Foto – Dainis Bušmanis

Ja ne gluži kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, tad tomēr negaidīta jūlija sākumā nāca ziņa, ka Viesturs Meikšāns, viens no latviešu spilgtākajiem jaunās paaudzes režisoriem, nākamajā teātra sezonā aicināts strādāt uz slavenā Maskavas Dailes teātra Lielās zāles skatuves.

Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Lasīt citas ziņas

Turklāt veidos nevis vienu, bet veselas trīs izrādes – krievu absurda žanra klasiķa Aleksandra Suhovo-Kobiļina triloģiju “Krečinska kāzas”, “Lieta” un “Tarelkina nāve”.

– Sekojot līdzi tavām režisora gaitām, redzam teju galvu reibinošu karjeru. Jau gadu pēc akadēmijas beigšanas “Spēlmaņu nakts” balva kā Gada jaunajam skatuves māksliniekam, gadu vēlāk – Gada režisora gods, bet pērn pēc “Septiņu Faustu” iestudējuma Nacionālajā teātrī Kirils Serebreņ-
ņikovs aicināja Maskavas Dailes teātra Mazajā zālē iestudēt Vasīlija Sigareva lugu “Kareņins”. Vēl vairāk, pēc izrādes veiksmes nāca paša teātra vadītāja Oļega Tabakova aicinājums. Bet teātra vidē ienāci no pilnīgi citas pasaules, būdams ar izcilību diplomēts biznesa vadības speciālists – laikam taču karjeras straujums liecina, ka skatuves mākslā esi atradis savu stihiju?

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

V. Meikšāns: – Tajā ziņā, ka atrasts teātris, jā, viennozīmīgi. Es ar to nodarbošos, jo šis lauciņš man ir interesants. Straujums man pašam ir liels pārsteigums, daudz veiksmes un sakritību. Arī tas, ka esmu nokļuvis Maskavā, lielā mērā ir sakritība, jo paralēli Nacionālajā teātrī strādāja Kirils (Serebreņņikovs). Neko darīt, jātur līdzi! Piedāvājums iestudēt triloģiju Maskavas Dailes teātrī, kas uzskatāma par svarīgāko Krievijas skatuvi, var negadīties visu mūžu. Tas ir gadsimta projekts. Interesanti, ka nākamajā sezonā trīs no piecām Lielās zāles izrādēm veido latviešu komanda. Arī tas, ka Maskavas Dailes teātris līdz šim nebija uzņēmies iestudēt šo triloģiju kā vienu lielu projektu. Pirmizrāde gaidāma decembra vidū, otrā – martā, trešā – jūnija beigās, īsts maratons. Viņi, protams, riskē, mums – liela atbildība. Lielā skatuve nozīmē arī to, ka esi kritiķu un Krievijas teātra mīļu uzmanības lokā. Izejam nedaudz citos plašumos.

– Suhovo-Kobiļins, lai arī Krievijā slavens, mūsu teātra vidē ir mazāk pazīstams cara laika dramaturgs. Par ko stāsts?

– Jā, tas ir revolucionārs absurda dramaturģijas gabals no 19. gadsimta vidus. Krievijas literatūrā ir ļoti maz absurda dramaturģijas darbu – vēl var minēt Saltikovu- Ščedrinu un Gogoli. Lugas ir Krievijas birokrātijas un korumpētības kritika – laikam mūžīgā tēma Krievijā.

– Nudien jūtīgas tēmas. Kā, būdams režisora krēslā un ārpus tā, tu reaģē uz pašlaik Krievijā notiekošo, uz politisko gaisotni?

– Manās izrādēs nebūs Krievijas kritikas.

Man nav tiesību kritizēt to, ko īsti nepazīstu – ne sabiedrību, ne tās noskaņojumu, ne valsti. Pats jūtu līdzi cilvēkiem, kuru vēlēšanu tiesības Krievijā tiek ierobežotas. Visi taču redzēja internetā, kā elementāri tiek manipulēts ar vēlēšanu rezultātiem. Protams, man ir savs viedoklis, bet es to nepaudīšu uz skatuves.

– Uz Maskavu tev līdzi dosies radošā komanda – scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone un komponists Jēkabs Nīmanis. Vai Maskavā turpināsit strādāt asociatīvā teātra manierē, līdzīgi kā “Straumēnos”?

– Nē, mēs izstāstīsim stāstu, balstīsimies dažādos konceptos. Pirmajā lugā mani interesē nozieguma un lielummānijas tēma, Maskavā tā labi jūtama arhitektūrā – milzīgās Staļina laika būves, četrstāvu māja mūsu astoņu stāvu augstumā. Mums uz skatuves būs milzīga scenogrāfija ar milzīgām durvīm. Absurda darbam šāds piegājiens likās piemērots.

– Vai var salīdzināt pašmāju teātrus, to iekšējo atmosfēru, aktierspēli, režisoru darbu un Maskavas teātri?

