Kāda darba darītājiem ir vislielākais izdegšanas risks? Pat oficiantam! 0
Iedzīvotāju novecošanas dēļ paredzams, ka līdz 2030. gadam daudzās Eiropas valstīs vismaz trešdaļa darba ņēmēju būs vecumā no 55 līdz 64 gadiem, liecina Valsts darba inspekcijas informācija. Tāpēc izskan aicinājums veidot drošus un veselībai nekaitīgus apstākļus visa darba mūža garumā, runāt par veselīgu novecošanu darbā. Tas nozīmē, ka jāmazina riska faktori, kas apdraud darba cilvēka veselību un dzīvību. Riska faktoriem pieskaita arī tādus darba apstākļus, kas veicina fizisku un garīgu izsīkumu. Tad parasti runā par izdegšanu, kas iespējama jebkurā profesijā, taču zināms, ka ir nozares, kurās šis risks ir augstāks nekā citās. Lūk, ieskats visizdedzinošākajās.
– Ar veselības aprūpi saistītās profesijas. Izdegšanas riskam visvairāk pakļauti ārsti un medicīnas māsas, jo viņu darbs ir kā riska faktoru koncentrāts: atbildība, nepieciešamība pieņemt izšķirīgus lēmumus, smagas situācijas, pacientu un viņu tuvinieku ciešanas, nāve. Papildu smagumu piešķir garās darba stundas, daudziem – arī neadekvāti zemais atalgojums.
– Ar cilvēku aprūpi un kopšanu saistītās profesijas. Tās saistītas ar fizisku darbu – aprūpējamie jābaro, jāapmazgā, jāapgulda, jāpalīdz nokārtot dabiskās vajadzības, jāved pastaigās. Ar šiem cilvēkiem arī jāaprunājas, jāpalasa viņiem priekšā, bet… klienti ne vienmēr ir tādā stāvoklī, lai spētu just vai izrādīt prieku par viņiem sniegto atbalstu un palīdzību.
– Glābēji un policisti. Darbs paaugstināta stresa un riska apstākļos, kurā lielākoties jāsastopas ar ne tiem jaukākajiem cilvēkiem, jābūt smagu notikumu un traģisku nelaimju lieciniekiem.
– Skolotāji un audzinātāji. Lai arī darbs ar bērniem var sniegt milzu gandarījumu, diendienā skolotāji atrodas kā starp dzirnakmeņiem. Viņiem no dažādām pusēm jāizjūt spiediens: bērni prasa savu, vecāki ko citu, skolas vadība spožus rezultātus, izglītības standarti – vēl ko citu. Zināms arī, ka skolotāji nereti ņem darbu uz mājām.
– Sociālie darbinieki. Vēl viena profesija, par kuru mēdz teikt – nepateicīgs darbs. Diendienā jāsastopas ar cilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās vai dzīvo nepārejošos krīzes apstākļos: bērni, kurus vecāki pametuši novārtā, jo paši dzer, ģimenes, kuras knapi savelk galus kopā, vientuļi pensionāri. Sociālos darbiniekus turklāt pamatīgi nospiež likumu un normu prasības, kā arī smaga birokrātiskā nasta. Turklāt pašiem bieži vien ir skaidrs, ka palīdzības radītais efekts ir īslaicīgs.
– Apkalpojošais personāls restorānos un kafejnīcās. Tas ir fiziski un morāli nogurdinošs darbs, par kuru turklāt nereti arī slikti maksā. Garas stundas jāskraida šurpu turpu starp galdiņiem un jāuzklausa citu vēlmes, norādes un bieži vien arī kritika, pašam paliekot pazemīgam un pieklājīgam. Klientam vienmēr taisnība!
– Aktieri, rakstnieki un citi kultūras jomas darbinieki. Darbs šajās profesijās izdedzina, jo saistīts ar visādu veidu nestabilitāti: terminēti līgumi vai darbs īslaicīgos projektos, neregulāri ienākumi, profesionālo spēju līmeņa mainība (šodien balerīna, rīt?…). Mākslinieki un literāti nereti ir arī vientuļi, izolēti, mēdz būt ļoti paškritiski, smagi pārdzīvo profesionālas neveiksmes vai kļūdas.
– Vadītāji un menedžeri. Tas attiecas gan uz lielu uzņēmumu priekšniekiem, gan vidējā līmeņa vadītājiem, kuriem jāspēj būt tik vien kā multifunkcionāliem: efektīviem, racionāliem, taisnīgiem, radošiem un bieži vien – vienpersoniski atbildīgiem par visu, kas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek.
