Kādi izaicinājumi sagaida Deju svētkus? 9
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar Dziesmu un deju svētkos, kad Dziesmu svētkiem aprit 150, bet Deju svētkiem – 75 gadi, dejotāji sagatavojuši trīs lielas programmas – deju lieluzvedumu “Mūžīgais dzinējs” Daugavas stadionā, latviešu skatuviskās dejas lielkoncertu “Balts” “Arēnā Rīga” un dejas noslēguma koncertā “Kopā augšup” “Sidraba birzī” Mežaparkā.
Par “Mūžīgo dzinēju” un izaicinājumiem deju nozarei – šajā sarunā ar vienu no lieluzveduma mākslinieciskajiem vadītājiem – horeogrāfu Jāni Purviņu un projekta vadītāju Marutu Alpu.
– Halles, halles, halles – tā Dziesmu svētku padomē satraukusies sacīja deju nozares pārstāve Zanda Mūrniece, runājot par būvēm, kas paceļas ap futbola laukumu Daugavas stadionā un traucē dejotāju plūsmām un maiņām mēģinājumos. Vai jūs šīs būves pārsteidz? Pirms iepriekšējiem svētkiem 2018. gadā priecājāmies par papildu tribīnēm skatītājiem ar 10 000 vietu. Vai Daugavas stadiona projekta tālākā attīstība ar deju nozares pārstāvjiem netika apspriesta?
J. Purviņš: – No paša koncerta viedokļa mums nepieciešamā arēna, futbola laukums, ir kārtībā, un dejotāji tur varēs labi justies un dejot. Arī skatītāju klātbūtne no visām trim pusēm, ko ieguvām uz pagājušajiem svētkiem un saglabājam patlaban, ir lielākā vērtība. Tas, ko pamazām zaudējam un par ko turpmāk būs ļoti jādomā, ir mēģinājumu vietas blakus futbola laukumam, uz kura notiek pats lieluzvedums.
Šobrīd ap futbola laukumu paceļas būves – jau ir ledus halle, droši vien būs arī futbola halle un, iespējams, vēl visādas lielajam sporta centram nepieciešamas lietas. Un mums tagad ļoti, ļoti jādomā par uzejām un noejām dejotājiem, jo minētās ēkas ir tuvu pašām skatītāju tribīnēm. Līdz ar to virsvadītājiem ļoti jādomā par virzieniem, kā vienu dejotāju tūkstoti nomainīt ar otru. Un šķiet, ka tuvākajā laikā būs vēl vairāk jādomā, jo apbūve pletīsies vēl tālāk uz priekšu. Bet Daugavas stadionu uzskatām par vienīgo vietu Latvijā, kur mums ir iespējama tik vērienīga kopā dejošana kā Deju svētkos.
M. Alpa: – Kad tapa projekti, saskaņošana ar mums notika, bet viena lieta, kamēr viss uz papīra, un otra, kad sākas celtniecība. Piemēram, saskaņojumā pirms ledus halles būves bija iekļauta mūsu vēlme vismaz neveidot milzīgas puķu dobes ar augstām betona malām, kas nu sabūvētas. Ja to nebūtu, pavērtos vietas, kur stāties dejotājiem, bet puķu dobes tur ir un paliks mūžīgi. Līdz ar to mums nav savas Deju svētku “mājas”, kā tas ir dziedātājiem Mežaparka Lielajā estrādē ar “Sidraba birzi”. Un mums jārēķinās, ka šogad ejam iekšā sporta būvē, kas turklāt vēl ir arī kā būvlaukums, jo patlaban tur top vieglatlētikas halle. Arī Dziesmu svētku nedēļā diemžēl pavisam pārtraukt būvdarbus nevarēs, jo tie saistās ar līgumiem un līgumsodiem darbu termiņu kavēšanā.
