Izcilniekam Treņinam skolā bija garlaicīgi 0
Rīgas 95. vidusskolas absolvents Georgijs Treņins ir viens no Latvijas izcilākajiem šā gada vidusskolu beidzējiem. Viņš šovasar ieguva sudraba medaļas divās starptautiskās olimpiādēs: ķīmijā un fizikā. Turklāt vidusskolas kursu apguva tikai divos gados. Septembra beigās Georgijs dosies uz Kembridžas universitāti Lielbritānijā, lai tur studētu fizikālo ķīmiju.
– Kā jums izdevās viena gada laikā pabeigt gan 10., gan arī 11. klasi?
– Pabeidzu 10. klasi un gatavojos starptautiskajai ķīmijas olimpiādei. Nolēmu, ka varētu vasaras laikā pabeigt arī 11. klasi – palasīju mācību grāmatas un nokārtoju ieskaites. Šādu lēmumu pieņēmu tāpēc, ka man skolā bija garlaicīgi. Esmu vecs – man jau ir 17 gadu – un negribēju vēl gadu sēdēt skolā. Es domāju, ka arī citiem 12. klase nebūtu vajadzīga. Vidusskolas kursu varētu saīsināt.
Es 11. klases vielu apguvu ļoti īsā laikā: ar dabaszinātnēm man nekad problēmas nav bijušas, augstāku klašu viela jau bija apgūta, gatavojoties olimpiādēm. Latviešu valodu arī drusku zinu (patiesībā Georgijs joko – kaut gan dzimtā valoda viņam ir krievu un viņš pabeidzis krievu skolu, latviski viņš runā labi. – I. K.), angļu valodu zinu ļoti labi, drusku vācu valoda bija jāpamācās. Vispār mācībās man iet viegli, man ir laba atmiņa, viegli saprotu jaunas lietas. Neatceros, kad būtu kaut ko zubrījis.
– Vai tad nezubroties var sasniegt tik izcilus panākumus mācībās?
– Tas nav interesanti. Interesanti ir mācīties to, kas patīk un padodas. Mācībās ļoti svarīga ir interese.
Pagājušajā gadā starptautiskajā olimpiādē es ieguvu bronzas medaļu ķīmijā. Tajā pašā laikā sapratu, ka esmu gatavs tikt vēl augstāk. Tāpēc mans mērķis bija šā gada olimpiādei sagatavoties vēl labāk. Lai sasniegtu labus rezultātus olimpiādē, ir jāizlasa četru britu autoru grāmata par organisko ķīmiju 1500 lappušu biezumā. Tā ir universitātes līmeņa grāmata angļu valodā. Lasīju šo grāmatu veselu gadu.
Olimpiādēm parasti gatavojas vienu divus gadus. Taču fizikas olimpiādei biju gatavojies ļoti maz, tikai trīs mēnešus. Lielāko daļu laika gatavojos olimpiādei ķīmijā. Apmeklēju nodarbības universitātē skolēniem, kuri īpaši interesējas par šīm zinātnēm un gatavojas mācību olimpiādēm.
Protams, lasīju arī universitātes līmeņa grāmatu fizikā. Arī pāri 1000 lappusēm, bet nācās izlasīt pusotra mēneša laikā. Tas nebija pārāk grūti, jo lietotie jēdzieni nebija man sveši, tēmas bija ļoti labi izklāstītas.
Interesanti, ka ir valstis, kur skolēnus speciāli uztrenē starptautiskajām olimpiādēm, bet viņu zināšanas kā tādas nemaz nav tik izcilas. Parasti jau krietnu laiku pirms olimpiādes ir zināms, kāda veida uzdevumi būs, un tad iemācās risināt tieši šādus uzdevumus, nevis uzzina būtību. Man liekas, ka tā dara ļoti daudzas Āzijas valstis. Parasti zelta medaļas arī iegūst Ķīna, Taivāna.
Vienādas vērtības medaļas katrā olimpiādē tiek pasniegtas ne jau tikai viena, bet vairāk. Bieži vien dalībnieku rezultāti atšķiras tikai par simtdaļām. Šoreiz arī pats biju ļoti tuvu zelta medaļai.
– Kādi jaunieši lielākoties brauc uz šīm starptautiskajām olimpiādēm? Vai jūtat, ka tur sapulcējusies nākamā zinātniskā elite?
– Tur ir ļoti maz “zubrītāju”.
Gandrīz neviens neizskatās pēc tāda, kas mācītos caurām naktīm. Ja kāds tāds ir, viņš parasti ir no Āzijas valstīm, piemēram, Japānas vai Dienvidkorejas. Dažkārt liekas, ka viņi tik tālu jau iegrimuši mācībās, ka viņiem jau rodas problēmas ar kustību koordināciju un komunikāciju ar pārējo sabiedrību.
