– Tagad nāk klajā jūsu divi pirmie romāni, pārstrādāti un papildināti. Kāpēc izlēmāt pie tiem atgriezties? 1
– Visu iepazīst salīdzinot. Pats pirmais romāns “Aizved mani uz Kolku” ir tāda Kurzemes ainava. Otrais – “Kļavas nosarka divreiz” – sižetiski dziļāks, bet savulaik nebija līdz galam izstrādāts un dabūja kritiķa “buldozera” uzbraucienu. Toreiz jutos ļoti sarūgtināta. Neesmu augstās domās par sevi rakstniecībā, bet, jāteic, pirms 20 gadiem biju mazāk kritiska. Tagad, romānu pārstrādājot, pat iedomājos, ka derētu uzsaukt kritiķiem kaut ko garšīgu…
Darba procesā rakstnieks ir dziļi vientuļš, būdams kopā ar iztēlē dzimušajiem cilvēkiem un notikumiem. Man sižetu parasti ierosina kāda detaļa, ap kuru sāk pulcēties cilvēki. Pienāk brīdis, kad iztēles ļaudis sastājas noteiktās pozīcijās, pieprasa, lai tu ar viņiem ko izdari, jo viņu laiks ir klāt.
Romāna “Kļavas nosarka divreiz” centrā ir jauna sieviete Ligija, kas nāk no ģimenes, kur bērni auguši kā vēja sēta zāle – bez samīļošanas un aizgādnības, tāpēc viņai normālas cilvēku attiecības un morāles principi ir kā svešas valodas ābece. Sižeta notikumi saved Ligiju ar Saivu, un izrādās: abām vienā gadā un vienā datumā dzimušajām likteņi ir tik pretēji.
– Vai jums dzīvē bijuši liktenīgi, izšķirīgi brīži, kurus atceroties nodomājat – lai Dievs nedod, varēja notikt arī citādi?
– Uzturu sevī veselīgu bijību pret spēku, kas satur kopā šo pasauli – ne tikai mūs, bet arī debesu ķermeņus –, un domāju, ka aizdzīvošana līdz 75 gadu robežai nav mans nopelns. Ka ļoti daudzi no manis neatkarīgi apstākļi sekmējuši, lai šo skaitli iestājamies es sagaidītu pati uz savām kājām un pie pilna prāta. To saku bez ironijas, jo dzīvē bijuši vismaz divi gadījumi, kas varēja beigties zārkā. Drīkstu prātot, kāpēc mana dzīvība saglabāta – vienkārši trāpījos kopā ar cilvēkiem, kuru dzīvības bija vērtīgas, vai arī pašai kāda misija lemta. Viens tāds gadījums bija 1979. gada ziemā: lidojumā no Rīgas lidmašīna Liepājā nezin kāpēc nosēdās blakus skrejceļam. Ja zeme pēc kārtējā atkušņa nebūtu sasalusi, lidmašīna apmestu kūleni sagaidītāju acu priekšā…