Bet labā ziņa ir tā, ka notiek iekšdarbi, līdz ar to mums netraucēs trokšņi. Esam mēģinājuši vienoties, ka materiālus būvei varētu piegādāt agri no rīta vai vēlu, vēlu vakarā. Turklāt piekļūšanu stadionam apgrūtina remontdarbi. Cik ātri pirms koncertiem dalībniekiem būs jāierodas uz mēģinājumiem… Šoreiz tā būs vēl viena stunda klāt. Mums ir arī dienas koncerts 7. jūlijā plkst. 12, un stadiona vadība solījusi, ka būs saprotoša un būvdarbu trokšņi mūs netraucēs.
Jā, ja 2018. gadā gājām iekšā pilnīgi jaunā būvē, kur nebija noticis neviens pasākums un vienīgais izaicinājums zināmā mērā bija biļešu skenēšana, tad nu mums ir samazinājušās mēģinājumu un uzturēšanās vietas gan labajā pusē, kur iepriekšējos svētkos bija pilns laukums ar teltīm, kur koncerta laikā dejotājiem pārvilkt tērpus un uz ekrāniem arī pašiem redzēt lielos rakstus stadionā, gan citur. Un brīvu vietu dejotājiem atliek arvien mazāk un mazāk. Diemžēl mēs tur neko mainīt nevaram.
– Kā deju nozare pārdzīvojusi kovida krīzi?
J. Purviņš: – Šogad pavasarī, skatoties uz dejotājiem, man gribas teikt, ka atslēgas vārds ir “apbrīnojami”. Gan dejotāju emocijās, gan cieņā citam pret citu un to, ko viņi dara. Jo, man liekas, pašreiz cieņa ir tas, kā visvairāk pietrūkst arī ikdienā. Kovids mūs iemācīja filmēt metodiskos materiālus, un tie joprojām pieejami Nacionālā kultūras centra mājaslapā. Tā ir labā ziņa.
M. Alpa: – Vairāki virsvadītāji bija izdomājuši pilnīgi jaunas darbības formas, kā, piemēram, Kurzemes deju josta. Kolektīvi vienkārši dancoja gar Kurzemes jūrmalu līdz pašai jūras malai, bez publikas, savam priekam.
– Un nu par “Mūžīgo dzinēju” Daugavas stadionā. Kāds ir tā vēstījums un kuras atslēgas dejas?
J. Purviņš: – Mūžīgais dzinējs ir kā neizsīkstošs zinātkāres spēks. Tas pārņem kādu mūsu laikabiedru, un viņš dodas ceļojumā pa Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem ar mērķi izzināt savas saknes.
Tradicionāli pēc katriem svētkiem rudenī notiek deju kolektīvu vadītāju un ekspertu kopā sanākšana, kur tiek izrunātas kā lielās veiksmes, tā varbūt aizķeršanās. Un galvenais vēstījums no iepriekšējās konferences 2018. gada rudenī bija tas, ka jāveido novadu programma ar jau publicētām, atpazīstamām, arī jaunāko laiku dejām, neveidojot jaunas horeogrāfijas speciāli šiem svētkiem. Mūsu radošā komanda šo ideju iestrādāja koncepciju konkursā, kas šoreiz bija liels, piedalījās astoņas radošās grupas. Domājot par jauno, pirmoreiz caur deju rādām nevis četrus, kā citkārt, bet piecus novadus, atsevišķi tiek pārstāvēta Sēlija, kas citreiz daļēji iekļāvās pie Latgales un daļēji pie Zemgales.
