Izdevīgs maiņas darījums – “LA” pret “Spiegel” 1
Jelgavniece Anna Veidemane “Latvijas Avīzi” abonē jau sen. Kad izlasījusi pati, iedod laikrakstu kaimiņienei – frau Ženijai (Ženijas kundzei), kura pārcēlusies no Vācijas uz Jelgavu pavadīt mūža nogali.
Ženijas kundze salīdzinot, ka Vācijā tik teicamus apstākļus kā Latvijā viņa par pensiju sev nevarētu nodrošināt, jo šeit tiek aprūpēta pašas nopirktā mājā, bet Vācijā ļoti labam pansionātam naudas nepietiktu. Kad pie Ženijas atbraukuši draugi no Vācijas, sacījuši: “Tev tik skaista māja, puķes, esi gan tu laimīga!” Viņa Annai pretim dod vācu žurnālus “Spiegel” un “Stern”. Tāpēc Anna joko: “”Latvijas Avīze” man ir izdevīga maiņas prece!” A. Veidemane ir strādājusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes valodu katedrā, labprāt lasa svešvalodās.
Uz jautājumu, kas “LA” piesaista visvairāk, Anna atbild, ka tā ir konsekventi izturētā vadlīnija – “būt saimniekiem savā zemē!”, ko dažādās jomās un izpausmēs īsteno visi žurnālisti. Par izcilību Anna slavē abus “LA” karikatūristus un teic, ka feļetonista Līcīša stilu var pazīt no pirmās rindiņas. Lasa Māra Antoneviča komentārus; priecājas par Otto Ozolu – “viņš sevi ir apliecinājis kā respektējams publicists”.
A. Veidemane vērtē: “”LA” raksta par valodu, kas ir ikvienas tautas savdabības, universalitātes zīme. Prast valodu ir cieņas izpausme, ja esi izvēlējies šo zemi par savu dzīves vietu. Kā var vadīt pašvaldību, neprotot valsts valodu? Manuprāt, tas rāda attieksmi pret pamatiedzīvotājiem, pret Latvijas vēsturi.” Par ministru, kurš sakās nešķirojam, izteikties latviski vai krieviski, Anna ir skarba: “Tas vien ir apliecinājums, ka darīšana nav ar valstsvīru.” Viņa atgādina, ka latvieši nav tikuši vaļā no līkās muguras sindroma:
“Vai ir dzirdēts, ka saka: esmu ķīniešu, angļu vai franču tautības? Taču nez kādēļ mutiski un rakstu valodā čum un mudž “viņš ir krievu tautības”.” Par neseno “Saskaņas” politiķa Jāņa Urbanoviča rīcību, vēršoties pie Obamas nepilsoņu jautājumā, A. Veidemane spriež: “Urbanovičs pazemo nepilsoņus, uzskatot, ka viņi valsts valodu nav prast spējīgi, tāpēc glābt viņus var tikai Obama. Iegūt pilsonību nozīmē apgūt valsts valodu un uzkrāt elementāras zināšanas par Latviju.”
Anna pozitīvi vērtē “LA” “Kultūrzīmes”, uzticas teātra kritiķu viedoklim un pēc recenzijas izlasīšanas nolemj, vai ir vērts iet uz izrādi vai ne. Pārskata arī rakstus par saimniekiem, lauku un vides tematiku: “Labi zinu, kā saimniekot sāka Juris Cīrulis un Jānis Vinters, kādi ir viņu sasniegumi šodien. Darbs un prāts visa pamatā.”
Annai rūp vides sakoptība. Viņa nesen bijusi ceļojumā Vācijā un salīdzina: “Vācijā prātoju: saimnieko arī vācu zemnieks, bet viņa sētā neredz lūžņus, būceņus, čupas, krāvumus. Attieksme pret savu īpašumu, savu teritoriju arī ir tēvzemes patriotisms. Savulaik Izraēlā un Irānā ar roku aptaustīju ūdens pievadcaurulītes, kas dod dzīvību ik stādiņam. Mēs savas zemes svētību pārāk bieži nenovērtējam.”
Annas vaļasprieki ir grāmatas, ceļošana, puķu audzēšana. Tagad viņa lasa grāmatu “Brīnumainā kārtā…: stāsti par Bruņa Rubesa trim mūžiem”. To, tāpat kā pirms tam lasītos Miķeļa Valtera memuārus, iesaka ikvienam, īpaši jauniešiem. Jo tie ir stāsti par sevis izglītošanu, mērķtiecību, augstiem sasniegumiem karjerā, patiesu Latvijas mīlestību un kalpošanu tai.
Anna visiem novēl: “Celt godā Dievzemīti – tās vēsturi, dabas krāšņumu un senču strādātgribu. Lai zūd gļēvulība un tieksme pēc trekna kumosa svešumā.”
