Mamma un meita: “Uguntiņa” ir kā otra ģimene 6
Rīgas Skolēnu pils Tautas deju ansamblis “Uguntiņa” tā vadītājai Gitai Ūdrei ir pirmā un vienīgā darbavieta. Gadiem viena un tā pati brīnumaini neapnīkstošā rūpe – repertuārs un tērpi, braucieni un “papīri”… Ja aiz durvīm caur klavieru pavadījuma skaņām dzirdama enerģiska sievietes balss, tas nozīmē, ka pilnā sparā rit kārtējais mēģinājums.
Tāpat kā daudzām meitenēm, arī Gitai kopš bērnības paticis dejot, un vecmamma aizvedusi uz tiem laikiem ļoti smalku iestādi Rīgas Pionieru pili, kur “Uguntiņā” bijis briesmīgs konkurss, no 300 bērniem uzņemti desmit. Un Gita bija laimīgo vidū. Tā 1. klasē sākās dejošanas karjera, kas turpinājās daudzu gadu garumā. Tā kā Mūzikas akadēmijā Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē tolaik atvēra jaunu – horeogrāfijas – nodaļu, nodomājusi: jāpamēģina! Kad nokārtojusi eksāmenus, pat neticējusi un trīsreiz pārvaicājusi – vai tiešām esmu uzņemta? Nu sprukās, jo tā īsti nemaz nebija domājusi dzīvi saistīt ar horeogrāfiju, kurai nu atdoti 38 dzīves gadi. Meklējot prakses vietu, gājusi atpakaļ uz “Uguntiņu”. Sākumā strādājusi ar divām mazākām grupiņām, bet nu uz viņas pleciem viss lielais 200 bērnu un jauniešu kolektīvs, ar kuru vēl strādā viņas meita Sabīne Ūdre, divi deju skolotāji un divi koncertmeistari. Pedagogi arvien ir bijušie “Uguntiņas” audzēkņi. Te dejo no četriem līdz divdesmit pieciem gadiem, dejo paaudzēm, jo ne viens vien ved savas atvases. “Uguntiņa” dancojusi Anglijā, Norvēģijā aiz polārā loka Lofotu salās, Vācijā, Grieķijā, Čehijā, Polijā, Horvātijā, Serbijā, Albānijā, Turcijā un daudzās citās Eiropas valstīs.
Ne visi deju kolektīvu vadītāji veido arī horeogrāfijas, bet Gitai Ūdrei tas ir no svara. Citreiz mūzika pielīp tā, ka netiec vaļā, kamēr deja gatava. Tiesa, “Uguntiņas” vadītāja nepiedalās jaunrades deju konkursos Valmierā. “Manas dejas dejo mani dejotāji un vēl kāds kolektīvs, kas man palūdzis tam radīt deju,” teic Gita Ūdre. “Uguntiņa” lepojas ar pamatīgu novadu tautas tērpu krājumu, visvairāk Kurzemes, jo tie ir krāšņi un arī Gitas Ūdres radiem tur dzimtās saknes.
Tā kā dejošanas skolotājiem bērns bieži uzaug baleta zālē, Gitas Ūdres meita Sabīne Ūdre sākumā mācījusi dejot lellēm. Bet viņa pati dejot sākusi, vēl pat neieraudzījusi šo pasauli. Jo, jau gaidībās būdama, mamma turpinājusi vēl dejot Tautas deju ansamblī “Liesma”, toreizējos Imanta Magones ziedu laikos. Sabīne ir diplomēta juriste, taču ieguvusi arī pedagoga kvalifikāciju. Kad pēkšņi atbrīvojās viena deju skolotāja vieta, Gitai Ūdrei iešāvās prātā: bet kāpēc ne pašas meitu? Nu Sabīne ir tā, kas uz visu lūkojas ar skatu no malas, turklāt mazie jaunajai skolotājai liptin līp klāt.
Skatēs, kur spicē “Rotaļa”, “Līgo”, “Teiksma”, “Dancis”, punkti bijuši blīvi, taču “Uguntiņa” kaunā nav kritusi, ir tikušas gan pirmās, gan augstākās pakāpes. Šogad jauniešiem skate būs 12. maijā, bet bērniem visās vecuma grupās jau tikušas augstākās pakāpes ar vislabākajiem rezultātiem. Jautāta par Rīgas svētku repertuāru, Gita Ūdre teic, ka viņu saista Taigas Ludboržas deja “Garā miza”, kā arī “Mūsu meitas Rīgā brauca”. “Taiga Ludborža neveido dejas tik tradicionāli kā Purviņš un Ērglis, bet ar interesantu piesitienu, katrā horeogrāfijā vienmēr kas īpašs.” Ļoti labprāt bērni dejojot arī no seniem laikiem zināmos Baibas Šteinas “Sitieniņus”.
Bet, lai tiktu līdz svētkiem, bijis jāstrādā melnu muti, jāiemācās divpadsmit jaunas dejas, kas tikai augustā apstiprinātas, un tas prasījis milzu pacietību un darbu. “Uguntiņas” puiši mēģina trīs reizes nedēļā, bet meitenes nāk pat četras, jo apgūst arī klasiku, un vecākajiem jauniešiem nodarbības beidzas ap desmitiem vakarā. “Vislielākais gandarījums, kad redzi, cik skaisti audzēkņi iemācījušies dejot, un prieks arī par tiem, kuri turpina tavu ceļu,” turpina Gita Ūdre, “mēs jau nemācām profesionāļus, bet skolojam cilvēkbērnu, lai viņš galu galā izaug par labu cilvēku.” Jo “Uguntiņa” ir kā otra ģimene, un te iemanto draugus uz mūžu.
Pirmssvētku sajūta? Bērniem patīk, jo kurš tad negrib uzstāties “Arēnā Rīga” ar desmit tūkstošiem skatītāju.
