Dārga maksa par augstiem sasniegumiem. Izdegšanas sindroms: kā atpazīt un ko darīt? 8
Arvien straujāks temps, arvien spraigāks un saspriegtāks dzīves ritms – šķiet, tās ir galvenās šā laika zīmes. Darbs darbu dzen, ne tikai diena un nedēļa, bet nu jau arī mēnesis un pat gads ir par īsu, lai visu iecerēto varētu secīgi un bez steigas pagūt. Mēs nogurstam, apjūkam un vairs nesaprotam, ko iesākt ar diendienā risināmo problēmu gūzmu neatkarīgi no tā, vai problēmas rada trūkums vai pārticība, piespiedu bezdarbs vai nesaprātīga pārstrādāšanās. Kā nepārkāpt sarkano līniju? Un ko darīt, ja ir iestājies tas, ko speciālisti sauc par izdegšanas sindromu?
Sākšu ar atzīšanos. Brīdī, kad biju nodevusies darbam, darbam, darbam, pieķerot klāt arī sestdienas un reizēm pat svētdienas, kādā pirmdienas pēcpusdienā jauki puiši baltos halātos iznesa mani no redakcijas un aizgādāja taisnā ceļā uz slimnīcu. Laimīgā kārtā man pietika ar piecām stundām dziļa miega uzņemšanas nodaļā. Vakarā ārsts, labs mūsu ģimenes draugs, nododot mani vīra gādībā, domīgi pasmaidīja: – Meža kapi ir pilni ar neaizstājamiem darbiniekiem. Bet tā pa īstam neaizstājama tu esi tikai un vienīgi savai ģimenei…
Dārga maksa par augstiem sasniegumiem
Pirmais emocionālu izsīkumu un nespēku kā nopietnu problēmu identificēja un sāka pētīt amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergs. 1974. gadā viņš publicēja rakstu, kur to nosauca par izdegšanas sindromu. 1980. gadā nāca klajā viņa grāmata “Burn Out: The High Cost of High Achievement. What it is and how to survive it” (Izdegšana: dārga maksa par augstiem sasniegumiem. Kas tas ir un kā to pārdzīvot?). Par šo pētījumu Amerikas Psihologu biedrība 1999. gadā piešķīra viņam Zelta medaļu par mūža ieguldījumu praktiskajā psiholoģijā.
Vēlāk psihologs Džordžs Grīnbergs noteica piecus izdegšanas sindroma attīstības etapus: cilvēks ir apmierināts ar savu darbu, taču saspriegtais darba ritms arvien vairāk pazemina viņa enerģijas līmeni; sāk parādīties miega problēmas, zūd prieks un interese; kļūst arvien grūtāk koncentrēties, arvien ilgāku laku aizņem ierasto uzdevumu veikšana, tāpēc darba diena ievelkas, nereti nākas strādāt arī brīvdienās; nemitīgs pārgurums mazina organisma pretošanās spēju, cilvēks bieži saaukstējas, kļūst nīgrs, kašķīgs, neiecietīgs; emocionāla nestabilitāte, darba spēju zudums un hronisku slimību saasināšanās liecina par izdegšanas sindroma piekto stadiju. Tas tad nu ir pēdējais brīdis doties pie speciālista, citādi sindroms var pāraugt depresijā.
Kad mēģinu noskaidrot, cik procentu Latvijas iedzīvotāju cieš no izdegšanas sindroma, izrādās, ka šādu datu mums nav. Kad zinātnieki vai ārsti runā par izdegšanu, viņi saka: tā ir nopietna problēma, kas skar daudzus. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī ārzemēs nekur nav veiktas visas sabiedrības aptaujas. Statistika atspoguļo tikai stāvokli konkrētās profesijās, kas tiek klasificētas kā galvenās riska grupas: skolotāji, ārsti, medmāsas, palīdzošo profesiju pārstāvji. Tie, kam ikdienā jāapslāpē savas emocijas, un tie, kam darbā svarīga ir empātija. Ir pierādīts – jo lielāka kādam piemīt empātijas spēja, jo lielāks ir risks izdegt. Viens no šā sindroma simptomiem ir norobežošanās: lai izvairītos no sāpēm, ko izraisa līdzjūtība, cilvēks pārliecina sevi, ka tā nav viņa problēma.
Taču spēku izsīkums var sakņoties ne tikai pastāvīgā kontaktā ar sarežģītu kontingentu, to var izraisīt vienveidīga, monotona darbība, nesamērīgi liels darba uzdevumu apjoms un saspiesti termiņi, nepietiekams novērtējums – gan emocionāls, gan materiāls, arī nepelnīta kritika, neskaidri formulēti darba uzdevumi, sajūta, ka neesi īsti vajadzīgs un neredzi izaugsmes iespēju. Tomēr arī tas vēl nav viss. Izdegšanas sindroms var piemeklēt arī mājsaimnieces vai jaunās māmiņas, kā arī radošu profesiju pārstāvjus. Visiem šiem gadījumiem kopīgs ir pārgurums, nomāktība un intereses zudums par visu. Vai gandrīz visu.
Un te nu es nonāku pie negaidīta secinājuma. Patiesībā Latvijā ar šā sindroma sekām mēs saskaramies ik uz soļa – sabiedriskajā transportā, veikalos, skolās, valsts iestādēs, privātos kantoros, uz ielas un kur nu vēl anonīmos portālu komentāros… Brīžiem šķiet, ka dzīvojam izdegušā valstī. Nu labi, gandrīz izdegušā.
