“Cerams, ka kādreiz Latvijas florbols tuvosies tam lielajam četriniekam.” Saruna ar jauno florbolistu Pēteri Trekši 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas florbola izlase sesto reizi savā vēsturē pasaules čempionātā izcīnījusi piekto vietu. Diemžēl joprojām pietrūkst, lai no labāko četrinieka nogrūstu kādu lielo vali – Zviedriju, Somiju, Šveici vai Čehiju. Helsinkos aizvadītajā turnīrā rezultatīvākais Latvijas izlasē bija 22 gadus vecais Pēteris Trekše no Cēsīm, kurš trešo gadu florbolu spēlē un bauda Somijā.
Kādas ir sajūtas pēc pasaules čempionāta?
P. Trekše: Nospēlējām savā līmenī. Piektā vieta ir mūsējā, jo lielajam četriniekam pagaidām klāt netiekam. Varam būt gandarīti, ka esam atkal labākie starp pārējiem aiz TOP4. Domāju, ka arī pārējie čaļi bija priecīgi, jo izdarījām visu maksimālo, uz ko šobrīd esam gatavi.
Tavuprāt, cik tālu mēs no tā TOP4 šobrīd esam, un ko darīt, lai viņiem kādreiz pietuvotos?
Tas vairāk jautājums ekspertiem, bet, protams, esmu par to domājis. Šobrīd nav reāli no mums prasīt TOP4 rezultātu, zinot, kāda ir mūsu pašmāju līga, no kuras nāk lielākā daļa spēlētāju. Ja salīdzina Eiropas līgas, tad Latvija pirmajā piecniekā diezin vai tiks, septiņniekā gan.
Zviedrijā un Somijā otrās līgas ir priekšā mūsējai. Grūti prasīt rezultātu, ja pašmāju līgas līmenis neceļas augšā. Es gan nezinu, kā to izdarīt, tāpēc jau ir treneri, kuri noteikti domā, kā to paveikt. Tas gan ir laikietilpīgs process. Cerams, ka kādreiz Latvijas florbols tuvosies tam lielajam četriniekam.
Manas domas, ja visi mūsu labākie spēlētu ārzemēs, tas arī nebūtu labākais risinājums, jo vietējā līga tad zaudētu. Tomēr jauniem un perspektīviem spēlētājiem, ja vien ir iespēja, došanās spēlēt uz ārzemēm nenāks par sliktu. Tas palīdzēs gan florbola, gan dzīves ziņā. Būs cits skats uz dzīvi un sportu.
Latvijā ir labi treneri, manuprāt, Raitums, Malkavs vēl citi ir lieliski speciālisti, kas ar to dzīvo, kā celt Latvijas florbola līmeni. Manuprāt, būtu labi, ja izveidotu arī jaunāko gadu izlases U-15, U-17, arī U-23 izlasi. Tagad ir lielā un U-19 izlase. Mums ir talantīgi spēlētāji, bet viņi var pazust, jo atduras pret to, ka tālāk par Latviju jau nevar tikt. Tā būtu lielāka motivācija. Tas ir mans 22 gadus veca cilvēka skatījums. Bet par to ir jādomā.
Pastāsti savu stāstu, jo trešo sezonu spēlē Somijā. Kā tur nokļuvi?
Spēlēju Somijas otrajā līgā. Tamperē nokļuvu pēc uzaicinājuma no Latvijas izlases galvenā trenera Arto Rīhimeki. Tobrīd, kad viņš mani uzrunāja, treneris vēl strādāja Šveicē, bet viņam bija plāns atgriezties dzimtajā klubā, jau tad sāka vākt sastāvu. Pirmajā sezonā bijām divi latvieši – arī Klāvs Jansons. Tagad arī esam vairāki – Rolands Kovaļevskis. Tobrīd, kad pieņēmu lēmumu doties uz Somiju, biju pabeidzis skolu, nebija nekāda cita plāna, izlēmu, kāpēc nepamēģināt leģionāra gaitas?
Esi apmierināts ar šo lēmumu?
Pirmais gads nebija viegls, bet labi, ka bijām kopā ar Klāvu. Otrais gads bija grūtāks, jo sākās kovida epidēmija, dzīvoju viens, uz mājām netiku. Desmit mēnešus pavadīju Somijā, un tas bija izaicinājums. Florbola ziņā esmu ļoti apmierināts, jo te apstākļi ir daudz labāki nekā mājās. Gan treniņu, gan nodrošinājuma ziņā. Lielākas iespējas progresēt. Laba pieredze.
Cik bieži jūs klubā trenējaties? Latvijā florbola klubiem tās ir trīs četras reizes nedēļā.
Kopējie treniņi četras reizes, bet ir iespēja iet uz individuāliem treniņiem. Nedēļā līdz ar to sanāk astoņi treniņi, kam klāt divas spēles nedēļas nogalē. Citos klubos pat ir vairāk, ja vien vari to apvienot. Tas aptuveni ir teju divas reizes vairāk nekā vidēji Latvijā. Visticamāk, tas arī ir iemesls, kāpēc te florbola līmenis tiek uzturēts tik augstu, jo ir iespējas vairāk trenēties.
Kā tev ar iztikšanu? Atalgojums noteikti nav tik liels, lai neko citu nedarītu?
Klubs sedz dzīvošanas izdevumus, palīdz arī finansiāli, kas atrunāts līgumā. Paralēli strādāju, darbu piedāvā klubs, tās ir aptuveni 20 darba stundas nedēļā. Strādāju sporta preču veikalā.
Vai Somijā ir profesionāli florbolisti, kas tikai pelna ar šo sportu?
Īsti nezinu, bet augstākajā līgā noteikti kāda neliela daļa tādi ir. Otrajā līgā tā nav, mēs visi kaut ko paralēli strādājam vai mācāmies. Bet klubi finansiāli palīdz, tas gan. Palīdz arī attīstīt prasmes ne tikai florbolā.
Kā tu pats nonāci šajā sporta veidā?
Nāku no Cēsīm. Mana ģimene ir sportiska. Mamma spēlēja basketbolu, tētis tenisu. Līdz deviņu gadu vecumam izmēģināju ļoti daudzas lietas. Sports man sirdī bijis kopš bērnības. Līdz florbolam spēlēju basketu, futbolu, tenisu, galda tenisu, ziemās hokeju pagalmā. Tam visam pa vidu pagalma draugs uzaicināja aiziet uz florbola treniņu. Iepatikās, bet paralēli turpināju arī citus treniņus. Desmit gados sanāca tā, ka jāizvēlas viens sporta veids, jo bija neliela pārslodze. Florbols man patika, pats izvēlējos, tā arī no desmit gadu vecuma esmu florbolā.
Nākamā gada jūlijā būs iespēja uzspēlēt Pasaules sporta spēlē. Skan labi.
Jā, iespēja pirmo reizi mūžā aizbraukt uz ASV. Tas arī bija svarīgi pasaules čempionātā cīņā par piekto vietu ar norvēģiem. Būs laba pieredze. Nezinu, kāds tur būs turnīra formāts, bet gribējām nopelnīt ceļazīmi uz Ameriku.
Kā somi uztvēra, ka pēc septiņiem gadiem nolikuši pasaules čempionu pilnvaras.
Bēdīgi, viņiem ir liela vilšanās. Somi tika uzskatīti par favorītiem, jo spēlēja savās mājās. Uz finālcīņām nepaliku, devos atpakaļ uz Tamperi.
