Nauris Puntulis: “Pareizais vārds Elizabetes ielas 2 sakarā ir – ziedot” 5
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kultūrā 2020. gads ir bijis smags, un Covid-19 ietekmē bija jāpieņem daudzi nestandarta lēmumi. Kāds tas bijis kultūras ministram NAURIM PUNTULIM, kurš vada nozari bezprecendenta krīzē, kad tās darbība ar valdības lēmumu faktiski jau otru reizi ir paralizēta?
– Esmu dzirdējusi viedokli, ka pēdējā laika problēmas ar sabiedrības iesaisti krīzes risināšanā rodas arī tāpēc, ka mums ir miera laika valdība, kas spiesta darboties ārkārtas apstākļos. Vai jūtat sevī potenciālu darboties kā krīzes menedžeris?
N. Puntulis: – Katra ministra mērķis ir attīstīt savu nozares darbību, nevis ierobežot un pat pilnībā apturēt, kā tas notiek pašlaik. Tas neattiecas tikai uz ministriem, jebkuram sabiedrībā pandēmija ir milzīgs izaicinājums, neviens tai nav bijis gatavs, tāpēc diskomfortā esam spiesti dzīvot visi. Mans pamatuzstādījums – šo situāciju izdzīvot cienīgi.
Tā arī veidoju nozares politiku – nekrītot pesimismā un mēģinot uz visu notiekošo paraudzīties racionāli un arī no pozitīvās puses. Saprotu krīzes eksistenciālo pusi un cilvēkus, kuriem krīzes radītie ierobežojumi ir izdzīvošanas jautājums. Mūsu prioritāte ir tiem palīdzēt. Vienlaikus arī daudzi kultūras nozares pārstāvji jau pašā sākumā rīkojās mērķtiecīgi un tālredzīgi, atbilstoši kopējai ceļa kartei. Esmu pārliecināts, ka viņi ne tikai pārvarēs šo krīzi, bet arī iznāks no tās stiprāki. Mēs kultūras nozarē sagaidīsim daudz patīkamu pārsteigumu gan no nozares autoritātēm, gan tiem, kuri līdz šim vēl nav uzmirdzējuši mūsu kultūras debesīs.
– Nākamgad atbalsts kultūrai pamatā tiks sniegts pēc universāliem atbalsta mehānismiem. Pēc iepriekšējās pieredzes, daudzos tas raisa bažas, dzirdēts pat, ka plaisa starp varu un kultūru pārvēršas aizā. Iepriekšējā posmā nozarē ir ieplūdināti 20 miljoni eiro, kas varbūt ir palīdzējis daļēji absorbēt krīzes triecienu, vai tagad vēstījums ir – nav naudas? 460 000 eiro budžeta pieaugums VKKF šajos apstākļos taču ir maz.
– Nav gluži taisnība. Runājot par radošo personu dīkstāves pabalstiem pavasarī, jā – tā bija ļoti laba skola, kas vēlreiz apstiprināja, ka sadrumstalota, ačgārna nodokļu sistēma nav pareizākais veids, kā atbalstīt kultūras nozari. Pavasara pieredze bija viens no iemesliem, kāpēc piekritu strādāt pie nodokļu reformas šajā ļoti sarežģītajā laikā. Ja vaicājat par 2021. gadu, tad – nē, tā nebūs, ka paļausimies tikai uz universālajiem mehānismiem.
Ir labas ziņas – vakar (mūsu saruna notika 18. decembrī. – A. B.) finanšu ministra darba grupā Kultūras ministrijai izdevās panākt, ka tiks turpināta VKKF administrētā “Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspējas” mērķprogramma, turklāt ar precīzākiem noteikumiem, kas ietvers aizvien plašāku kultūras institūciju loku. Esam vienojušies, ka šim mērķim papildus iegūsim trīs miljonus eiro.
