Skaistāk ir likteņus izdomāt. Rakstniecei Monikai Zīlei – apaļa jubileja 1
Rakstniecei un publicistei MONIKAI ZĪLEI šodien liela dzimšanas diena. Daudz laimes – sauc “Latvijas Avīzes” kolēģi un laiž klajā rakstnieces grāmatu “Pieplakt debesīm”. Daudz laimes! – atbalso viņas grāmatu lasītāji visā Latvijā. Daudz laimes! – izteiksmīgās pozās nostājas viņas lugu spēlētāji amatieru teātros. Skaidra lieta, ka sveicējiem piebiedrojas žurnālisti, ko Monika Zīle vadījusi, būdama galvenā redaktore, ēdēji, kas iedvesmojušies no viņas “nepareizā ķēķa”, un kārotāji drīzāk ielūkoties nākotnē, kam viņa izlikusi kārtis, raksta žurnāls “Mājas Viesis”.
Par laimes vēlējumiem Monika Zīle tik smej savus gardos smieklus un citē rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa domas: “Mums jāpietiek ar to, ka laimi brīžam jūtam savā tuvumā” un “Laime pastāv no atsevišķiem mirkļiem, neļaujas savērt kā krelles uz diedziņa, lai tad pastāvīgi valkātu ap kaklu apliktas”. Par laimi tad nu būtu skaidrs, bet kad piešķīlās rakstnieces dzirksts?
– Kad sākām dzīvot Liepājā, tur bija “garainis, kas veicina vārīšanos” un cilvēki. Bohēma?… Laikam. Visādas izjokošanas, tādi kā teatrāli uzvedumi, nemitīgi kāds kaut ko sacerēja, un bija jāizgudro replikas. Tas viss rosināja rakstīšanai, – atceras Monika Zīle. Bet kur rakstniece smeļas arvien jaunus un jaunus tēlus nu jau pāri par 30 romāniem un vairāk nekā 20 lugām?
“Skaistāk ir likteņus izdomāt nekā novērot, dziļāk var izjust pārdzīvojot, nevis piedzīvojot,” Monika Zīle atkal pievienojas Jaunsudrabiņam. Protams, viņa arī labprāt un daudz lasa, ko citi uzrakstījuši. Un dzeja patīk, pēdējā laikā sevišķi Fricis Bārda. Un nu pievēršamies jubilāres lietām, kam īpašu auru piešķīruši cilvēki – gan tie, kam lietas piederējušas, gan tie, kas tās dāvājuši, “Mājas Viesa” žurnālistei Ilzei Vītolai pauž rakstniece.
Monikas Zīles grāmatas, nu jau kopskaitā vairāk par 30, ir pieprasītas gan grāmatveikalos, gan bibliotēkās spraigā sižeta un krāšņās valodas dēļ, un arī tāpēc, ka varoņi un nevaroņi ir mūsu laika ļaudis, gluži kā radi vai kaimiņi. Tie ir izdomāti tēli, taču no Monikas pašas dzīvē var daudz ko mācīties. Piemēram, viņas principu: ja kādudien neklājas spoži, ir jāaiziet uz frizētavu saposties, tad jādodas pastaigā, līdz sastopi paziņu, kura saka: “Jā, tu gan labi izskaties, var redzēt, ka tev veicas!”
Jubilejas ieskaņas sarunu “Latvijas Avīzes” žurnāliste Dace Kokareviča sāka, atceroties epizodi “LA” komandējumā Latgalē.
– Jūs parādījāt savu dzimto vietu, kādreizējo Petušku sādžu. Kā tur izskatās tagad?
M. Zīle: – Tā nekad nav bijusi liela, tikai astoņas sētas. Šobrīd palikusi viena māja, ko nopircis rēzeknietis. Jaunākā paaudze no turienes aizgāja jau kolhoza gados, vecākie – uz to sauli.
Manam vecamtēvam un vēlāk tēvam piederēja sešarpus hektāri, tāds ielāps, viens no mazākajiem sādžā. Ne vectēvam, ne tēvam nebija skolā gūtas izglītības, bet abi mācēja aizgūt pieredzi no citiem. Laikā, kad Latgale vēl bija cariskās Krievijas sastāvā tāpat kā Somija, turp vectēvs ziemās brauca peļņā gluži tāpat kā tagad mūsu tautieši uz Angliju vai Īriju. Kopā ar citiem algādžiem viņš cirta mežus vai ko būvēja un pie viena arī skatījās, kāpēc tas soms dzīvo labāk. Tēvs vasarās gāja par kalpu pie Vidzemes saimniekiem un pēc tam tur noskatīto dzīves gudrību par zemes ierīcību arī ielika savā platībā. Petuškos valdīja uzskats, ka manējiem trāpījusies sādžas labākā zeme. Kur nu, vienkārši prasmīgi iekopta. Turēja divas govis, laukus pareizi mēsloja, ūdeņu aizvadīšanai bija izrakti grāvji.
Kad pēc valsts neatkarības atgūšanas aizvedu uz Čornajas pagastu savu pieprasījumu par zemes atgūšanu, man noklusēja, ka tā jau piešķirta mūsu bijušajam kaimiņam. Gaidīju, kā sacīts, zemes komisijas lēmumu. Par kavēšanos bažīdamās, aizbraucu uz Petuškiem un ieraudzīju mana tēva zemē sadzītās kartupeļu vagas… Neesmu vienīgā, ar kuru zemes komisijas izrīkojās negodīgi. Nav jau tā, ka par šo nelietību es domātu dien’ un nakti, bet rupjo piekrāpšanu piedevusi neesmu.
Dzimtajā pusē esot, cenšos aizbraukt palūkoties uz to kalniņu. Tur ir daudz mīļu atmiņu. Gadiem uz priekšu ejot, pagātne pienāk tuvāk. Daudzi notikumi, ar pieredzes olekti nomērīti, tagad iegūst jaunas krāsas. Esmu pateicīga vecākiem un dzimtai, kas iemācīja lepoties ar savu latgalisko izcelšanos.
