Māris Zanders: Izdarīt iesākto līdz galam 0
Ar pašvaldībām ir kā ar bitēm, dziļdomīgi piezīmēja viens no valdības sēdes 30. janvārī dalībniekiem. Secinājums tika izteikts, apspriežot valdības atbildes projektu Saeimas Juridiskajai komisijai saistībā ar deputātu grupas iesniegtajiem grozījumiem Latvijas valsts karoga likumā. “Latvijas Avīze” par šiem ierosinājumiem ir rakstījusi agrāk, tādēļ vien atgādināšu, ka runa ir par ieceri noteikt, ka turpmāk Latvijas valsts karogam ir jābūt pastāvīgi novietotam arī vietās, kur valsts galvenie autoceļi šķērso t. s. iekšējo robežu, šajā gadījumā ar Lietuvu un Igauniju. Savukārt ironiskais pašvaldību apzīmējums valdības sēdē saistīts ar to, ka kopš grozījumu parādīšanās laika parādījušās arī neskaidrības par iesaistītajām un atbildīgajām institūcijām, kurām tad nu šie karogi būtu jāuzstāda un jāuztur kārtībā. Ko dara Iekšlietu ministrija, ko Satiksmes, ko pašvaldības… Īsi sakot, sliktākajās tradīcijās jauna iniciatīva, nereti izvirzīta ar vislabākajiem nodomiem, “apaug” ar jautājumiem, kā jaunumu reāli ieviest.
Nav grūti prognozēt, ka šādu patriotismu veicinošu iniciatīvu šogad netrūks, jo sakrīt gan valstiskuma simtgades svinību programmas, gan Saeimas vēlēšanu tuvums. Lai gan daļa sabiedrības šādus projektus vērtē skeptiski (vai nu to izmaksu, vai lietderīguma dēļ), mana subjektīvā attieksme ir neitrāli labvēlīga. Tomēr ir arī iebildums, ko vispārināti varētu formulēt tā: varbūt, pirms uzsākt ko jaunu, jānovērtē, kādā stāvoklī ir savulaik jau iesāktais?
Domas paskaidrojumam vienkāršs piemērs. Tie, kuri Rīgā pārvietojas kājām, iespējams, ir pamanījuši pie namu sienām piemiņas plāksnes. Veltītas izcilām personām vai notikumiem. Vairākumā gadījumu to stāvoklis ir, teiksim tā, sērīgs, attiecīgi pat ieinteresētam cilvēkam var rasties grūtības izlasīt, kas tad īsti tiek godināts. Šis pat nav īpašs pārmetums Rīgas Pieminekļu aģentūrai, jo tās, kā saka, saimniecība ir gana liela (ar to var iepazīties aģentūras mājas lapā), savukārt laiks un pilsētas gaiss dara savu. Tomēr nav jābūt īpaši emocionāli noskaņotam cilvēkam, lai slikti salasāmie teksti liktos zināma skarba liecība par mūsu patieso attieksmi pret it kā godināmo pagātni. Līdz ar to varbūt lietderīgi būtu simtgadei par godu vispirms savest kārtībā jau esošās piemiņas zīmes (t. sk., ne tikai Rīgā)? Es neesmu tik, kā agrāk teica, šaursirdīgs, lai kritizētu ar simtgadi tieši vai pastarpināti saistītos projektus, tomēr man liktos prātīgi arī iztaujāt arhīvu speciālistus, arheologus, restaurācijas ekspertus par viņu iesāktajiem darbiem un prioritātēm. Pretējā gadījumā var būt tā, ka top kaut kas jauns (pieņemsim, ka ar labu saturu un adekvātām izmaksām), savukārt jau iesākti mūsu pagātnes izzināšanas un saglabāšanas darbi apsīkst, jo tiem savukārt finansējuma pietrūkst. Ir mums niķis mēģināt “sākt no baltas lapas”, nenovērtējot jau esošo. Mums ir virkne akadēmisku izdevumu, kas tā vai citādi nodarbojas ar Latvijas valstij nozīmīgu tematiku – sākot ar Daugavpils Universitātes izdoto “Vēsture: avoti un cilvēki” (tāpat par puslīdz regulārām zinātniskām publikācijām gādā Liepājas Universitāte un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija), beidzot ar veselu Latvijas Universitātes izdevumu saimi. Būsim reālisti: lai gan diezgan daudz tur publicētā varētu būt sabiedrībai interesanti, taču sabiedrības vairākums par šādu izdevumu eksistenci pat nenojauš. Varbūt prātīgi ir simtgadi izmantot, lai dotu jaunu impulsu šai jau pastāvošajai Latvijas tematiku aprakstošajai zinātniskajai infrastruktūrai? Tomēr laikam jau tā nenotiks: labāk atvēlēsim resursus kaut kam īpaši simtgadei pieskaņotam (ciniska piezīme: sadomātam…), savukārt jau pastāvošais lai turpina kulties uz priekšu, kā māk. Galu galā politiķim saprotamāk ir fotografēt sevi pie valsts karoga, nevis ar grāmatu rokās, par kuras saturu tomēr kaut kas ir vismaz jānojauš. Es šeit aicinu vispirms padarīt iesākto, tomēr nedaudz ceru uz nozaru pārvaldē ikdienā strādājošajiem, kuri zina jau esošo situāciju, un pragmatisku apsvērumu dēļ (“vismaz uz laiku beigs dīkt naudu!”) pievērsīsies ne tikai jauniem projektiem, bet regulārajam darbam Latvijas identitātes veidošanā.
