Juris Ciganovs: “… Izdzīt ienaidnieku no mūsu zemes” 0
Nupat, pareizticīgo Ziemassvētku laikā, svinam (vai atzīmējam) šo pašu ziemas saulgriežu vārdā nosaukto kauju 100. gadadienu. Īss atgādinājums: 1916. gada decembra beigās pēc vecā laika skaitīšanas stila un 1917. gada janvāra sākumā pēc jaunā laika skaitīšanas stila notika Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā lielākās kaujas ar latviešus strēlnieku pulku piedalīšanos, kuras nosauca par Ziemassvētku kaujām. Krievijas impērijā, pie kuras oficiāli piederēja arī latviešu apdzīvotā teritorija, toreiz bija Ziemassvētki. Kauju gaita ir labi izpētīta un aprakstīta, tāpēc šoreiz, šo notikumu pieminot, gribētos pakavēties pie tā, kā šīs kaujas “izskatās” valsts vēstures kontekstā.
Tā bija lielākā kaujas operācija, kurā Pirmā pasaules kara laikā piedalījās latviešu strēlnieku vienības, kas pirmo reizi šā kara gaitā cīnījās kopā, apvienotas vienā lielākā kaujas grupā. Lai arī Latvijas teritorijā tā bija lielākā Pimā pasaules kara laika kauja, tomēr uz kopējā Krievijas–Vācijas frontes fona tā bija tikai lokāla militāra operācija. Krievu 12. armijas komandiera ģenerāļa Radko Dmitrijeva pavēle, uzsākot Mītavas (Jelgavas) operāciju, skanēja šādi: “Pārraut vācu fronti iecirknī no Lielā tīreļa līdz Olainei, lai pēc tā, manevrējot atklātā laukā, atsviestu ienaidnieku pāri Iecavas upei un Lielupei.” Tālākā perspektīvā bija paredzēta Jelgavas ieņemšana, pēc kuras vajadzēja sākties Kurzemes atbrīvošanai. Tā tika stāstīts latviešu strēlniekiem. Tomēr krievu armijas vadība tik plaša mēroga uzbrukuma operāciju nemaz neplānoja, jo tas prasītu rezervju pievilkšanu no Petrogradas apkārtnes, bet tas būtu problemātiski ziemas apstākļos un dzelzceļa noslogotības dēļ. Turklāt, lūkojoties pasaules kara globālā kompleksā, Ziemassvētku kaujas bija domātas kā krievu armijas palīdzība Rietumu frontei, kur grūtus brīžus pārdzīvoja britu un franču armijas pie Verdenas. Ziemassvētku kauju plānošanā nepiedalījās krievu armijas virspavēlniecība (jeb krieviski “Stavka”), arī Ziemeļu frontes virspavēlniecība plānošanā ņēma ļoti minimālu dalību.
Lai gan vēlākās runas par to, ka cara tētiņš vēlējās nolaist pēc iespējas vairāk latviešu asiņu, nebija īsti patiesība, latviešu strēlnieku asinis kauju laikā bija izlietas krietni. Tādējādi ar lielām grūtībām un milzīgiem zaudējumiem latviešu strēlnieki savu uzdevumu daļēji izpildīja – vācu fronte bija pārrauta, teritoriālie ieguvumi niecīgi (atbrīvota apmēram 37 km2 teritorija, ko vēlāk ienaidnieks atkaroja), strēlnieku rūgtums par notikušo – milzīgs. Pētnieki uzskata, ka, to atgādinot, boļševiki vēlāk pārliecināja strēlniekus nostāties viņu pusē. Viņu populistiskie lozungi (“karam nē” vai “miers tautām”) karā izmocīto latviešu strēlnieku ausīm skanēja daudz labāk nekā latviešu inteliģences toreiz vēl gana neskaidri formulētā doma par Latvijas valstiskumu.
No otras puses, Ziemassvētku kaujas ir svarīgs posms mūsu tautas pašapziņas veidošanā un viens no būtiskākajiem elementiem pēc gada proklamētās Latvijas Republikas valstiskuma veidošanā. Individuālā varonība un kopējie, lai arī ar milzīgiem zaudējumiem gūtie latviešu strēlnieku panākumi vēlāk iedvesmoja Latvijas armiju Neatkarības karā. Jo “mēs, latviešu karavīri to varam: izdzīt ienaidnieku no mūsu zemes”. Skan patētiski, bet tā laika Latvijas armijas karavīru atmiņās atsauce uz strēlnieku varoņdarbiem ir bieža. Vēl jo vairāk, Ziemassvētku kaujas, tāpat kā citi ar latviešu strēlniekiem saistīti notikumi, vēlāk bija viena no galvenajām Latvijas valsts nacionālās ideoloģijas sastāvdaļām, bet bez šādas ideoloģijas neviena valsts pastāvēt nevar.
