Tic dēla nevainībai 3
Aleksandrs pa tiesvedības laiku ir pārcēlies uz dzīvi Rīgā un strādā dzelzceļa darbos. Sazvanos ar viņu, bet tikšanos viņš atsaka. Vien negribīgi atbild uz dažiem jautājumiem. Policijā esot morāli salūzis, tāpēc uzrakstījis atzīšanos, ko viņam esot diktējuši priekšā, tāpēc vēlāk no tās atteicies. Ar Viktorijas māti bijušas sliktas attiecības, jo viņa bijusi greizsirdīga, ka viņai atņemta meita… Atbildi par attiecībām ar slepkavu Bučenieku nesaņemu: puisis samulst un sola kaut ko precizēt. Pēc tam uz telefona zvanu vairs neatbild.
Aleksandra māti Svetlanu Borisovu sameklēju vienā no Rīgas vidusskolām, kur viņa strādā par skolotāju. Viņa tic dēla nevainībai. Policisti pret viņu vērsušies, jo gribējuši novērst galveno vainu no policista dēla Bučenieka. Un prokuratūra esot uz vienu roku ar policiju: tikai apsūdzot, bet nemeklējot taisnību.
“Viktorija bija man gluži kā meita. Viņa ar saviem vecākiem strīdējās, bet mums bija labas attiecības. Jaunieši mīlēja viens otru. Manam dēlam ir laba reputācija, un es ticu viņam. Aleksandram tagad ir ļoti smagi, jo viņš ir zaudējis savu mīļoto. Pie visa vainīgs ir Bučenieks, kurš bija iekārojis mana dēla automašīnu un tāpēc spaisa un alkohola ietekmē kopā ar saviem draugiem nosita Viktoriju,” pārliecināta Svetlana Borisova.
VIEDOKLIS
“Tā nav atzīšanās”
Svetlanas Borisovas un Aleksandra Ksenzova ģimenes paziņa, neoficiālais pārstāvis, bijušais prokuratūras izmeklētājs Valērijs Petrovs: – Saprotu vecāku sāpes par meitas nāvi, bet uzskatu, ka pret Aleksandru pēc notikušā notika nekorekta un nemotivēta vajāšana internetā un no policijas puses. Aleksandram ar Viktoriju bija ļoti labas attiecības, protams, ne ideālas, bet vienkāršās lietās jaukas, piemēram, īsi pirms Jaungada sagaidīšanas abi nopirka dīvānu, dāvāja viens otram mīļas mantiņas. Aleksandram nebija slepkavības motīva.
– Kur tik jaukam cilvēkam Aleksandram radās tāds draugs recidīvists Bučenieks?
– Bučenieks ir Aleksandra labākā drauga sievasbrālis, uzprasījās draugos.
– Kāpēc Aleksandram vajadzēja uzrakstīt atzīšanos?
– Tā nav atzīšanās.
– ?
– Izmeklētāja baidījusi, ka aizturēs Aleksandru, kad gribēs, un turēs aiz restēm tik ilgi, cik gribēs. Kad viņš bija kamerā, viņam sākās problēmas ar lēcām, acis visu laiku asaroja. Viņam bija kameras biedrs, kas teicis, lai viņš atzīstoties, tā būšot labāk un tad viņš tikšot ārā un pie advokāta.
– Kāpēc tad Aleksandrs uzreiz neprasīja advokātu?
– Policija teikusi, ka viņš to nevar dabūt.
– Bet Aleksandrs taču ir pieaudzis cilvēks, kam jāzina savas tiesības!
– …
– Kāpēc tad Bučeniekam vajadzēja uzgrūst organizētāja vainu Aleksandram?
– Tā bija aizstāvības pozīcija, ka viņš, nepilngadīgs un maziņš, pakļāvās lielā tēvoča iespaidam.
