– Vai jums pašam ir ģimene, bērni, kur viņi studē? 5
– Bērni ir veseli divi, sieva diemžēl pirms desmit gadiem nomira ar vēzi. Meita ir aizstāvējusi doktora grādu filozofijā par tēmu “Veselie un daļas Aristoteļa substances koncepcijā”. Pēc studijām LU kādu laiku mācījās Vācijā, Amerikā. Tagad pasniedz gan universitātē, gan arī tulko. Dēls pabeidza LU sociālo zinātņu maģistrantūru. Izveidoja savu firmu, kādu laiku strādāja ārlietu ministrijā, bet tad saprata, ka viņam vajag kārtīgu pamatu un iestājās LU ģeologos. Šobrīd Taivānā turpina ģeoloģijas studijas, bet noteikti atgriezīsies Latvijā. Par vectētiņu vēl neesmu kļuvis.
– Kādu laužu esat? Vai mākslinieks Ģirts Muižnieks ir jūsu brālis?
– Jā, Ģirts ir mans brālis. Mūsu vecāki bija Dailes teātra mākslinieki. Mamma – Nora Vētra-Muižniece bija aktrise un, kā tagad teiktu, direktora vietniece repertuārā jautājumos un tēvs Oskars Muižnieks bija scenogrāfs. Turpat blakus vecajam Dailes teātrim Lāčplēša ielā dzīvojām. Bieži varējām redzēt aktierus, pašu Smiļģi un teātra direktoru Palkavnieku. Biju biežs viesis teātra aizkulisēs, bet aktieri bieži viesojās mūsu mājās.
– Tad jau bērnībā guvāt ieskatu, ka “visa dzīve ir teātris”…
– Zināmā mērā. Un tas mani rosināja distancēties. Sapratu, ka profesijas izvēlē jāiet citur. Jau vidusskolā man labi padevās ķīmija, fizika, matemātika. Bet miežus no kviešiem gan, kā jau pilsētas bērns, iemācījos atšķirt tikai pirms iestājeksāmeniem universitātē. Tāpēc loģiski iznāca, ka aizgāju studēt mikrobioloģiju, lai gan sākumā nezināju, kas tā īsti ir un vēlāk noskaidroju, ka drīzāk tā tomēr ir molekulārā mikrobioloģija.
– Jums ir pusotrs simts zinātnisku rakstu un 12 patenti. Vai rektors var būt arī zinātnieks?
– Ar šausmām vēroju, ka pēdējā pusgadā laboratorijā esmu bijis reti. Tomēr ļoti ceru, ka man izdosies sakārtot universitātes sistēmu tā, lai jau šovasar varētu veltīt laiku arī zinātnei. Agrāk pētījumus veikt braucu uz Vāciju, bet tagad došos uz Torņakalnu, tur ir viss, kas nepieciešams zinātnieka darbam. Publikāciju skaits ir pat pieaudzis, jo ir projekti, kuros strādājam kopā ar studentiem un kolēģiem. Un ir idejas, ko vajadzētu pašam pārbaudīt.
– Vai tad lielā administratīvā slodze nenomāc idejas?
– Tā rada pat negaidītus uzplaiksnījumus, domāšanu ar sānu redzi vai sapņu variantu, kas šķiet interesanti un būtu pārbaudāmi.
– Jums esot vaļasprieks – slēpņošana. Kas tas īsti ir?
– Tā ir starptautiska kustība (Geocaching), ļoti interesants un izzinošs process. Nezinātu daudzas vietas Latvijā, ja tur nebūtu meklējis slēpni – Raunas Staburagu, Dāvida avotus…Slēpņiem ir dažādi sasniedzamības un viltības līmeņi. Piemēram, teikts, ka slēpnis ir ļoti liels, bet arī ļoti viltīgs un atrodas pie sliežu ceļa. Meklēju, JPS koordinātes sāk svārstīties, tas liecina, ka esi vienu vai trīs metru attālumā no slēpņa. Kur tas varētu būt? Sliedes kā sliedes, piegružots kā parasti. Skatos – uz gulšņa tāds dīvains, diezgan spožs korķītis. Pabakstu, korķītis nolec nost. Un redzams, ka gulsnī ieurbts caurums un tajā ielaista maza mēģenīte, tur sarullēts logbook (reģistrācijas žurnāls), kur jāparakstās, ka esi atradis. Reizēm jābrauc vesels maršruts – Napoleona vietas Zemgalē, kur maršals Makdonalds ēdis brokastis… Slēpņošana ir tiešām ļoti īpatnēja kultūra, ko var attīstīt. Arī Universitātes muzejā ir novietoti slēpņi, lai slēpņotāji pie viena iepazīstas ar muzeja eksponātiem.
