Izdzīvotās noskaņas 0
Fotomākslas galerijā “Zazī” līdz 8. februārim skatāma Māra Kundziņa izstāde “Plenērā”. Laiks bieži maina priekšstatus par to, kas ir vai nav māksla. Var šķist, ka fotogrāfija kalpo, lai fiksētu acumirklīgu notikumu, cilvēkus tajā, vietu kā notikušā pierādījumu, noskaņu…
Jā, un tieši noskaņa ir tā, kur sākas trauslā robeža starp fotogrāfiju kā vizuālu liecību un mākslu. Māris Kundziņš ir latviešu foto mākslas vecmeistars, kurš lielāko daļu savas dzīves veltījis, fiksējot dabas mainīgās noskaņu nianses. Viņš ir iemūžinājis Latvijas dabu vairākos krāšņos dabas tematikai veltītos fotoalbumos: “Savvaļas ziedi”, “Ezeru zeme”, “Latvijas ezeri”, “Latvijas upes”, “Silva”, “Latvija. Krāsu vibrācijas”. Viņš ir oriģināls ne tikai kā mākslinieks, bet arī interesanta personība. Par viņu saka, ka viņš ir renesanses laikmeta cilvēks ar mākslinieka redzējumu, dzejnieka valodu, fiziķa loģiku, zinātnieka erudīciju un Skolotāja dzīves filozofiju. Sava talanta un dzīves gudrību foto meistars netur kā sveci zem pūra, bet dalās zināšanās un prasmēs pasniedzot fotogrāfijas mākslas teoriju un praksi. Viņa lekciju kursā organiski savijas ļoti pamatīgas un dziļas tehniskas zināšanas, mākslinieciska izjūta un neaptverami plaša pieredze, pasniedzot to visu brīvā, nepiespiestā gaisotnē ar jautriem stāstiņiem iz fotogrāfiju “mednieka” dzīves. Ne reizi vien M. Kundziņš saviem kursantiem mēdza teikt: “Pabeidzot šo kursu, jums būs jāiegūst troļļa acis.”
Savu jaunāko foto personālizstādi “Plenērā” foto vecmeistars komentē šādi: “Katru pavasari un rudeni Foto akadēmija rīko plenērus. Tad izbraucam uz Latvijas skaistajām vietām, kur ir iespēja praksē izmantot kursos gūtās zināšanas. Pats galvenais ir ieraudzīt “savu” kadru.
Ar to jau plenēri ir interesanti, ka, būdami pie vieniem un tiem pašiem objektiem, dažādi autori atklāj katrs savu individuālo redzējumu. Vērodams studentu azartisko darbošanos, nespēju turēties pretī kārdinājumam arī piedalīties “sava” kadra meklējumos. Būdams pašreizējā dzīves posmā pilnībā aizņemts ar pedagoģisko darbu, reti tieku pie foto prieka. Plenērs tad ir jauka iespēja atsvaidzināt iemaņas. Daudzajos profesionāla dabas fotogrāfa gaitās pavadītajos gados esmu allaž bijis saistīts ar nepieciešamību izpildīt tādus vai citādus pasūtījumus. Tas nozīmē obligāti iekļauties termiņos, apmierināt pasūtītāja prasības, kas reizēm nepavisam nav viegli. Tagad esmu no tā pilnīgi brīvs. Varu fotografēt sava prieka pēc, ko gribu, un nevienam man nav jāatskaitās. Gluži kā putnam dziedāt. Plenērā fotografēju tikai un vienīgi sava prieka pēc. Nekādu domu par šo attēlu publiskošanu, protams, tad nav. Viss ir acumirkļa izjūtu rezultāts, tērējot katram kadram tikai dažas sekundes. Kaut kad vēlāk, varbūt ziemā, šad un tad palūkojos uz attēliem, un tas atsauc atmiņā plenērā izdzīvotās noskaņas. Bildes absolūti personīgai lietošanai. Kad man izteica ierosinājumu eksponēt šādas bildes izstādē, sākumā biju noskaņots visai skeptiski, jo kā tad var publikai rādīt bildes, kuras radušās tik vienkāršā veidā un praktiski bez tā, ko sauc par darbu. Vienīgais, kas lika izšķirties, bija pieņēmums, ka tieši šajā apstāklī varbūt ir atšķirība. Kas zina, iespējams, bildes, kuras patiesībā bez materiālistiska rakstura blakus domām nākušas no sirds un nenes sevī darba smagumu, var izraisīt rezonansi. Ja nu pret dabas noskaņām jutīgam skatītājam tās liktu ieskanēties sirdī kādai stīgai, būtu ļoti laimīgs.”