Protams, novadu krustpunkts ir Rīga. Katru novadu savieno intermēdijas – gan teatrālas, gan laukuma zīmējumā, gan arīdzan emocionāli paspilgtinātas scenogrāfijā. Repertuārā iekļautas 16 autoru 32 dejas – no pagājušā gadsimta 50. gadiem, vārdu dodot arī jaunajiem horeogrāfiem, kā, piemēram, Jānim Kalniņam, Gunai Trukšānei, Dagmārai Bārbalei. Ir astoņas zelta fonda dejas un šā gada jubilāru dejas. Vilim Ozolam un Harijam Sūnam aprit 100, Uldim Žagatam – 95. Arī dejai “Sadancošana Ludzā”, kas iekļauta Latgales novadā, būs zināma jubileja, aprit 65 gadi, kopš tā pirmoreiz parādīta skatītājiem. Latviešu dejas polonēzei jeb dejotāju himnai “Es mācēju danci vest” šogad tiek svinēti 60 gadi. Tā varētu būt tradīcija – ikvienus deju svētkus nākotnē sākt tieši ar šo deju, ienesot svētku karogus, ansambļu emblēmas… Trīspadsmit programmā iekļautās dejas prēmētas jaunrades deju konkursos.
Tautā iemīļotā “Es izjāju prūšu zemi”, kas iekļauta, kā saprotams, Kurzemes novadā, Deju svētkos tiks izpildīta pirmo reizi. Tradicionāli nodarbojamies ar tā dēvēto deju restaurāciju. Ar veco dejotāju atmiņu, pierakstu, skiču un fotoattēlu palīdzību mēģinām senās dejas restaurēt, aprakstīt, nofilmēt. 2013. gadā tā bija Ulda Žagatas “Aiz ezera augsti kalni”, 2018. gadā – Alfrēda Spuras “Manai dzimtenei”, un šajos svētkos tā būs Ulda Žagatas “Kur tu biji, bāleliņi?”. Vēl viena būtiska lieta, gatavojot programmu, bija deju kolektīvu vadītāju un dejotāju aptauja, pēc kuras programmā iekļautas sešas dejas – katrā novadā pa vienai.
Esam saglabājuši atsevišķu uznācienu diasporas deju kolektīviem. Ieradīsies 34 deju ansambļi no visas pasaules, gandrīz no visiem kontinentiem, izņemot Āfriku un Antarktīdu. Domājot par šo atsevišķo, īpašo uznācienu, vēlējāmies, lai tas nenotiktu ar Latvijā dzīvojoša horeogrāfa radītu deju. Skatījāmies Ziemeļamerikas virzienā, jo tur arī ir jaunrades deju konkursi, un Selga Apse no Toronto Kanādā palīdzēja mums piekļūt pie videomateriāliem. Izvēlējāmies “Līderiešu tūru kadriļu”, kas ir 1962. gadā radīta un Indianapolisā 2015. gadā atjaunota. Protams, diasporas ansambļi iekļausies arī citās dejās.
– Virsdiriģents Ints Teterovskis žurnālā “Mājas Viesis” sacīja, ka šie būšot jau ceturtie nevis Dziesmu un deju svētki, bet koncepciju svētki. Taču tradicionāli divus gadus pēc aizvadītiem svētkiem tiek izsludināts jauns koncepciju konkurss.
– No pierakstītām idejām nevajadzētu baidīties, jo jebkurš mākslas darbs rodas no idejas, ja negribam lietot svešvārdu “koncepcija”. Sākumpunktam noteikti jābūt, impulss vajadzīgs. Bet es koncepciju konkursus neizsludinu, es esmu mākslinieks.
M. Alpa: – Koncepciju konkursā par tiesībām veidot lieluzvedumu šiem svētkiem Daugavas stadionā bija jāiesniedz ne tikai uzveduma ideja, bet arī daļa no repertuāra. Līdz pat astoņdesmit procentiem! Tātad, jau vērtējot idejas, reizē vērtējām arī to, kuras dejas iecerēts iekļaut uzvedumā. Tie apgalvojumi, ka vērtējam tikai koncepcijas, jau sen ir “ar bārdu”.
– Deju svētku Goda virsvadītāja Ieva Adāviča man citā sarunā sacīja, ka mēdz gadīties, ka deju saspiež zīmējumā tik cieši, ka labiem dejotājiem vispārēja skata labad iznāk uz laukuma notupēt, viņi nevar izdejoties.
