Izdzīvot pēc Černobiļas. Spēka stāsts par cilvēka spēju pašam sevi atveseļot 5
Jogas pasniedzējs Sergejs Jolkins ir viens no tiem, kuru pēc 1986. gada 26. aprīlī notikušās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas skāra radiācija. Taču stāsts, kā viņš nokļuva mirušajā pilsētā, atšķiras no līdz šim dzirdētajiem. Tolaik vien 18 gadu vecais puisis pat nenojauta, ka viņa organismu no iekšienes sācis postīt neredzams, nejūtams un ļoti bīstams ienaidnieks. Veselības problēmas parādījās krietni vēlāk. Kad Sergejs bija tiktāl novārdzis, ka vairs nespēja piecelties no gultas, viņu glāba… grāmatas.
Kā nokļuvāt Černobiļā?
1987. gadā mani iesauca padomju armijā. No Rīgas kopā ar citiem karavīriem aizveda uz Borispiļu, pilsētu Ukrainā, kas atrodas aptuveni simt kilometru no Černobiļas. Bijām ļoti jauni puiši. Kaut gan, protams, zinājām par 1986. gadā notikušo spēkstacijas katastrofu, nenojautām, kāds Černobiļas apkārtnē ir radiācijas līmenis un kā tas var ietekmēt veselību. Neviens mūs nebrīdināja. Borispiļā dienēju divus gadus. Mums bieži lika braukt uz Černobiļu pēc malkas, jo tur brīvi varēja nojaukt jebkuru māju. Noplēsām dēļus un turpat zāģējām, pēc tam vedām uz armijas garnizonu.
Dienestā ievēroju, ka virsnieki daudz dzer. Kad dežurēju un sākās mācību trauksme, man vajadzēja viņus sasaukt vienkopus. Agri no rīta apskrēju virsnieku pilsētiņu, katram paziņojot, ka jādodas uz daļu. Gandrīz visus virsniekus sastapu spēcīgā reibumā. Teica, ka viss ir normāli, tūlīt nāks, taču varēja redzēt, ka savākties būs grūti. Tikai vēlāk sapratu, ka viņi visu zināja. Paši taču bija piedalījušies Černobiļas avārijas seku likvidācijā, apzinājās, ka tas noteikti ir atstājis sekas uz veselību, un droši vien mocījās neziņā, kā tās izpaudīsies. Dzēra droši vien tādēļ, lai par to nedomātu, lai aizmirstos. Turklāt uzskatīja, ka degvīns mazina radiācijas postošo ietekmi.
Domāju, virsnieki labi saprata, ka radiācija ar gaisa strāvām ir izplatījusies tālu aiz Černobiļas robežām, skarot daudzas citas pilsētas, arī Borispiļu. Ierindas sastāvam par to gan neko neteica. Tikai pēc dažiem gadiem kāds seržants, ar kuru dienesta laikā bija izveidojušās labas attiecības, atrakstīja, ka Borispiļā dzērām ūdeni, kurā ir divdesmit piecas reizes lielāka radiācijas deva, nekā pieļaujams. Tomēr virsnieki, zinot par radiāciju, ar mums kopā brauca uz Černobiļu pēc malkas, jo viņiem bija jādod pavēles un jāuzrauga.
[wrapintext][/wrapintext]
Zināja un tomēr brauca?
Virsniekiem nekas cits neatlika, jo viņi bija tādi paši karavīri kā mēs. Ja no augšas tika dota pavēle, tā bija jāpilda.
Kādēļ gan turp vispār kāds bija jāsūta? Varēja taču bīstamās pilsētas evakuēt.
Būtu vajadzējis slēgt teju pusi Ukrainas teritorijas. Tas, protams, būtu ļoti sarežģīti un finansiāli neizdevīgi, jo jebkurā valstī ir vienota infrastruktūra. Atceros, pats Gorbačovs bija atlidojis uz Borispiļu, jo viņam vajadzēja nokļūt netālajā Kijevā, kur tolaik lidostas nebija. Starp citu, arī Kijevā tolaik bija paaugstināts radioaktīvais fons. Vajadzētu slēgt arī šo pilsētu.
Kad sāka izpausties radiācijas sekas?
Interesanti, ka dienesta laikā man nebija ne mazāko veselības problēmu. Biju teicamā fiziskā formā, labi skrēju, lēcu, pievilkos, šāvu. Dažus mēnešus pēc atgriešanās Rīgā piepeši kļuvu arvien vārgāks. Nesapratu, kas notiek. Pārņēma bezspēks: piecēlos, mazliet pastaigāju, un jau vajadzēja apgulties. Viss ķermenis pārklājās ar čulgām – lieliem ūdeņainiem izsitumiem. Tie pēc laika pārplīsa, tad izžuva. Sausā āda nolobījās, atkal veidojās jauni izsitumi.
Temperatūra brīžiem uzlēca līdz 40 grādiem. Šausmīgi svīdu. Gandrīz katru rītu vajadzēja mainīt gultasveļu – tā bija tik slapja, it kā būtu gulējis pirtī.
Biju pie ļoti daudziem ārstiem un pat ekstrasensiem, taču neviens nevarēja noteikt veselības problēmu īsto iemeslu. Arī pats nesapratu, ka tas saistīts ar Černobiļas apkārtnē pavadīto laiku. Man tad bija tikai 20 gadu. Dakteri nosprieda, ka asinīs ir kāds nepazīstams vīruss. Izrakstīja dažādas zāles, lielākoties antibiotikas, ko apzinīgi pirku un lietoju, taču kļuva vēl sliktāk. Šķiet, milzīgais tablešu daudzums vēl vairāk novājināja organismu. Pēdējā terapija, kas sākumā šķita cerīga, bija vitamīnu injekcijas, taču arī pēc tām stāvoklis pasliktinājās. Tagad saprotu – ja organismā ir kāda problēma, tā var baroties ar vitamīniem un kļūt spēcīgāka.
Saindēšanās ar radiāciju bieži izraisa dažādas šūnu mutācijas. Pārmainījušās šūnas kļūst par atsevišķām vienībām, sāk vairoties un aprīt veselās šūnas. Tā veidojas vēzis. Man gan neko tādu neatklāja, taču organismā bija kaut kas slikts. Iespējams, ar ūdeni, ko dzērām Borispiļā, organismā varēja iekļūt kādi mikroorganismi, kam radiācijas dēļ izveidojušās mutācijas. Vai tā tiešām bija, neviens vairs nekad neuzzinās.
Lai kāds būtu skaidrojums, beigās man pat vairs nebija spēka aiziet uz terapiju. Ģimenes ārsts mājas vizītē paziņoja, ka joprojām nav skaidrs, kas man kait, taču jābrauc uz slimnīcu. Atteicos, jo baidījos, ka, kārtējo reizi ārstējot to, kā nemaz nav, mani gluži vienkārši piebeigs. Ārstiem vairs neuzticējos. Gulēju gultā un sapratu, ka, iespējams, pamazām aizeju no šīs pasaules.
