Neveiksmīgais eksperiments 0
Šobrīd man strādā tikai kreisā roka. Labā arī kustas, bet plauksta nestrādā.”
Vienīgais glābiņš – fizioterapija
Uz jautājumu, kā patlaban, pēc tiem gadu desmitiem, Jānis jūtas, viņš atbild: “Man ir normāli. Man ir mana spastika un neiroloģiskās sāpes. Pārvietojos ratiņkrēslā, braucu katru dienu vingrot. Man ir savi vaļasprieki, kurus es vēl varu baudīt.
Uz fizioterapiju dodos katru darbdienu un tajā pavadu divas stundas. Bet par to man arī ir īpašs stāsts. Jau minēju savu Vaivaru fizioterapeitu Raivi Aršauski. Viņš brauca pie manis arī uz mājām, un mēs ļoti intensīvi vingrojām. Man vajadzēja sevi sakopt, cik necik sadabūt formā. Mēs, tā teikt, mācījāmies staigāt. Tas bija šausmīgi mokoši, faktiski bez rezultāta. Un Raivis uz mana piemēra pamata aizstāvēja savu maģistra grādu.
Raivis šodien ir uzņēmīgs un ļoti augstas klases fizioterapeits. Viņam Rīgā, Kārļa Ulmaņa gatvē ir savs veselības centrs, kuram ir tieši ar mani saistīta priekšvēsture.
Man tur bija “Lindeks” biroja telpas un pirmais nosaukums centram bija “Jāņa Ķirša veselības centrs”. Tagad jau kādus desmit gadus tas nes Raivja Aršauska vārdu. Mēs vienojāmies, ka es negribu tur nodarboties ar biznesu, jo Raivis tāpat tur veica lauvas tiesu. Es atklāti teicu: Raivi, tas lai ir tavs centrs. Mana dividende ir tā, ka es tur parādos katru darbdienu.
Ko man nozīmē fizioterapija? Tā programma jau mainās. No sākuma tie bija fiziski ļoti smagi vingrojumi – gan uz trenažieriem, gan vertikalizācija. Tagad es kļūstu slinkāks, bet tāpat man tās divas stundas paiet ātri. Tā ir locekļu izkustināšana, visu saišu stiepšana. Kājas, rokas, tad ar hantelēm, bumbām, vingrošana. Tad kādu pusstundu es vertikāli stāvu ortozēs.
Ja nāktos iztikt bez šīs fizioterapijas, tad es ar jums tagad nerunātu – manis vienkārši nebūtu.”
Nākamajā lapā – par to, kā Rīgā dzīvot cilvēkam ratiņkrēslā.