J. Purviņš: – Es arī uzskatu, ka lielajiem rakstiem nevajadzētu būt statiskiem, ar roku šūpināšanu vien. Tiem jābūt kustībā, dzīviem, jāizplaukst kā puķei. Bet, kā jau katram māksliniekam, arī katram horeogrāfam, lielās dejas jeb raksta autoram, ir savs skatījums un pārliecība. Bet domāju, arī pagājušajos svētkos redzējām ļoti daudz skaistu, dzīvu un kustības ziņā piesātinātu rakstu.
– Nevaru nepavaicāt par pēdējā laikā LTV raidījumā “Kultūršoks” sacelto ažiotāžu ar horeogrāfa Agra Daņiļeviča izteikumiem – it kā viņš nebūtu iekļauts deju virsvadītāju lokā. Ielūkojoties “Mūžīgā dzinēja” programmā, neieraudzīju arī nevienu minētā horeogrāfa deju.
M. Alpa: – Un neieraudzīsit, jo nevienas viņa dejas tur nav. Taču ar svētku Mākslinieciskās padomes lēmumu Agris Daņiļevičs ir XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku lielkoncerta “Balts” virsvadītājs ar trīs dejām – “Dancī savu nolūkoju” (J. Ērgļa horeogrāfija), “Ūja, ūja” (paša A. Daņiļeviča horeogrāfija) un “Dzimta” (D. Ērgļa horeogrāfija), kā arī svētku noslēguma koncertā “Kopā augšup” tiks izpildīta horeogrāfa A. Daņiļeviča radītā deja “Aiz Daugavas vara dārzs”, kurai, tiesa, virsvadītājs nav tās autors. “Aiz Daugavas vara dārzs” nav apraksta deja, to iet un iestudē kolektīvā. Pirmais ansamblis, kur Agris Daņiļevičs gāja to iestudēt, bija “Daiļrade” (mākslinieciskā vadītāja Ilze Pētersone-Lazdāne). Tagad šī “Daiļradē” radusies deja pārlikta vēl trim kolektīviem un tiks dejota Mežaparkā. Kas to virsvada, atkarīgs no koncerta radošās grupas izvēles.
Tātad kopā ar citiem virsvadītājiem un virsdiriģentiem Agris Daņiļevičs stāvēs Dziesmu svētku parkā un saņems virsvadītāja Goda zīmi.
Svētku virsvadītāju nominēšana ir Deju svētku lielkoncertu un lieluzvedumu māksliniecisko vadītāju kompetencē un balstīta uz nolikumu par svētku virsvadītāju izvirzīšanas kārtību. Secīgi – pretendentu ieteikumi tiek izskatīti attiecīgās jomas nozares padomē, pēc tam apstiprināti svētku Mākslinieciskajā padomē.
Mums ir daudzi labi horeogrāfi, kas nav iekļuvuši virsvadītājos. Vienīgais ceļš uz Deju svētku virsvadītāju ir caur jaunrades deju konkursiem, vēl svarīgs ir starpsvētku posms, virsvadītāja statuss novada svētkos. Svētkos ir vēl citi būtiski apsvērumi. Ielūkojoties “Mūžīgā dzinēja” programmā, redzēsit, ka, piemēram, Taigas Ludboržas dejai virsvadītāja ir Ilze Mažāne. Viņa ir īsta zīmējumu karaliene, savukārt Taiga Ludborža ir ļoti noslogota uzvedumā “Balts” “Arēnā Rīga”. Mums spēki jāsadala, sagatavojot virsvadītājus gan koncertam “Balts”, gan lieluzvedumam Daugavas stadionā. Un šogad mums ir arī divi jauni virsvadītāji. Pirmoreiz šajā godā ir Dace Adviljone un Guna Trukšāne.