Kas attiecas uz VKKF “Pašnodarbināto personu nodarbinātības mērķprogrammu” – pašlaik esam uzdevuši pašnodarbināto personu organizācijām salīdzināt, kā darbojas VKKF mērķprogramma un kādas ir iespējas gūt atbalstu universālajā mehanismā. Ja šis pētījums parādīs, ka universālais mehānisms lielu daļu no pašnodarbinātajām personām neskar vai arī nav pietiekami adekvāts, tad cīnīsimies, lai arī to turpinātu caur VKKF. Protams, ideāli būtu, ja mēs varētu panākt vēlreiz finansējumu arī VKKF mērķprogrammai “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošanai visās kultūras nozarēs”. Par tās rezultātiem esmu patiešām gandarīts.
– Teicāt, ka Nacionālā Apvienība vēlas ierosināt helikoptera naudu kā vienu no atbalsta mehānismiem. Kad tas varētu tikt ierosināts un kā realizēts – ģimenēm ar bērniem vai kā citādi?
– Jā, demogrāfija ir viena no Nacionālās apvienības prioritātēm un arī mūsu tautas izdzīvošanas priekšnoteikumiem. NA ir nākusi ar šo priekšlikumu, un sarunas vēl turpinās.
– Fakts, ka kultūra šīs krīzes iespaidā papildus ieguva 32 miljonus eiro, nenoliedzami ir Kultūras ministrijas un jūsu sasniegums, tomēr – kā vērtējat pašu procesu, kā šie līdzekļi tika piešķirti? Šķiet, šis nebija valsts konceptuālas izšķiršanās jautājums, bet drīzāk emocionālu lēmumu un cilvēcisku attiecību rezultāts.
– Kultūras ministrijas uzstādījums par 32 miljoniem bija skaidrs un nepārprotams. Jau pašā sākumā bija stingri nolemts vismaz 20 miljonus ieguldīt šogad, atbalstot gan valsts, gan privātā sektorā nodarbinātos cilvēkus, un 10 miljonus atstāt neatliekamām infrastruktūras vajadzībām nākamgad. Tāpat mēs savlaicīgi bijām izstrādājuši stratēģiju un atbalsta virzienus. Sarežģītāk bija izstrādāt konkrētus mehānismus, kā šī nauda nonāk līdz lietotājam. Tas jau vairāk bija administratīvs process.
No politiskā viedokļa mums visu izdevās izdarīt ļoti raiti, ja runa par administratīvo – jāsaprot, ka tā ir mūsu visu kopējā nauda, pret to jāizturas ļoti atbildīgi, tās izlietojumam seko līdzi gan Valsts ieņēmumu dienests, gan Valsts kontrole. Lai gan šos nolikumus atbalstam izstrādājām ciešā sazobē ar nozari, ne vienmēr izdevās tos radīt tik perfektus, lai tie apmierinātu gan nozari, gan uzraugošās institūcijas. Tomēr šī nauda nav nekur pazudusi, tā ir nonākusi pie kultūras cilvēkiem.
– Vai Kultūras ministrija ir centusies saprast, cik ir radošo cilvēku, kas nav tikuši pie atbalsta?
– Vispirms mums stāv priekšā darbs definēt, kas ir kultūras cilvēks. Par šo jēdzienu domājot, man nāk prātā daži ķirurgi, kuri ir aktīvi klasiskās mūzikas koncertu un teātra baudītāji un paši rīko kvalitatīvus koncertus, bieži vien kā mecenāti. Arī viņu kultūras rīkošanas aktivitātes ir aizliegtas. Ja vērtējam tikai saturiski, arī viņiem pienāktos atbalsts kultūras jomā.
Vēl viens piemērs, grupa “Pērkons”. Uz pašnodarbināto personu nodarbinātības programmu ir pieteikusies puse – tie, kuriem paralēli muzicēšanai nav citu ienākumu. Ja kritērijs ir ieguldījums kultūrā, atbalstu vajadzētu saņemt visiem grupas “Pērkons” dalībniekiem, arī minētajiem ķirurgiem un daudziem citiem, tostarp man, kam koncertdarbība ir apturēta.
