Annai šķita, ka tūlīt zaudēs vīru, bailes – neaprakstāmas. Kovidsērgas skarto pieredzes stāsti 31
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ Veselības ministrija sola uzsākt visu iedzīvotāju reģistrāciju vakcinācijai. Aptaujas gan rāda, ka vakcinēties vēlas tikai apmēram puse sabiedrības. Ko domā pārējie? Ārste Zane Krastiņa, kas pati izslimojusi vīrusu, novērojusi, ka bravūra beidzas līdz ar kāda kolēģa, paziņas vai tuvinieka saslimšanu.
Pašai nezinot, inficē dēlu un draudzenes
Kovidu ginekoloģe Zane Krastiņa dabūja no savas pacientes. Grūtniece bija atnākusi uz kārtējo pārbaudi, balss skanēja nedaudz piesmakusi, taču, tā kā viņa bija smēķētāja, aizdomas neradīja. Sejas masku gan nervozi murcīja rokās.
Pēc trīs dienām sākās vemšana, galvassāpes un temperatūra uzskrēja līdz 39 grādiem. Tests nebija vajadzīgs – viņa zināja, ka ir slima ar kovidu. Kolēģi ieteikuši paracetamolu un tamiflu, kas esot arī viena no Vācijas mediķu rekomendācijām. Pēc pusotras dienas pašsajūta uzlabojās.
Zanei šķita, ka slimība atkāpjas, kas bijis tikai pašsaprotami, jo viņa taču ir sportiska sieviete – pastāvīgi vingro, dodas garās pastaigās, peldas pat ziemā un dzer zivju eļļu! Tomēr pēc dažām dienām parādījās nepatīkams klepus, kas ievilkās uz divām nedēļām.
Visu šo laiku viņa vairāk gulējusi un daudz dzērusi ūdeni un tējas – līdz pat četriem litriem dienā.
Ja nav blakus kāda, kas palīdz vai par to atgādina, organisms atūdeņojas un var iestāties arī letāls iznākums. Kāda kolēģe, kas strādā Londonā, pastāstījusi traģisku gadījumu ar viņas kaimiņienēm, kas saslimušas ar vīrusu, bet nav vestas uz slimnīcu, jo vecuma dēļ nepieder riska grupai. Jaunās meitenes atrastas dzīvoklī mirušas.
Otrajā slimības nedēļā sācies kas līdzīgs depresijai – pārņēmusi nomāktība un bezcerība, smagās domas nespēja kliedēt ne grāmatas, ne filmas. Toties, kad piezvanīja kāda paciente vai nācās nokārtot citas darba lietas, pašsajūta uzlabojās. Kļuva skaidrs, ka jāatsāk strādāt vismaz attālināti, pat par spīti fiziskajam nogurumam.
Viņa ir pilnībā atgriezusies darbā, tagad domā, ka par ātru un pārāk lielā slodzē. Būtu prātīgāka, vairāk veltītu laiku atpūtai un elpošanas vingrinājumiem. Lai gan uz rentgenu pārbaudīties nav gājusi, nešauboties, ka plaušas ir cietušas. Kādai kolēģei, kas līdzīgi ar pilnu jaudu metusies darbā, nācies atgriezties mājās, lai no kaites atgūtos pilnībā.
Piesardzību iemidzinājis iepriekšējā dienā veiktais negatīvais testa rezultāts. Vīruss izplatījies arī draudzeņu ģimenēs, vienīgais mierinājums, ka visi pārslimojuši bez smagām sekām.
Pieredze un novērojumi ļauj izdarīt secinājumus – slimība ir ļoti lipīga un jebkurš var inficēt citus, pats to neapjauzdams un vēl nejuzdams simptomus, tāpēc bez izņēmuma jāievēro visi drošības noteikumi. Zanes gadījums parādījis, ka visinfekciozākais cilvēks ir 48 stundu laikā, pirms parādījušies pirmie vīrusa simptomi.
Vakcinācija viņai ir atlikta, jo pēc slimības antivielu vēl pietiekami daudz, kad rādītāji kritīsies, tūlīt dosies pēc vakcīnas.
Dažs labs paziņa nereti iesaka palasīt kādu linku, kur uzrakstīta “visa patiesība” par vakcināciju, taču izrādās, ka avots ir krievu valodā ar apšaubāmu reputāciju.
