– Nesen paņēmu rokā jūsu svaigo romānu “Dullā dzeguze” un aizmirsu par citu darāmo, kamēr tiku līdz beidzamajai lappusei. Kur atrodat sižetus? 1
– Savulaik Jaunsudrabiņš teicis, ka viņam patīk likteņus nevis pierakstīt, bet izdomāt. Man ir tāpat. Būdama žurnāliste, pievērsos literatūrai tāpēc, ka te nav faktu rāmja. Ar iztēlē dzimušajiem likteņiem drīkst brīvi rīkoties. Ja manās grāmatās kāds tomēr ierauga līdzību ar pazīstamu cilvēku, tā ir tikai sagadīšanās.
Esmu saņēmusi lasītāju kritiku: manās grāmatās neesot sirdscilvēku. Taisnība. Jāteic, pati sirdsapziņa man nešķiet droša rīcības mēraukla. Tā ir tik svārstīga, atkarīga no garastāvokļa, veselības utt. Ja situācijā, kur iesaistīts tuvs cilvēks un svešinieks, jāizšķiras par vērtējumu, mūsu sirdsapziņa noslieksies tuviniekam par labu, vai ne? Savulaik pēc neatkarības atgūšanas bija kustība, kas izveidoja tā dēvēto “Sirdsapziņas parlamentu”. Nesen trāpījās acīs “parlamenta” saraksts – ak, vai… Deviņdesmit procenti šodien pat slīcēju glābšanas biedrībai neder.
– Tomēr iebildīšu. Vēlos ticēt, ka mūsu karavīriem izšķirīgā brīdī svarīga būs sirdsapziņa, nevis kāds izdevīgums.
– Karavīrs ir profesija, kurā dod zvērestu. Armijā pastāv reglaments, disciplīna un pavēles nedrīkst apšaubīt.
– Atceros, jaunatnes laikraksta redakcijā kolēģes jums dažkārt uzticēja raizes, mīlas likstas, priekus…
– Cilvēkiem pietrūkst klausītāja. Bijis man divdesmit gadu mazāk, es iedibinātu pakalpojumu – klausīšanos. Sevišķi tāds vajadzīgs vīriešiem. Sievietes tiek galā pašas – sanāk kopā un dažas uzmācīgas problēmas no sevis izrunā. Bet vīrietim vajag “iekurbulēšanu”. Arī tuvai sievietei ne katrs vīrietis atvērsies. Vīrietī visu mūžu saglabājas bērnišķības atblāzma, kuru viņš nevēlas atklāt. Taču gribas izrunāties, nokārtot kādus rēķinus ar atsevišķu notikumu, laiku, pašam sevi vai skaļi domāt pirms lēmuma pieņemšanas.
– No katras nodarbes, ar ko aizraujaties, jūs uztaisāt grāmatu – gan par pavārmākslu, gan “Es, dežurējošā pareģe”…
– Darbošanos ar Taro kārtīm pieminot, uzsitīšu pati sev uz pleca: labi, ka man bija pieticis prāta noturēties pretī kārdinājumam uzdoties par gaišreģi.
Nezinātniskās teorijas pastāv tieši tāpēc, ka nav pārbaudāmas. Tā kā dzīve visu laiku ir mainībā, labākajā gadījumā var izveidot prognozi tikai ceļa posmam, pa kuru cilvēks aiziet līdz kārtējam krustojumam. Vienu padomu varu uzdāvināt jebkuram: vispareizāk ir dzīvē gādāt par to, lai blakus būtu cilvēki, kuriem uzticēties un kuri tevi saprot un pieņem. Atkal pieminēšu Jaunsudrabiņu; viņš teica: mums pietiek, ja laime ir kaut kur blakus. Vai tad ne? Redzot, ka mūsu bērniem un citiem tuviem cilvēkiem klājas labi, ir laimes sajūta. Varbūt vēl spēcīgāka nekā tad, ja pašam veicas.