– Latviešu un krievu teātris ir ļoti līdzīgs. Aktierspēles līmenī būtisku atšķirību nav, un mūsu aktieri nav ne par matu sliktāki. Vienīgi Krievijā ir daudz plašākas izvēles iespējas – dažādu ampluā aktieri. Man šķiet, Maskavā teātris pat nedaudz cieš no tā, cik ļoti tur skatītāji mīl teātri. Biļetes izpērk uz visām izrādēm, pat ja kvalitāte nav augstā līmenī. Godīgi sakot, otra tik spilgta režisora rokraksta, kāds šobrīd ir Kirilam Serebreņņikovam, neredzēju. Ļoti dominē izklaidējošas izrādes, komēdijas, mūzikli. Krievijā ir jūtama režijas krīze.

Mūsu problēma – esam mazi. Labi, ka tagad ir jauno režisoru vilnis – prieks, ka “Spēlmaņu nakts” nominācijās ir pat trīs jauni režisori. Tomēr valsts var lepoties ar režijas līmeni, ja kāds režisors ir spējīgs taisīt atšķirīgas izrādes augstā profesionālā līmenī, bet šī daudzveidība klibo.

– Esi paudis domu, ka trūkstošo daudzveidības robu valsts teātros varētu aizpildīt mazie, nevalstiskie teātri.

– Valsts teātros pašlaik vērojama laba tendence – tie mēģina pieaicināt labas kvalitātes ārzemju režisorus. Būs igaunis Elmo Niganens, krievs Konstantīns Bogomolovs, bulgārs Aleksandrs Morfovs – visi augsta līmeņa režisori. Varbūt tas iekustinās jaunas lietas. Tomēr nevalstiskie teātri uz jaunām vēsmām var reaģēt daudz ātrāk, jo ir mazāki. Viņu mērķis patiesībā ir būt oriģināliem un spilgtiem. Pagaidām šādu teātru Latvijā ir par maz, lai mēs izjustu rezultātu. Drusku lielāks finansējums palīdzētu, tagad viņiem ir grūti.

– Vai grūti mūsdienās nav visiem mazajiem teātriem, arī Eiropā tie tāpat cīnās par katru skatītāju?

– Jā, bet, piemēram, Vācijā to ir tūkstošiem, Lietuvā no 20 līdz 30, Igaunijā no 40 līdz 50, Latvijā – trīs. Ir starpība. Starp Lietuvas neatkarīgajiem var atrast vismaz divus spilgtus, dažādus rokrakstus. Protams, jauni meklējumi nebūs masveida produkts, un vajadzīgi arī teātri, kas nodarbojas ar izklaides žanru. Tas, ko saku, nenozīmē, ka tagad vajadzētu tikai oriģinālo, skaisto, alternatīvo.

– Kādi virzieni tevi šobrīd interesē teātra mākslā?

– Tas, ko sauc par postdramatisko teātri, kad lugas vairs neiestudē ilustratīvā formā. Latvijā tas vēl nav bijis, kaut Eiropā, Skandināvijā jau iet uz beigām.

Mūsdienās cilvēkiem ir cita uztvere, daudz lielāka informācijas gūzma, kas cīnās par savu eksistenci. Līdz ar to palielinās temps. Teātris buksētu, ja pakļautos lēnam, lineāram stāstīšanas veidam.

Kopā ar zviedru režisoru Ludviku Ūlboru, norvēģu režisori Ingri Midgardu Fiksdālu taisām izrādi “Cilpa” šā gada festivālam “Homo alibi” kā atbildi norvēģu horeogrāfes darbam, ko redzējām Vīnē, mežā, rituāla formā ar kori, skaņām, meža sajūtām. Tā, mūsuprāt, tālāk varētu virzīties teātris.

– Latvijas teātrī, Valmierā taču atgriezīsies?

– Es neko nepametu – ne Latviju, tēvzemi, ne Valmieru, kur ir mans dzīvoklis, ne arī Valmieras teātri. Bet man ir ļoti interesanti izrauties no šīs vides. Esmu uzkrājis, sapratis, gribu kaut ko jaunu. Tas ir normāli. Ir liels pārpratums, ka ikviens cilvēks, kurš brauc strādāt uz ārzemēm, tiek zināmā mērā uzskatīts par tautas nodevēju. Tā tomēr ir izglītošanās, pieredzes bagātināšana – mēs katrs esam atbildīgi par savu izaugsmi, redzesloku. Pēc Maskavas varētu tapt turpinājums mūsu izrādei “Cilpa”, ko izrādītu arī Skandināvijā. 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, Nacionālajā operā būs jāiestudē Kristapa Pētersona opera “Šahs”. Pašlaik notiek sarunas ar krievu producentu Oļegu Lubski par kinofilmu, kuras darbība risinātos Otrā pasaules kara laikā uz robežas starp Somiju un Krieviju. Mēs gan nerunāsim par karu, centrā būs cilvēciskās attiecības.

– Iznāk tāda latviešu režisoru invāzija Maskavā, tur pēdējos gados strādājuši gan Alvis Hermanis, gan Ģirts Ēcis, pat Džilindžers…

– Tur zina tikai Alvi Hermani. Vēl arī scenogrāfu Andri Freibergu. Par latviešu režisoru vilni Krievijā nevar runāt. Līdz šim Maskavā bijusi lietuviešu teātra dominante, tas gan tagad pieklusis. Krievi neaizraujas ar ārzemnieku aicināšanu, viņi domā, ka ir pietiekami lieli un vareni, lai varētu sevi nodrošināt. Krievijā nostrādā veiksme. Ja tev ir “uspeh”, tas ir drošs sertifikāts nākotnei.