Es saprotu vairāku pašnodarbināto mūziķu neapmierinātību, kuri nekvalificējās, viņu devums kultūrā un samaksāto nodokļu jomā ir patiešām liels, taču mūsu uzstādījums bija primāri palīdzēt tiem, kuriem ir visgrūtāk un kuriem atbalsts ir izdzīvošanas jautājums.
– Dailes teātra radošais direktors Viesturs Kairišs izteicies, ka nav skaidrs, vai teātris varēs janvārī, ja būs iespējams, atsākt darbu. Vai valstiskajām institūcijām 2021. gadā ir plānots papildu finansējums?
– Kultūras ministrija nākamgad nodrošinās finansējumu visām valsts kultūras iestādēm – nevienai no tām nedraud ne slēgšana, ne bankrots. Tas, kā šīs aktīvās darbības apturēšana ietekmēs katra kolektīva mikro-klimatu, lielā mērā ir atkarīgs no tā vadītāja, pašiem cilvēkiem. Protams, nekur pasaulē pašlaik radošās nozares komfortu nespēj nodrošināt nekāda nauda. To var sniegt tikai iespēja radoši strādāt, būt kontaktā ar skatītāju, saņemt aplausus.
– Krasi pretrunīgu viedokļu gammu izraisījis jūsu aktualizētais Nacionālās koncertzāles novietnes jautājums. Principā atbalstot novietni Elizabetes ielā 2, man tomēr radās jautājums: kādēļ netiek vēlreiz skatīti pārējie varianti – kaut vai Raņķa dambī – un citi? Tagad esat aicinājis Arhitektu savienību līdz 1. martam sniegt konsensa lēmumu par labāko variantu. Vai tā būtu tāda smalka diplomātiska atkāpšanās no Elizabetes ielas 2 scenārija?
– Droši vien mana dzīve būtu nesalīdzināmi mierīgāka, ja es pēc pagājušā gada sabiedrības spiediena nebūtu kā vienu no prioritātēm izvirzījis koncertzāles jautājumu, ko līdz šim nav izdevies atrisināt 33 gadus. Esmu panācis, ka valdības lēmums par koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2 ir pieņemts, un līdz šim brīdim nav pamata to mainīt. Runājot par dažādiem viedokļiem un pretargumentiem koncertzāles novietnei, šī pretestība un sabiedriskās domas veidošana lielākoties nav tādēļ, ka kādam nepatiktu koncertzāle šajā vietā, bet gan tāpēc, ka kādam patiktu koncertzāle kaut kur citur.
– Andrejostā, Skanstē vai kur citur?
– Nesaukšu konkrētas vietas, bet tāda ir patiesība, un jūsu minētie piemēri nav vienīgie. Kā jau esmu rakstījis (Naura Puntuļa viedokļrakstu “Jā, bet: Nacionālās koncertzāles līkloči” saīsināti varēja lasīt “KZ”, 16.12.2020. – A. B.), cienu arhitekta Ulda Lukševica nostāju modernisma laika arhitektūras aizstāvībai. Taču uz šo būtu jāskatās daudz plašāk – šo cīņu izmanto tie, kuriem ir konkrēti mērķi par koncertzāles novietni citur.
Kas attiecas uz mani – jā, esmu pieļāvis kļūdu, pašā procesa sākumā, emocionāli nodēvējot Elizabetes ielas 2 ēku par komunisma rēgu, ar to gan nedomājot ēkas arhitektūru, bet tās vēsturi, par to gan esmu jau vairākas reizes publiski atvainojies. Arī Dripes kungs (Jānis Dripe – Kultūras ministrijas eksperts. – A. B.), skaidrojot jaunāko tehnoloģiju iespējas, pārsteidzīgi pieminēja vārdu “spridzināt”, kas mūsdienu sabiedrībā izraisa bailes un pretreakciju.