– Scenogrāfs Didzis Jaunzems “Mūžīgajam dzinējam” radījis iespaidīgu scenogrāfiju laukuma malā, kuru var uztvert arī kā krāšņu kamolu.
J. Purviņš: – Mums ir ļoti veicies, ka lieluzvedumu Daugavas stadionā varam veidot pēc skatuves principa ar aizmugures plānu, kur var īstenot scenogrāfiskus risinājumus. Man liekas, ka kopš 2003. gada scenogrāfija vienmēr bijusi ļoti izteiksmīga. Tā būs arī šogad, “Mūžīgā dzinēja” jeb kamola iekšpusē videovēstījums intermēdiju laikā vēl spilgtāk palīdzēs atklāt uzveduma stāstu. Atšķirībā no citiem svētkiem šoreiz dejas no zelta fonda līdz pat mūsdienās iemīļotākajām redzēsim Daugavas stadionā, turpretim absolūta jaunrade būs baudāma “Arēnā Rīga” uzvedumā “Balts”. Paši svētki un deju lieluzvedums būs kā latvietības spēka rituāls, kur smelties jaudu un prieku ne tikai dejošanai, bet arī dzīvošanai.
UZZIŅA
Kas “mācēja danci vest”?
* XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” un koncerta “Balts” deju kolektīvu repertuāra apguves un dalībnieku atlases skates notika 31 Latvijas vietā.
* Skatēs piedalījās 686 deju kolektīvi, no kuriem A grupā – 37, B grupā – 83, C grupā – 118, D grupā – 126, E1 un E2 grupā – 192, F1 un F2 grupā – 106, diasporas kolektīvi bez grupas – 5 un 19 bērnu deju kolektīvi.
* Augstākās pakāpes diplomu ieguva 166 kolektīvi, I pakāpi – 401, II pakāpi – 95, III pakāpi – 5.
* Dalībai deju kolektīvu finālskatē 17. jūnijā izvirzīti 27 deju kolektīvi (18 A grupas un 9 D grupas kolektīvi), bet dalībai deju lielkoncertā “Balts” izvirzīti 110 deju kolektīvi.
Ar paaudžu pārmantojamības spēku
Dace Adviljone, koncerta “Balts” “Arēnā Rīga” mākslinieciskā vadītāja: “Uz balta klājam to, ko vēlamies redzēt gan gleznā, gan dejā. Kā gleznotājs sāk no balta audekla, tā arī mēs, dejas veidotāji un izpildītāji, sākam no nekā un klājam virsū savas sajūtas. Balts latvietim allaž bijusi vērtība. Balta nāca tautumeita, birst ābelei balti ziedi… Balts pavediens cauri latvieša mūžam.
Koncertā 18 horeogrāfi veidojuši pilnīgi jaunas horeogrāfijas ar pilnīgi jaunu mūziku. Horeogrāfu vidū pieredzējuši autori Rita Spalva, Jānis Purviņš, Agris Daņiļevičs, no jaunajiem –Diāna Gavare, Jānis Ķesteris, Baiba Ķestere un citi. Vēlējāmies parādīt, cik krāsains ir mūsu horeogrāfu pulks, tāpēc katram autoram tikai pa vienai dejai. Uz šo tā dēvēto otro programmu, kur pirmajā vietā ir nevis zīmējums, bet deja, vienmēr bijis konkurss. Kā vienmēr piedalīsies A un B grupas dejotāji. Kā allaž dejos “Rotaļa”, “Daiļrade”, “Dancis”, “Līgo”, “Vektors”. Šogad būs arī bērni, jo būtiska ir paaudžu pārmantojamība. Piedalīsies pavisam 130 kolektīvi ar apmēram 3000 dalībnieku.
