Izdevniecībā “LA” iznākusi krāšņa grāmata ar Eiropas tautu receptēm latviešu virtuvē 0
Vai jūs zināt, kāpēc Mārtiņos galdā parasti ceļ zoss cepeti? Stāsts ir saistīts ar Svēto Mārtiņu, kurš bija zināms kā bērnu un nabagu aizstāvis, krietns, pieticīgs un izpalīdzīgs. Pret viņa paša gribu Tūras iedzīvotāji vēlējušies iecelt Mārtiņu par bīskapu. Mārtiņš uzskatījis sevi par nepiemērotu tik augstam amatam, tāpēc paslēpies zosu kūtī. Zosis sacēlušas lielu troksni, ļaudis Mārtiņu atraduši un iecēluši bīskapa kārtā. Par godu šim notikumam kristīgajās Eiropas valstīs Mārtiņdienā galdā ceļ zoss cepeti.
Arī latviešiem patīk garšīgi paēst, un ne tikai Mārtiņos. Tāpēc izdevniecība “Lauku Avīze” nule tautās laida fantastisku grāmatu “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”, kurā apkopotas 82 receptes, kas aizgūtas no dažādām valstīm un pielāgotas mūsu vietējiem apstākļiem.
Grāmatu veidojuši Sandra un Valdis Ošiņi, kuriem ēdiena gatavošana ir mīlestības un sirds darbs. “Mēs izveidojām savu blogu garsigalatvija.lv, lai apzinātu tās lietas, kas tīri emocionāli padara mūsu dzīvi Latvijā pievilcīgāku. Ēdiens ir viena no šīm lietām. Tā pamazām sākām vākt ģimeņu receptes. Sākumā no mammas, radiem, draugiem, tad paziņām, jo daudzi aizbrauc dzīvot uz ārzemēm un sāk ilgoties pēc Latvijas ēdiena. Pēc tam izauga doma par recepšu apkopošanu grāmatā,” stāsta Sandra Ošiņa.
Izdevniecības “Lauku Avīze” vadītāja Evija Veide: “Grāmatā ir ārkārtīgi skaistas fotogrāfijas, kuras uzrunā pirmās. Ir tapusi grāmata par šķietami vienkāršām lietām. Runa jau nav par ēdienu, te ir tās lietas, kas satur kopā mūsu ģimenes, dzimtas, tautas, valstis – kā mēs kopīgi gatavojam, kopīgi baudām. Tie ir mūsu visu svētki, mūsu goda galds, vieta, kur mēs satiekamies. Līdz ar to grāmata ir par mīlestību un par satikšanos.”
Grāmatā teju visas receptes ir pašu autoru pārbaudītas, skaistos traukos nobildētas. “Pašai ļoti patīk gatavot ēst, no grāmatas tikai 5 – 6 receptes nav pašas taisītas, visas ir pārbaudītas praksē,” uzsver Sandra Ošiņa. “Esmu taupīga saimniece, nepatīk mest ārā neapēsto ēdienu. Patīk izdomāt, ko no atlikuma pagatavot. Tie lētie un vienkāršie ēdieni bieži vien ir visgaršīgākie.”
Rakstniece Monika Zīle, novēlot grāmatai labu ceļavēju, atzina: “Man ļoti patīk pavāri, visādos līmeņos. Investējot šajā grāmatā, jūs neļausiet nopelnīt farmaceitiem, kuri tirgo pretdepresijas zāles. Brīžos, kad ir visādas problēmas, nav labākas lasāmvielas par pavārgrāmatām. Cilvēki, kuri augstākā līmenī gatavo ēdienu, būtībā ir multimākslinieki, jo viņi ir kā tēlnieki, gleznotāji, aranžētāji. Viņi pazīstamu melodiju paņem un atvasina pa savam. Un skan jauna dziesma.”
“Klājot Ziemassvētku galdu, mēs esam ļoti konservatīvi – karbonāde, šmorēti kāposti, kartupeļi, piparkūkas, uztaisām kādu pudiņu vai Ziemassvētku kūku. Cūkas šņukurs un zirņi nav iecienīti mūsmājās,” stāsta Sandra Ošiņa.
Kā smejas Valdis Ošiņš, viņu ģimenē darbi ir draudzīgi sadalīti – sieva gatavo, Valdis visu apēd. “Man varbūt patīk gatavot, tikai es to nezinu. Ar degustatora lomu es esmu ļoti mierā,” atzīstas grāmatas autors.
Kāda tad īsti ir latviešu virtuve? Cittautu ēdieni kā robežpārkāpēji rindojas uz mūsu galdiem un pazūd kārajās mutēs, radot pilnīgu pārliecību, ka radušies tepat mūsu ārēs.
Lielā lašmaize no Zviedrijas brokastīs, maigs zivs galerts no Francijas, pusdienās gaspačo no Spānijas, riktīgs ukraiņu borščs, biezā gulašzupa no Ungārijas, gaļas tītenīši jeb irbītes vācu gaumē, pildīts viltotais zaķis no Vācijas, sulīgi šašliki no Gruzijas, melleņu zupa ar saldējumu no Zviedrijas, krēmšnite un krēms brilē no Francijas. Kas zina, kāda būs latviešu virtuve vēl pēc divdesmit gadiem.
