Ko par to domā mediķi un psihoterapeiti? 8
Liene Zemzare, sertificēta garīgās veselības aprūpes māsa, sociālās aprūpes centra “Lode” virsmāsa: “1998. gadā dr. Vilmars Šaufeli no Nīderlandes nosauca 130 simptomu, kas raksturīgi izdegšanas sindromam. Galvenie ir: ilgs nogurums – fizisks un emocionāls; miega traucējumi – vakaros grūti aizmigt, no rīta grūti piecelties, cilvēks jūtas neizgulējies. Motivācijas trūkums – nekas nešķiet nozīmīgs, pat tas, kas iepriekš dzīvē bijis ļoti svarīgs. Neapmierinātība, ātra aizkaitināmība un personai agrāk neraksturīgs cinisms. Vēl viena raksturīga iezīme – domas par darbu un darba problēmu risināšana ārpus darba laika. Ar laiku zūd gandarījums gan par darbu, gan privāto dzīvi, nekas vairs nesagādā prieku. Sekundāras šāda stāvokļa izpausmes – tiek nomākta imūnsistēma un parādās saaukstēšanās slimības un infekcijas, biežas galvassāpes, sāp pleci, mugura, rokas, saasinās čūlas slimības, svārstās asinsspiediens. Parasti tieši šie simptomi liek cilvēkam beidzot griezties pie ārsta. Izdegšanas sindromam ir diagnozes kods, taču ģimenes ārsti to reti nosaka kā diagnozi. Visbiežāk tiek noteiktas diagnozes somatiskajām izpausmēm, pacients tiek izmeklēts, bet funkcionālu atradņu bieži vien nav. Un tad spriedums ir, kā tautā saka: “tas no nerviem”.”
Jautāta, kāpēc daudzi cilvēki laikus nedodas pie ārsta, Liene Zemzare saka:
“Parastais aizbildinājums ir laika trūkums, tomēr pieļauju, ka daudziem ir vienkārši kauns. Tā ir sociālā stigma vēl no padomju laikiem, kad psihiskās slimības tika uzskatītas par apkaunojošām. Tāpat arī bailes izskatīties vājam un slimam vadības un kolēģu priekšā, bailes zaudēt darbu. Taču izdegšanas sindroms sākumā nav nopietna psihiska slimība, kā ārstēšanā būtu nepieciešama stacionēšana vai stipras zāles. Turklāt mūsdienās ir pieejami ne tikai psihiatri, bet arī psihologi, psihoterapeiti, smilšu, mūzikas un dejas terapija, dažādas jogas. Galvenais ir neatstāt nepamanītus pirmos simptomus, lai izdegšanas sindroms nepārvēršas depresijā, kas jau ir nopietna slimība.”
Juris Batņa, ārsts psihiatrs, psihoterapeits un pirtnieks: “Vairāk nekā trīsdesmit gadus pētīju šo tematu, regulāri lasu par to lekcijas. Pirms lekcijas parasti lūdzu pacelt roku tos, kam šķiet, ka viņam varētu būt izdegšanas sindroms. Paceļas tikai dažas rokas. Kad pēc lekcijas vēlreiz lūdzu pacelt roku, paceļ gandrīz visi. Stress darbā, kas ir galvenais izdegšanas iemesls, Latvijā ir ļoti izplatīts. Kas pie mums strādā daudz un smagi? Tie, kas palikuši. Ja medmāsa, kam ir divi bērni un kam vīrs nemaksā alimentus, strādā Gaiļezerā, ar iztikšanu viņai ir kā ir, bet, ja viņa strādā slimnīcā Norvēģijā, tad ne tikai pietiek, bet vēl var palīdzēt Latvijā palikušajiem vecākiem. Pie mums ir krasa sabiedrības noslāņošanās, vairāk nekā puse dzīvo uz nabadzības robežas, kas, protams, vairo distresu.”
Maza atkāpe tiem, kam nav zināms termins “distress”. Ir deviņas tā sauktās bāzes emocijas jeb afekti, no kuriem pozitīvi ir tikai divi: prieks un interese, seši afekti ir negatīvi: bailes, dusmas, psiholoģiskas ciešanas jeb distress, kauns, riebums, nicinājums; devītais afekts – izbrīns – var būt gan pozitīvs, gan negatīvs.
“Ja zūd prieks un interese, iestājas izsīkums, emocionāla izdegšana, fizisks pārgurums,” iesākto domu turpina Juris Batņa. “Pie psihoterapeita visbiežāk nāk pēc ģimenes ārsta, kardiologa vai neirologa ieteikuma. Veģetatīvā distonija, psihosomatiskas sāpes, ilgstošs nespēks, kam nav organiska pamata. Protams, ir arī tādi ģimenes ārsti, kas iesaka padzert vitamīnus un aizbraukt atvaļinājumā. Jo ar ko strādā psihologs, psihiatrs, psihoterapeits? Ar netveramo, ar psihi jeb tulkojumā no grieķu valodas – dvēseli. Bet mums medicīnā nav dvēseles jēdziena. Gluži tāpat kā nav enerģijas jēdziena. Ko dvēselei var palīdzēt ārsts, kas cilvēku redz tikai kā biomehānisku būtni? Un ko sev var palīdzēt cilvēks, kas paļaujas tikai uz pieciem miesas jutekļiem? Viņš skrien kā vāvere ritenī, jo materiālajā pasaulē ir jābūt veiksminiekam. Vajag jaunu mašīnu, jaunu māju. Bet mašīna jau pēc trim mēnešiem vairs nav jauna. Patiesībā materiālajā pasaulē tu īsti laimīgs nemaz nevari būt. Jo nauda un mehāniskas baudas nesniedz sāta sajūtu. Bet, kad tu saproti, ka esi nevis ķermenis, kam ir prāts un varbūt arī dvēsele, bet tu esi dvēsele, kam ir prāts un ķermenis, dzīve kardināli mainās. Kolīdz sāc uzlūkot dzīvi no mūžības viedokļa, daudzi stresa izraisītāji vairs nešķiet nozīmīgi.”
