Izdzīt vergu no latvieša. Uz 1896. gada etnogrāfisko izstādi atskatoties 11
Vietā, kur šodien atrodas Latvijas Nacionālais teātris, 1896. gada 1. augustā slējās milzīgi vārti trīsstāvu mājas augstumā, rotāti ar augu vītnēm, karogiem un uzrakstu “Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Ja nebija žēl 30 kapeiku biļetei, krāšņajai ieejai sekoja iespaidīgs turpinājums – divu hektāru platībā astoņos īpaši būvētos paviljonos bija izvietotas 18 nodaļas ar vairāk nekā astoņiem tūkstošiem eksponātu. Pusotrā mēnesī izstādi apskatīja 45 tūkstoši cilvēku.
Mūsdienu vēsturnieki 120 gadus seno notikumu sauc par vienu no vērienīgākajiem latviešu kultūras pasākumiem 19. gadsimtā, kas apliecināja pieaugošo nacionālo pašapziņu un stiprināja pārliecību par tautiešu organizatorisko, intelektuālo un ekonomisko varēšanu. Ironiski, bet izstāde bija par tiem pašiem latviešiem, kas vēl pirms dažiem desmitiem gadu tika apzīmogoti kā dzimtcilvēki.
Jubilejas gads Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ļaudis iedvesmojis atzīmēt izcilo pasākumu ar atskatu uz izstādi, kurā viņi arī aicinās samēroties ar senčiem augumā un prātā un pie viena rast atbildi uz jautājumu par mūsdienu latvieša versiju.
Brīvdabas izstāde – 19. gadsimta mode
Nekas tik grandiozs izstādes organizācijas komitejai, kuras pamatu veidoja Rīgas Latviešu biedrības vīri, pat nebija prātā. Gatavojoties uzņemt X Viskrievijas arheoloģisko kongresu ar 200 delegātiem, 1894. gada vasarā sarunas ritēja tikai par etnogrāfijas ekspozīcijas paplašināšanu biedrības nama telpās. Pēc arheologu saieta tā kļūtu par pastāvīgu izstādi. Tomēr viss izvērtās citādi. Rīkotāji nebija paredzējuši, ka laikrakstos ievietotie aicinājumi sūtīt eksponātus gūs tik plašu iedzīvotāju atsaucību, kas jo īpaši pieauga pēc vasaras ekspedīcijām, kurās tika vākti dažādi priekšmeti izstādei. Iesūtīto mantu apjoms strauji auga, sasniedzot vairākus tūkstošus. Būvuzņēmējs Kristaps Bergs to novietošanai ierādīja sešas plašas telpas.
Organizācijas komitejai nācās domāt ne tikai par citu pasākuma vietu, bet arī koncepciju. Izvēle par labu brīvdabas sarīkojumam speciāli būvētās telpās, kas reizē ar zināšanām un saimnieciskā progresa paraugiem piedāvāja arī izklaidi, saskanēja ar tā laika modi, no kuras Latvija, sekojot Eiropas paraugam, centās neatpalikt. 19. gadsimta pirmajā pusē tika rīkotas lauksaimniecības un rūpniecības izstādes, vēlāk tās paplašinot arī ar kultūrvēsturisko sadaļu. Piemēram, 1895. gadā Jelgavā notika plašs lauksaimniecībai veltīts pasākums, kuru papildināja etnogrāfijas ekspozīcija.
Viens no 1896. gada izstādes būtiskiem mērķiem bija parādīt ne tikai cittautiešiem, bet arī paštautiešiem savu spēju, varēšanu un celt nacionālo pašapziņu. Brīvlaistais latvietis bija jāatbrīvo no gadu simtiem pārmantotā verdzības gara.