Pareizais vārds šajā kontekstā ir – ziedot, jo tas sevī ietver gan racionālo, gan emocionālo dimensiju. Par šo ziedojumu mums katram ir sava emocionālā attieksme, tieši tāpat kā racionālā. Nenoliedzami, ka ēkai ir labi pamati, uz kuriem tā vēl varētu stāvēt, tomēr viss pārējais, kas saistās ar šo konstrukciju, liedz ekonomiski pamatotu risinājumu šī nama kā sabiedriskās ēkas izmantojumam.
Mums kā sabiedrībai būtu jāpieņem lēmums, vai spējam to cieņpilni ziedot kaut kam lielākam; vai esam gatavi nomainīt vērtību sistēmu – komunisma varas apliecinājumu pret cildenu vērtību – mūzikas katedrāli.
Pie arhitektiem vērsos tādēļ, ka lielā mērā tieši viņi ar saviem pretrunīgajiem viedokļiem līdzšinējās diskusijās neļāva realizēt nevienu koncertzāles projektu. Atšķirīgie arhitektu ekspertu viedokļi mūsu sabiedrībā rada šaubas un neizpratni, un ar to bieži ir bijis pietiekami, lai process apstātos.
2018. gada pavasarī, kad iepriekšējā kultūras ministre un Kultūras ministrija mēģināja panākt koncertzāles būvi AB dambī, biju aicināts uz diskusijām kā atbalsta persona. Es nenostājos pret šo novietni, lai gan manā vērtību skalā tā nebija izcilākā. Viena lieta man ir pilnīgi skaidra – mēs nekad neuzcelsim koncertzāli, ja meklēsim “nē”, nevis “jā” un nebūsim gatavi kompromisam.
Es tam biju gatavs arī AB dambja sakarā. Kad stājos ministra amatā, iepazīšanās vizītēs ar politiskajām frakcijām no tām saņēmu skaidras norādes – mēs koncertzāli AB dambī neatbalstīsim. Tāpēc man bija jāsāk meklēt citus risinājumus; ar Elizabetes ielas 2 variantu kā kompromisa iespēju vērsos Nacionālajā arhitektūras padomē, ar šodienas vārdiem es būtu teicis – ziedot šo ēku kaut kam cildenākam. Arhitektūras padomes reakcija bija pozitīva, bija dažas piesardzīgas diskusijas par apjomu un tamlīdzīgi, tomēr neviens neakcentēja arhitektonisko vērtību.
Jā, tā ir sagadījies, ka ar Elizabetes ielu 2 esmu pretrunā ar laikmetam raksturīgo tendenci piekārt mantojuma birku visam, kas ir vecāks par dažiem desmitiem gadu. Tādēļ arī cilvēki, kuri šajā ēkā nesaskata nekādu arhitektonisko vērtību, var baidīties sabiedrības acīs izskatīties nelaikmetīgi, vecmodīgi un labāk izvēlas klusēt.
Daudzi, kuri drosmīgi uzdrošinājās paust atbalstu publiskajā telpā, ne vienmēr ētiski tika apklusināti. Tam nav sakara ar modernisma laika arhitektūras aizstāvību, bet gan meklējamas pilnīgi citas saknes, citi instrumenti un cēloņi. Tādēļ esmu pateicīgs tiem kultūras nozares cilvēkiem, kuri joprojām pauž pārliecinošu atbalstu tieši un nepastarpināti.
– Starp pretargumentiem izskan, ka Elizabetes ielas 2 teritorijai koncertzāles būvapjoms būtu pārāk liels, arī – ka tas varētu pārāk ietekmēt parka zonu.
