Liepāja. Aktrise, nevis Klētnieka sieva 4
Pēc pieciem darba gadiem Valmieras drāmas teātrī aizgāju strādāt uz Liepājas teātri. Mani jau neviens nedzina prom no Valmieras, bet man bija šoks, ka paira tas cements, kas visu turēja kopā. Oļģerts Kroders aizgāja uz Liepājas teātri, Svetlana Bless – uz Rīgu, Māra Ķimele arī bija vairāk Rīgā. Nauris (Nauris Klētnieks – aktieris un režisors, aktieru Mildas un Karpa Klētnieku dēls. – I.V.) jau Liepājas teātrī bija priekšā, tur viņš tika pie režijām, kas viņam bija pie sirds.
Liepājā ierados nevis kā Klētnieka sieva, bet gan aktrise, kuru režisori un skatītāji ir jau redzējuši. Kad strādāju Liepājā, strīdi ar Nauri par teātri kļuva vēl biežāki, jo dzīvojām vienā istabā. Bet citādi nekas sevišķāks un īpašāks. Dabiski, ka man sāka iet sliktāk. Pēkšņi izrādījās, ka jebkura loma, ko man iedod Nauris, ir tāpēc, ka esmu režisora sieva, nevis tāpēc, ka varu to nospēlēt. Tādas noskaņas teātros eksistē. Taču neesmu nevienu lomu dabūjusi, kuru Nauris man nebūtu gribējis dot. Vienreiz pat esmu prasījusi lomu un dabūjusi, kā saka, figu. Nauris studēja “Karali Līru”, mēs, kā parasti, mājās diskutējām. Jaunāko māsu Kordēliju sajutu kā savu un vaicāju, vai viņš nevarētu gadījumā šo lomu iedalīt man. Nauris uzreiz pateica – nē. Es saku – nu, pagaidi! Nē, es tevi tur neredzu, Nauris nebija pierunājams. Vēlāk vaicāju, vai ir apmierināts. Nu, nav tā, kā biju iecerējis, bet gan jau, Nauris noteica. Varbūt es būtu labāka Kordēlija? Nē, tas nav tev, viņš atteica. Tā man bija ar Naurīti. Lomas viņš man deva tikai tad, ja viņam šķita, ka tā būs labi. Fantastiska bija E. Olbī lugas “Kam no Vulfa kundzes bail?” ienākšana 1980. gadā Liepājas teātra repertuārā. To uz galda uzlika Oļģerts Kroders ar zināmu cementa nesagāžamību balss noskaņās: “Šitais gabals jātaisa tev, Nauri, un Dzintrai jāspēlē Marta! Pārējos trīs aktierus vari pats izvēlēties. Luga ir izcila!” Izlasīju lugu un sabruku – neredzēju tajā nevienu izcilības pauguriņu! Viens vienīgs prastvalodas un vulgaritātes koncentrāts… Un tad, kad Nauris vēl pateica, ka tā ir skaista luga par lielu, fantastisku mīlestību, tad ļoti nožēloju, ka esmu tik smagi kļūdījusies un apprecējusi vīrieti, kuram galva dota tikai ķermeņa simetrijas dēļ. Sākām strādāt… Piecu mēnešu laikā režisors Nauris Klētnieks izveidoja izrādi, kas Liepājas teātra repertuārā nodzīvoja desmit gadus.
Teātra cilvēki neatveseļojas, es jau biju no tiem, kas iet uz visu banku. Un pēc izrādes ir tā – saprotu, ka kāds ar mani runā, bet nesaprotu, ko. Bet citādi nevarēju. Daudzi traki gājieni ir bijuši. Esmu ar ieģipsētu kāju spēlējusi izrādi “Spēlēsim Strindbergu”. Ar Liepājas teātra viesizrādēm bijām Rīgā, Krievu drāmas teātrī. Izrādē spēlējām tikai trīs – Jānis Dreiblats, Juris Bartkevičs un es. Visas izrādes bija izpārdotas. Kā lai manas lauztās potītes dēļ atceļ izrādi? Tas nav iespējams. Organizēju, lai mani izved no slimnīcas. Uz kruķiem tiku līdz skatuvei, tad ar spieķi. Bet izrādē ir jādejo, deja ārprātīga, to nevar dejot, saudzējot kāju, un es to spieķi aizlaidu pa gaisu. Un abi ar Bartkeviču laidāmies trakā dejā. Man bija līdzi ārstējošais ārsts Leopolds Ozoliņš. Starpbrīdī pie ģērbtuves durvīm klauvē. Kas tur ir? Nu, te dakteris. Nē, es esmu plika – saucu. Ne plika, nekā, man tik ļoti sāpēja kāja, ka, domāju, viņš mani noņems no izrādes un aizvedīs atpakaļ uz slimnīcu. No medicīnas viedokļa tas bija ārprāts, jo kājā nekas vēl nebija saaudzis, tā bija kā galerts. Dakteris teica – uz kājas nevar kāpt, bet tu ej un dejo! Tad nebrīnies, ka kāja būs resnāka par dibenu. Un viņam bija taisnība.
