Kā 14. jūnijā pieminēsiet represiju upurus? 2
Marija Krūmiņa: “Uz fonda “Sibīrijas bērni” konferenci un citiem pasākumiem iešu kopā ar dēlu Edgaru un deviņpadsmitgadīgo mazdēlu Kasparu, kā arī draudzeni Inesi. 1941. gada 14. jūnijā no Rīgas uz Krasnojarskas apgabalu mēs ar Inesi tikām vestas vienā vagonā; man bija septiņi mēneši, viņai – trīs gadi. Esmu viena no retajiem bērniem, kuri, nebūdami pat gadu veci, ceļā uz Sibīriju tomēr izdzīvoja. Kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Dzintars Alks bija iecerējis 3. ārstu kongresā referēt par padomju režīma genocīdu pret bērniem, viņš arhīvā izsūtīto sarakstos bija saskaitījis, ja pareizi atceros, 296 bērnus līdz gada vecumam un paziņojumā radio aicināja atsaukties. Kad piezvanīju, viņš sacīja, ka esmu ceturtā no dzīvi palikušajiem. Brālim pēc Sibīrijas 1942. gada bada ziemas un smagi izslimotās malārijas nebija laba veselība, un viņš aizgāja mūžībā 45 gadu vecumā.
Kad varēja sākt saņemt tuvinieku reabilitācijas dokumentus un interesējos par tēvu, man prokuratūrā vaicāja, kāpēc man tie dokumenti vajadzīgi. Atbildēju: lai rādītu mazbērniem un stāstītu, ka bija laiki, kad nevainīgus cilvēkus represēja bez tiesas un sprieduma. Jauniešiem ir jāstāsta par šīm lietām, jo tie, kuru ģimenes šīs traģēdijas nav pieredzējušas, domā – ak, par ko gan tās tantiņas runā…”
Juris Vidiņš: “Sestdien piedalīšos Rēzeknē pasākumos, ko rīko Latvijas Politiski represēto apvienības Rēzeknes nodaļa ar Latgales kultūrvēstures muzeja atbalstu. Pulksten 10 būs dievkalpojums Jēzus Sirds katedrālē, pēc tam ziedu nolikšana pie piemiņas zīmes Rēzeknes stacijā un svinīgs brīdis pie Sarkanā terora upuru piemiņas akmens, kur teikšu uzrunu. Tajā pieminēšu arī paša pieredzēto. Manu ģimeni 1941. gadā izsūtīja no Ventspils. Ceļā uz Sibīriju man palika trīs gadi, un atminos, kā mūs izlaida no ešelona vagona laukā un kā pirmajā nometinājuma vietā Beļskas sādžā pussabrukušā mājā vecākais brālis un māsa baidīja: “Ja neklausīsi, tevi apēdīs žurkas.”
Martā biju uzaicināts par deportācijām stāstīt Viļānu vidusskolā. Zāle bija pilna, un skolēni 45 minūtes uzmanīgi klausījās. Stāstīju, kā man klājās no izsūtīšanas brīža līdz tam, kad bēgu un nokļuvu cietuma kamerā. Skaitļus skolēni aizmirst, bet emocionālus liecinieku stāstus atcerēsies.”
Kaspars Pūce: ”14. jūnijā jau no deviņiem rītā būšu kopā ar citiem “Sibīrijas bērniem” Melngalvju namā. Pēc grāmatas “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā” esmu ticies ar skolēniem Madonā, Mālpilī un vēl citur. Viņi skatās izbrīnā apaļām acīm: “Vai tiešām kādreiz tā bija?” Bēdīgi, ka skolās tik maz māca vēsturi un ka ir vecāki, kuri pat neprot paskaidrot atvasēm, kāpēc 14. jūnijā karogs ir ar melnu lenti. Un šeit joprojām ir cilvēki, kam Latvijas vēsture sākas ar 1990. gadu. Tie bērniņi, kam šodien ir 10 un 11 gadi, jāmāca tā, lai viņi augtu, apjaušot un izjūtot, kāda ir mūsu mīļā zemīte. Kā teikts Ibsena “Brandā”: “Zilā debess šaura te, tomēr te ir dzimtene.””
Māra Grāvele: ”Valmierā represēto tikšanās arvien norit ļoti sirsnīgi, un, kaut esmu saņēmusi ielūgumu piedalīties konferencē Rīgā un vēlētos tur būt, palikšu pie savējiem Valmierā. Pulksten 11 būs piemiņas brīdis Valmieras stacijā, kur atrodas piemiņas akmens. Vēlāk vecpilsētā nelielā brīvdabas estrādē koncertēs Valmieras politiski represēto vīru koris “Baltie bērzi” un Valmieras pagasta ansamblis “Dziesmotā senatne”. Lai cilvēki varētu visur nokļūt, pilsētas dome ir piešķīrusi autobusu. Valmieras novadpētniecības muzejā ir izstāde par 1941. gada 14. jūnija represijām.”
Ināra Pavlova: ”Saviem bērniem un mazbērniem esmu izstāstījusi, kā mums ar mammu, māsu un brāli klājās Tomskas apgabala Asino rajonā, no kurienes atbraucu uz Latviju 1956. gada 13. jūnijā. Pagājušogad tur Sibīrijā izstaigāju bērnības takas. No vienas puses – spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, bet, no otras, jutu gandarījumu, ka latvieši ir stipra tauta: izturējām, izdzīvojām un atgriezāmies.”
Afiša
14. jūnijā Rīgā no plkst. 10 līdz 12 Melngalvju namā notiks fonda “Sibīrijas bērni” rīkota konference “1941. gada 14. jūnija piemiņai” un grāmatas “Sibīrijas bērni” 1. un 2. sējuma krievu valodā atvēršana.
Biedrība “Latvijas Politiski represēto apvienība” aicina pie Okupācijas muzeja plkst. 12.15 pievienoties gājienam.
Pie Brīvības pieminekļa plkst. 12.35 koncertēs Losandželosas vīru koris; plkst. 13 sāksies svinīgā ziedu nolikšanas ceremonija.
Plkst. 14 k. t. “K. Suns” un plkst. 21.40 LTV1 Dzintras Gekas filmas “Kur palika tēvi?” pirmizrāde.