– Tieši pretēji. Šajā saistībā vērts palasīt akadēmiķa Jāņa Krastiņa redzējumu, ko tikko pagājušajā Baltijas arhitektūras skolu un profesūras plenērā apstiprināja arī lietuviešu arhitekti, – ka koncertzāli var brīvi iebūvēt atlikušajā telpā starp Elizabetes ielu 2 un Kronvalda bulvāri 6. Ja daļa koncertzāles funkciju tiek izvietota Kronvalda bulvārī 6, tad jaunbūves apjoms būtu ievērojami mazāks. Elizabetes ielas 2 ēku varētu ziedot – un nevis koncertzālei, bet atdot parkam, un koku skaits tur tikai palielinātos, nevis samazinātos.
– Rakstījāt, ka ideālajā pasaulē arī jums pašam Elizabetes iela 2 nebūtu ideālā vieta koncertzālei. Kur tā būtu?
– Ja es precizēšu, tad tas izraisīs vēl citas diskusijas. Arhitektūras padomē teicu – ka tas ir arī mans kompromiss, saprotot, ka ideāla risinājuma nav. Objektīvi vērtējot, Elizabetes iela 2 ir laba vieta – tur ir milzums iespēju. Tāpēc arī vērsos pie Arhitektu savienības – vai pēc jūsu neskaitāmajiem “nē”, esat spējīgi pateikt arī vienu “jā”, atzīstot par labāko izvēli Elizabetes ielu 2, vai arī vienoti piedāvāt konkrētu alternatīvu.
Koncertzāles attīstības grupa to varētu salīdzināt ar Elizabetes ielu 2, izsvērt visus plusus un mīnusus, riskus un ieguvumus. Ja šis piedāvājums ir arhitektu vairākuma lēmums un Koncertzāles attīstības grupai pieņemams, tad varu vērsties pie politiķiem, un, lai cik arī tas būtu paradoksāli – divu gadu laikā izskatīt trešo koncertzāles versiju. Jā, teorētiski tas ir iespējams.
– Faktiski tāds atkāpšanās ceļš… Ar godu, kā teicāt intervijas sākumā.
– Nē, tas nav atkāpšanās ceļš. Ar šo gribu apstiprināt, ka mans primārais mērķis nav nojaukt Elizabetes ielas ēku, bet gan radīt – uzbūvēt koncertzāli. Neesmu spītnieks, bet nevēlos būt ministrs, kuram pārmet neizlēmību. Patiešām vēlos beidzot šo koncertzāles problēmu atrisināt.
– Tagad pievēršoties autoratlīdzību nodokļu jautājumam, kas arī daudzus uztrauc, – neizpratni raisa arī tas, ka nodokļa maksātāji nesaņem un arī nesaņems pilnu sociālo pakalpojumu grozu – piemēram, slimības lapa ir tikai no 11. dienas, bezdarbnieka pabalsta nav vispār. Tas liekas negodīgi pret cilvēkiem, kas savu pienākumu veic gan attiecībā pret sevi, gan valsti.
– Sāksim ar to, ka līdz šim šie cilvēki vispār nebija sociāli apdrošināti. Slimības lapa no vienpadsmitās dienas un citi sociāli nodrošinājumi būs ievērojams ieguvums, salīdzinot ar šā brīža situāciju. Kultūras nozarē – precīzāk, tās sabiedriskajā domā – dominē spoža paaudze, kas tieši šobrīd tuvojas pirmspensijas gadiem. Mums par viņiem ir jāuzņemas atbildība par spīti kļūdām līdzšinējā nodokļu un sociālā nodrošinājuma politikā.
Tiem, kuri saka – nē, mums jau tas neko nedos, mēs vienalga neticam valstij un tās pensijai, – es oponētu, jo ikdienā redzu tos, kuri vēršas Kultūrkapitāla fondā pēc atbalsta medikamentiem un komunālajiem maksājumiem. Nonākot šādā situācijā, skaļā retorika radikāli mainās. Prasība pēc bezdarba pabalsta gan ir pretrunīga pēc būtības. Vārds pašnodarbinātais jau sniedz atbildi uz šo jautājumu – cilvēks pats uzņemas atbildību par savu nodarbinātību.