Koncertam būs atsevišķas daļas – zeme, daba, darbs, dzīvošana, dzimta un pārmantojamība, bērnība, tīrradnis, kas manā skatījumā ir mūsu horeogrāfi, deju radītāji, arī sava ceļa gājēji, brīvdomātāji, kas nenobīstas, meklē un rod. Un izskanēs mūsu koncerts ar Jāņa Purviņa deju svītu “Laika snāpene” (vecvārds ar nozīmi “villaine”), izejot cauri dabas cikliem. Ja man vaicā, vai dejas autors ir arī virsvadītājs, teikšu, kā kurā blokā. Katrā daļā ir vairākas dejas, bet virsvadītājs, protams, viens. Piemēram, sadaļā “Dzīvošana” virsvadītāja gods uzticēts Agrim Daņiļevičam. Un te vēlējāmies iekļaut horeogrāfu tēva un dēla Jāņa Ērgļa un Dāvja Ērgļa dejas, kas man šķita paaudžu pārmantojamības ziņā ļoti simboliski. Savukārt, piemēram, “Tīrradņa” daļai virsvadītāja ir Taiga Ludborža.”
Dejot “Sidraba birzī”
Par deju pienesumu noslēguma koncertā “Kopā augšup” stāsta iepriekšējo svētku deju fināla skates uzvarētāja, ansambļa “Daiļrade” mākslinieciskā vadītāja, šogad – noslēguma koncerta deju virsvadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne: “Tā kā noslēguma koncerta ģenerālmēģinājums pārklājas ar koncertu Daugavas stadionā, tad ģenerālmēģinājumā dejotāji piedalīties nevarēs. Viņus publika redzēs tikai pašā noslēguma koncertā. Pēc iepriekšējiem svētkiem publika žēlojās, ka no dejotājiem redzot tikai cepures. Kaut arī tagad publikas tribīnes Mežaparkā ir paaugstinātas, dejotājiem paaugstinājuma nav, un neslēpšu, ka nekas īpašs redzamības ziņā mainījies nav. Koristi gan dejotājus kā jau allaž redzēs lieliski. Taču dejotāji ar vienu savu ļoti nozīmīgu numuru “Es mācēju danci vest” ienāks arī ejās starp skatītājiem.
Dejotājiem kopā ar pūtēju orķestriem un folkloristiem būs vairāk nekā 20 minūšu gara svīta, kuras laikā katrs novads sevi prezentēs ar tradicionālu dziedājumu, dialektu, novadam raksturīgu mūzikas instrumentu un folklorā balstītu, pūtēju orķestrim aranžētu melodiju. Pūtēju orķestriem apvienojoties ar dejotājiem, piedāvāsim savu skatījumu par attiecīgo novadu gan tautastērpā, gan orķestru skanējumā. Tā iziesim cauri visiem novadiem – Vidzemei, Latgalei, Zemgalei, arī Sēlijai un Kurzemei.
Beigsies svīta ar “Skaista mana tēvu zeme” Dagmāras Bārbalas horeogrāfijā, kuru atceramies arī kā lieliskās filmas “Latvju zīmēs rotāties” idejas autori. Arī lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” Daugavas stadionā idejas pamatā ir iziet cauri visiem novadiem, taču “Sidraba birzī” svīta atšķirsies ar izvēlētajām dejām un dzīvu orķestra pavadījumu. Mēs lepojamies arī ar paaudžu pēctecību, jo svītā piedalīsies jaunā paaudze, sākot ar trešās klases bērniem, sanāks kopā gan jauniešu deju ansambļi, gan vidējās paaudzes deju kolektīvi. Un šoreiz pirmoreiz svētku vēsturē arī senioru deju kolektīvi piedalīsies noslēguma koncertā. Svītā pavisam iesaistīti 2300 dejotāji, 89 visu paaudžu deju kolektīvi no visas Latvijas.
Skatītāji varēs redzēt arī jau iemīlētas un tautā gadu desmitiem izdejotas dejas, arī no zelta fonda. Līdz ar to programma būs ļoti daudzveidīga.”
FOTO: KARĪNA MIEZĀJA
