Juris Lorencs: “Izdegusī” politika 0
Izdegšanas sindroms ir īsta slimība – šāds lēmums nupat pieņemts Pasaules veselības organizācijas 72. sesijā, kas 28. maijā noslēdzās Ženēvā. Tagad nu jau oficiāli atzītajai kaitei starptautiskajā slimību klasifikatorā piešķirts īpašs kods – QD85. Izdegšanas sindroma cēloņi – hronisks stress darbā, “pārstrādāšanās”, aizvien jaunu pienākumu uzkraušana, nepietiekams miegs.
Sekas – fiziska un garīga izsīkuma stāvoklis, bezcerība, depresija. Kas ir interesanti – izdegšanas sindroms ir labklājības sabiedrību slimība. Visbiežāk ar to sirgst bagāto valstu lielpilsētu biroju darbinieki, skolotāji, mediķi, aprūpētāji, policisti. Nabadzīgi Etiopijas vai Taizemes zemnieki par šo slimību nav pat dzirdējuši, viņiem tā nedraud.
Marksisti droši vien teiktu, ka izdegšanas sindroms ir saistīts ar darbaļaužu ekspluatāciju. Bet kas šodien ir ekspluatācija? Ne jau velti psihoterapeiti norāda uz faktu, ka pie “izdegšanas” nereti vainojami paši “upuri”, kuri labprātīgi uzņemas papildu darbus, dažkārt pat nedodas atvaļinājumā, lai tikai izpatiktu priekšniecībai.
Digitālās tehnoloģijas veicinājušas sabiedrības atomizāciju, un savulaik sludinātā “darbaļaužu solidaritāte” kļuvusi par tukšu aicinājumu. Laiks, kad milzīgos rūpnīcu cehos tūkstošiem strādnieku kustējās vienotā “darba dunā”, bet viņiem pa vidu šiverēja aģitatori un izdalīja lapiņas ar aicinājumiem uz mītiņu un streiku, jau ir pagātnē. Kādu streiku var pieteikt cilvēks, kurš strādā “no projekta uz projektu”? Tikai pats sev. Uz kādu protesta mītiņu lai dodas darbinieks, kurš sēž pie datora, strādā “no mājām” un dzīvē varbūt nekad nav saticis ne savus kolēģus, ne tiešos priekšniekus un nezina, kas ir uzņēmuma īpašnieki, jo tie noslēpušies aiz “pastkastītes” beznodokļu paradīzē Karību salās.
Tā saucamās tautas partijas, kuru sākumi meklējami 19. gadsimtā – sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti –, visus pēckara gadus ir iestājušās par “sociāli atbildīgu tirgus saimniecību”. Bet dzīve uzdod jautājumus, kuriem vairs neder klasiskas atbildes. Kas ir bagātība? Ja miljardiem dolāru vērtas kompānijas vienīgie aktīvi ir kaut kur interneta mākonī uzglabāti dati, tad pasaulē tiešām kaut kas ir mainījies.
Kā ievākt nodokļus? Vai ieņēmumu dienestiem ir pienākums un morālas tiesības dzenāt cilvēkus pārsimt eiro dēļ, ja tehnoloģijas un juridiskie triki ļauj noslēpt miljonus? Kas ir labklājība? Vai tiešām trīsdesmit veidu minerālūdens lielveikalu plauktos? Varbūt pietiktu ar desmit? Turklāt dažas pudeles tiek vestas no tūkstošiem kilometru liela attāluma!
Bet atbildes kavējas, tās ir neizteiksmīgas un liecina par neizlēmību. Tāpēc nav brīnums, ka sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti, kas vēl pirms gadiem divdesmit veidoja Eiropas politikas mugurkaulu, pārdzīvo dziļu identitātes krīzi. Līdzīgi cilvēkiem šīs partijas ir “nogurušas”, “izdegušas”, nesaprastas un atbrīvo vietu dažādu novirzienu populistiem un “zaļajiem”. Visai uzskatāmi tas redzams Vācijā.
Viena no vecākajām Eiropas politiskajām partijām, 1863. gadā dibinātā Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, 2017. gada parlamenta vēlēšanās ieguva 20,5% balsu, kas ir sliktākais rezultāts partijas vēsturē kopš 1949. gada. Vēl pieticīgāks rādītājs Vācijas “sociķiem” bija nesenajās Eiroparlamenta vēlēšanās – vien 15,8% balsu. Daudz labākā situācijā nav arī kancleres Merkeles partija – kristīgie demokrāti, kas Eiroparlamenta vēlēšanās ieguva 28,9% vēlētāju atbalstu. Arī pats sliktākais rezultāts šīs partijas vēsturē.
Diemžēl nedz populistiem, nedz zaļajiem nav atbilžu uz jaunajiem izaicinājumiem. Pēdējo nemitīgi augošā popularitāte vismaz man liekas dīvaina – neraugoties uz lielo iedzīvotāju blīvumu un intensīvo industriju, mūsu kontinents ir viena no zaļākajām un tīrākajām vietām uz planētas. Protams, rūpes par ekoloģiju ir svarīgas, tomēr tropisko lietus mežu nosargāšana diezin vai atrisinās pašas Eiropas problēmas – drošību, augošo nevienlīdzību cilvēku, reģionu un valstu starpā.
Izdegšanas sindroma atzīšana par slimību nozīmē, ka tagad ārsti pacientam varēs izrakstīt atbilstošu slimības lapu. “Izdegušais” cilvēks uz brīdi pārtrauks strādāt, atpūtīsies, sakārtos sevi, saņemsies un atgriezīsies darbā. Ar politiskajām partijām, kas slimo ar izdegšanas sindromu, ir bēdīgāk. Pat īslaicīga pazušana no politiskās skatuves tām var nozīmēt nāvi.