– Dziesmu svētku organizatori un diriģenti jau kopš rudens ceļ trauksmi, ka, krīzei turpinoties, tiek apdraudēts mūsu tautas identitātei tik nozīmīgais Dziesmu svētku process. Dzirdēts, ka ir gadījumi, kad pašvaldības nemaksā māksliniecisko kolektīvu vadītājiem, cilvēki atrod citus vaļaspriekus.
– Atkal nonākam pie tā paša – nekāda nauda nespēj to atrisināt, ja epidemioloģiskie ierobežojumi neļauj mums pulcēties. Kas attiecas uz pašvaldībām – jā, esam šo daudz diskutējuši Dziesmu svētku padomē, problēma ir daudz dziļāka – gluži kā tautas teicienā: kas maksā, tas pasūta mūziku. Un šeit ir pro-blēmas sakne – Dziesmu svētku saturu veido valsts, bet par kolektīvu uzturēšanu galvenokārt maksā pašvaldības. Domājam, kā to risināt.
Tas būtu iespējams Pašvaldību likuma, Dziesmu svētku vai arī Kultūras centru likuma ietvaros. Tomēr, neraugoties uz šo situāciju, par Dziesmu svētkiem esmu drošs – tie nekur nepaliks, tie ir mūsos, esam izdzīvojuši daudz grūtākus laikus. Piederu pie tiem, kas uzskata, ka šī krīze patiešām padarīs mūs spēcīgākus un kopā sanākšanas prieks būs daudzkārt lielāks.
– Jūsu priekštece Dace Melbārde man intervijā 2018. gada rudenī teica: “Laikā, kad visi publiskie cilvēki tiek tik ļoti aktīvi apspriesti, būs aizvien grūtāk atrast tos, kas būtu gatavi iziet no savas komforta zonas. Tā ir milzīga psiholoģiska spriedze, kas jāiztur.” Arī jūs šā gada laikā esat saņēmis ne mazumu kritikas. Kas ir tas arguments, lai tomēr izturētu?
– Man ar dažiem arhitektiem sanāca domapmaiņa par kalpošanas jēdzienu. Es ministra amatu patiešām uztveru kā kalpošanu, kā dienestu. Tas nozīmē, ka tāpat kā jebkurā dienestā – vienalga, vai tu esi policists, mediķis vai armijnieks –, atgriežoties mājās un uzvelkot civilās drēbes, tu joprojām esi savā darbā. Tas neļauj atslābt. Vienīgais, kas palīdz – regulāri dziedu, jo pēc šīs kalpošanas atgriezīšos tur, kur esmu pavadījis visu mūžu – mūzikā.
Tas man dod spēku – pagājušās sezonas izrādes operā, pāris uzstāšanās, kas man bija lemtas pagājušajā vasarā – gan ar “Pērkonu”, gan “Trīs tenoriem”, gan savu soloprogrammu. Man spēku dod ūdens – vasarās aktīvi izbaudu dažādus ūdenssporta veidus, vislabprātāk peldu, diemžēl pandēmijas dēļ pašlaik baseini ir slēgti.
Darba stundas ir garas – līdz deviņiem, pat vienpadsmitiem vakarā –, un darba apjoms pašlaik ir dubultojies. Es pats savulaik esmu bijis viens no tiem, kurš, sēžot dīvānā, visus pēc kārtas kritizē, arī pēc tam, sešus gadus strādājot Rīgas domē opozīcijā, kāpis tribīnē, sakot – kādi jūs visi esat neprašas. Pašlaik esmu uzņēmies atbildību un saprotu, ka dzīve turpinās un nekas nemainās. Un atkal kāds sēž dīvānā vai ir politiskā opozīcijā un saka – kādi jūs visi esat neprašas. Es ceru, ka esmu pietiekami izturīgs.