Zane lepojas, ka starp draugiem nav gandrīz neviena, kas noliegtu vakcinācijas nepieciešamību. Kā viņa novērojusi savā ārstes praksē, šaubas par to bieži vien beidzas līdz ar kāda tuva kolēģa, paziņas vai tuvinieka saslimšanu vai pat nāvi. Kolēģa infektologa Paula Aldiņa aiziešana bija smags trieciens visai mediķu saimei un skarbs atgādinājums, ka tas var notikt ar katru.
Kopš Zane pēc slimošanas atgriezusies darbā, neviena paciente viņas kabinetā vairs nedrīkst noņemt sejas masku.
Dakteri rausta plecus – izdzīvoja
Jānis tikko atgriezies no pastaigas – šodien ārā pavadījis divas stundas un nogājis astoņus kilometrus. Pulss nedaudz paātrināts. Viņš ievelk elpu. Sieva Anna sauc pusdienās. It kā viss notiek tāpat kā parasti un tomēr – ne. Necik sen Jānis varēja paelpot tikai ar skābekļa aparātu.
Pērnajā pavasarī, kad kovids parādījās arī Latvijā, abi, daudz neprātodami, pārcēlās uz dzīvi savās brīvdienu mājās pie Jumurdas ezera Ērgļu pusē. Bažas bija par Annas veselību, jo viņai pirms trīs gadiem atklāja cukura diabētu – tātad riska grupā.
Pavasarī un vasarā laukos ir jauki, bet uz rudeni tur kļuva neomulīgi un vilka atpakaļ uz Rīgu. Jānis spēlēja golfu un tenisu, savos 68 gados joprojām bija labā formā, bez kaitīgiem ieradumiem. Anna, gadu jaunāka, vēl strādāja būvniecībā – tāpat kā vīrs pirms došanās pensijā.
Kur viņš varēja saķert vīrusu, īsti nav skaidrs, Anna domā, ka golfa sacensībās, kur Jānis piedalījās nedēļu pirms saslimšanas, pats pieļauj, ka drīzāk “ARS”, kad devies uz masāžu. Lai kā būtu, nedēļu pirms Adventes laika slimība bija ienākusi viņu mājā.
Kad no rīta izmērīja temperatūru, tā bija pazemināta. Veica kovida testu – pozitīvs. Dzīvoklis bija pietiekami liels, lai uzturētos katrs savā istabā ar atsevišķu sanitāro mezglu. Pāris dienas viņi netikās, Anna rūpējās par ēdienreizēm, līdz sajuta, ka uzskrējusi temperatūra un sākas drudzis. Šaubu nebija – kovids, un analīzes to tikai apstiprināja. Vairs nevajadzēja distancēties, un viņa gāja apraudzīt vīru.
Jānim divu dienu laikā bija kļuvis sliktāk – temperatūra turējās ap 35 grādiem, reizēm nokrita līdz 34 un baisi sāpēja galva. Paracetamols un ibumetīns palīdzēja tikai nedaudz. Oksimetrs rādīja, ka sāk kristies skābekļa daudzums asinīs.
No slimnīcas vīrs kategoriski atteicies. Uz palikšanu mājās iedrošinājusi ģimenes ārste Ilze Aizsilniece – autoritāte visai ģimenei un Annas atbalsts, kad šķita – viss, nu ir jāsauc “ātrie”.
Piektajā slimības dienā ar dakteres gādību tika atvests skābekļa aparāts, kas Jānim palīdzēja elpot 22 dienas. Visu šo laiku par viņu rūpējās sieva, kā pati saka, bija medmāsa un aprūpētāja – ja vajadzējis, špricēja, ja vajadzēja – masēja, sistēmas ar šķīdumiem un zālēm un analīzes gan bija profesionāļu ziņā.
Pašā kritiskākajā reizē Jānim skābekļa līmenis nokrities līdz 80, pulss palēninājās līdz 40 sitieniem minūtē, asinsspiediens – krietni zem normas, ķermeņa temperatūra – 34 grādi.
Abas meitas, kas ar ģimenēm dzīvo turpat blakus dzīvokļos, jau bija gatavas nākt palīgā. Pēc padoma jebkurā laikā zvanījusi ģimenes ārstei, šoreiz gan šķitis, ka bez mediķu brigādes neiztikt, tomēr izdevies.
Pēc dakteres Aizsilnieces ieteikuma atrāvusi vaļā visus logus, lai telpās radītu caurvēju, devusi vīram karstu ingvera tēju un masējusi noteiktus punktus zem ribām un uz kāju pēdām. Spiediens pamazām paaugstinājies un pulss – arī.
