atgūšanas Agneses tēvs vectēvam apsolīja uzbūvēt pirtiņu.
Vectēvs stundām sēdējis zem liepas uz pirts lieveņa, ik pa laikam atceroties, kā tur savulaik izskatījās: kur kalpi dzīvojuši, kā viņš spēlējis akordeonu un visi dancojuši, kā zirgi vesti ganībās: “Es redzēju, ka viņš kavējas atmiņās. Ome rādīja fotogrāfijas, stāstīja, kur kas audzis un kā toreiz izskatījās teritorija. Arī par saviem vecākiem daudz stāstīja. Ja vien es būtu uzmanīgāk klausījusies… Bet es vēl biju bērns, līdz galam neapzinājos tās sāpes. Tagad mēģinu saviem bērniem stāstīt visu, ko atceros, pat ja kāds mozaīkas gabaliņš iztrūkst.”
Ne viens vien izsūtīto bērns, mazbērns, mazmazbērns šobrīd atzīst to, ka mīļo cilvēku piedzīvotais izsūtījuma gados nu sāp vēl dziļāk. Rodas lielāka izpratne un arī interese. To novēro arī Okupācijas muzejā – Audiovizuālo materiālu krātuves vadošā speciāliste Lelde Neimane uzsver, ka pēdējā laikā Latvijas sabiedrības interese par mūsu vēsturi saistībā ar karu Ukrainā ir augusi. Muzeja ekspozīcija kādu laiku nebija pieejama, taču beidzot – kopš 1. jūnija – visi interesenti atkal ir laipni gaidīti apskatīt jauno ekspozīciju.
Kamēr tas nebija iespējams, kā skaidro muzeja Izglītības nodaļas vadītāja Inguna Role, tika sagatavotas piecas tiešsaistes nodarbības (https://okupacijasmuzejs.lv/lv/skolam/) ciklā “Propaganda. Karš Ukrainā” (https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/piedavajam-jaunu-nodarbibu-skoleniem-propaganda-kars-ukraina–1126/). 2022. gada aprīlī tiešsaistē un klātienē nodarbībās piedalījās vairāk nekā 1700 skolēnu. Maijā notika nodarbība “Gara spēka atmoda”.
Lelde Neimane atgādina, ka represēto atmiņas Latvijā Okupācijas muzejs vāc un ieraksta jau no 1994. gada: “Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri labprāt dalās pārdzīvotajā, lai arī smagi, bet ir, protams, arī tie, kuri atsaka, jo nevēlas traumatisko pieredzi vēlreiz cilāt. Tomēr kopumā mums ir liels represēto atmiņu krājums – atmiņas, audioliecības un videoliecības – vairāki tūkstoši. Esam darījuši daudz, lai mēs nekad neaizmirstu šo traģisko Latvijas vēstures posmu un nodotu tālāk šos stāstus jaunajām paaudzēm.”
Kā skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas komunikācijas nodaļas darbinieki, sākoties Krievijas izraisītajam karam pret Ukrainu un ukraiņu bēgļiem ierodoties Latvijā, kad ukraiņu bērni iesaistījās mācībās Latvijas skolās, ministrija saņēma daudz jautājumu – kā runāt ar bērniem par karu, kā integrēt ukraiņu skolēnus: “Tāpēc savā mājaslapā izveidojām īpašu sadaļu “Atbalsts nedrošā brīdī” (https://www.izm.gov.lv/lv/atbalsts-nedrosa-bridi), kur vienuviet apkopota informācija un pieejami daudzveidīgi materiāli – tostarp kultūras norišu piedāvājuma izlase, lai runātu ar skolēniem par aktuālajiem notikumiem – arī 1941. un 1949. gada deportācijām šodienas notikumu kontekstā.”