Ap Ziemassvētkiem Jānim kļuva labāk. Viņš sāka celties un pat izgāja uz terases paelpot svaigu gaisu. Spēka bija maz, zaudējis astoņus kilogramus svara. 3. janvārī pirmo reizi devies ārā – ar lielām grūtībām “gliemeža gaitā”.
Kovida bojātās plaušas trenē ar speciāliem elpošanas vingrinājumiem, ik dienu pavada pāris stundu garās pastaigās un noiet līdz pat desmit kilometriem. Kā jūtas Anna? Ļoti nogurusi. Visu šo laiku viņa sevi nežēloja, bet bija tā vērts! Ko ieteiktu citiem – izsargāties no slimības, cik vien var, un vakcinēties.
Ģimenē bez smagām sekām vīrusu pārslimoja arī 93 gadus vecā Jāņa mamma un viens no mazdēliem.
Visa ģimene kļūst par kovida perēkli
Ar kovidu jau teju trīs nedēļas slimo visa Lauras ģimene Rīgā. Kā vīruss pie viņiem nonācis, grūti pateikt – varbūt kāds darbā saķēris, mamma strādā aptiekā, Laura – slimnīcā un studē sabiedrības veselību Rīgas Stradiņa universitātē.
Kad par paaugstinātu temperatūru pavēstīja abi vecāki, šaubu nebija. Pozitīvais tests tikai apstiprināja acīmredzamo. Nākamā vīrusu dabūja 73 gadus vecā vecmāmiņa. Lauras 17 gadus vecā māsa pažēlojās par vieglām galvassāpēm un tika izolēta atsevišķā istabā. Nu bija slimi visi – riktīgs kovida perēklis.
Pirmās četras dienas pavadījuši gultā, jo sajūtas tik sliktas, ka pat piecelties grūti. Laurai sākās sāpes arī ausīs, bet viņas tēvam radās problēmas ar gremošanu. Secinājuši, ka kovids precīzi trāpa cilvēka vājākajās vietās.
Pirmās nedēļas beigās nedaudz atžirguši. Dzīvoklī sākās kustība, bija atgriezusies enerģija šo to piekopt, taču svētdiena atnāca ar otru vīrusa uzbrukumu – Laurai un viņas mammai uzkāpa temperatūra, atgriezās nespēks un pievienojās klepus. Atkal trīs dienas gultā.
Ģimenes ārste katru dienu zvanījusi, ieteikusi zāles un regulāri pārbaudīt skābekļa līmeni. Brīžos, kad oksimetrs uzrādījis novirzi no normas, uzsākuši inhalācijas ar fizioloģisko šķīdumu, Laura papildus elpojusi arī ventolīnu. Inhalācija elpošanu ļoti atvieglojusi, varot ieteikt katram.
Visiem bija traucēta oža, Laurai pazuda garšas sajūta, taču ēstgriba saglabājās. Ar pārtikas sagādi grūtību nebija – ik pēc divām vai trīs dienām pasūtinājuši tīmeklī un piegāde atceļojusi līdz durvīm.
Tiesa, kā iesācējiem attālinātajā pirkšanā gadījās arī pa jautram pārpratumam – vienreiz atvests tikai viens ābols kilograma vietā, bet sešu kivi vietā pasūtinājuši sešas kastītes.
Laura spriež, ka ir tik nomācoši zaudēt garšas sajūtu, jo, piemēram, viņas iecienītie marinētie gurķīši vairs ne pēc kā negaršo! Kurš gādās par maltīti, izmetuši uz pirkstiem “čikājoties”. Mamma kā jau farmaceite visiem pa apli ik dienu izdala C un D vitamīnu, selēnu.
Otrais vīrusa vilnis pārgājis – Lauras balss ir dzidra un enerģiska, varot jau pasēdēt pie datora un pievērsties studijām. Atžirgusi arī mamma un tētis, viņam gan vēl “lēkājot” asinsspiediens. Vienīgi omītes atlabšana ieilgusi, vairāk pakustoties, samazinās skābekļa daudzums un jūtas sagurusi.
Bažas, ka vīruss varētu pabojāt Lauras plaušas, kliedēja rentgena uzņēmums, asinsanalīzē eritrocīti un leikocīti nav normas robežās, taču šādas slimības gaitā tas ir saprotams.
Par svarīgāko visi atzīst vakcinēšanos – ja vien tā būtu pieejama pirms saslimšanas, šāda mokoša sirgšana ietu secen.