Kopumā olimpiādēs ir ļoti forša sabiedrība. Beidzot es satieku daudz cilvēku, kurus interesē tas pats, kas man, un varu brīvi par to runāt.
– Ar klasesbiedriem laikam nevarējāt runāt par fiziku un ķīmiju tādā līmenī, kādā vēlaties?
– Protams, ne. Ļoti daudziem skolēniem fizika un ķīmija pastāv tikai mācību stundas laikā. Nezinu, kādai kataklizmai jānotiek, lai viņi par to runātu ārpus stundām.
– Vai kādreiz skolā neesat juties gudrāks par skolotāju?
– Skolotājs paliek skolotājs, un skola ir devusi man daudz, jo sevišķi sociālajās zinātnēs. Taču pēdējā gada laikā skolā neesmu saņēmis daudz jaunu zināšanu ķīmijā un fizikā. Tāpēc pats lasīju grāmatas. Nācu uz fizikas un ķīmijas stundām, bet skolotāja mani bieži laida mājās vai sūtīja uz bibliotēku, jo zināja, ka es jau visu zinu.
– Izglītības ministrs Roberts Ķīlis sola reformēt mācību saturu un procesu. Vai jūs to atbalstāt?
– Pārmaiņas, protams, ir vajadzīgas, jo skolēnu zināšanas nekļūst labākas. Ja arī centralizētie eksāmeni to neparāda, tad tikai tāpēc, ka šajos eksāmenos uzdevumi kļuvuši vieglāki. Ja paskatās matemātikas eksāmenu: vai man dieniņ, kāds kontrasts starp uzdevumiem, kādi bija pirms vairākiem gadiem un tagad!
Tomēr galvenā problēma, manuprāt, ir tā, ka lielākā daļa skolēnu ne visai saprot skolas lomu. Skola nevar nevienam neko iemācīt. Skola dod iespēju mācīties, un tas, kā skolēns šo iespēju izmanto, atkarīgs no viņa paša. Skolotājs nevar nevienu piespiest mācīties.
– Ko tad ministram tagad darīt: ļaut tiem, kas negrib, neiet uz skolu?
– Nē, skolotājiem jāstrādā tā, lai jau pirmajās klasēs skolēniem rastos interese par mācībām un tā nezustu. Šobrīd ir tādi skolēni, kurus neinteresē nekas: ne valodas, ne matemātika, ne dabaszinātnes.
Pēdējos gados jau mēģina mācību saturā ieviest daudz jauna, bet paies vēl laiks, kamēr varēs redzēt, ko jauninājumi devuši.
Ervīns, ar ko kopā piedalījos starptautiskajā ķīmijas olimpiādē, ļoti labi pateicis par jaunajām mācību grāmatām dabaszinātnēs – tajās ar skaistām bildītēm aizstāta svarīga informācija. Viņam ir liela taisnība. Skatoties uz jaunajām mācību grāmatām, rodas iespaids, ka to galvenā funkcija ir rādīt bildes.
– Ar vieglāk uztveramu informāciju cenšas ieinteresēt jauniešus par fiziku un ķīmiju…
– Bet interese vienalga nerodas. Centralizētos eksāmenus ķīmijā un fizikā kārto ļoti maz skolēnu. No maniem skolasbiedriem ķīmijas eksāmenu lika tikai divi cilvēki, fizikas – četri. Bioloģiju vispār neviens nekārtoja. Lielākoties izvēles eksāmenos izvēlējās krievu valodu vai informātiku, jo tie ir vieglāki. Ja izvēlas to, kas vieglāks, tas nozīmē, ka skolēni nezina, ko patiesībā viņi grib. Skolēnos nav radīta interese par dabaszinātnēm.
Esmu no parastas mikrorajona skolas, ne no Valsts 1. ģimnāzijas, kur ķīmijā esot četras stundas un divas praktiskās nodarbības nedēļā. Manā skolā ķīmijā ir tikai divas stundas nedēļā kopumā. Šajā laikā nevar neko nopietnu pagūt, jo jāatlicina laiks arī laboratorijas darbiem.
Skolēniem nepietiek laika, lai kvalitatīvi iemācītos teoriju, mierīgi noskatītos skolotāja rādītos demonstrējumus un pastrādātu laboratorijas darbus. Tās ir šausmas skolēniem, jo laboratorijas darbs, kam vajadzētu vairāk laika, jāsasteidz vienā stundā un starpbrīdī, turklāt darbs jāveic bez pietiekamas teorētiskās bāzes.
Man patiktu sistēma, kad vidusskolā skolēns pats var izlemt, kurus priekšmetus mācīties. Tajā pašā laikā domāju, ka Latvijas skolēni šobrīd nav gatavi pārdomāti izdarīt savu izvēli. Tad mums vispār nebūtu ķīmiķu, jo jaunieši izvēlētos vieglāko ceļu.
– Jā, daudziem skolēniem ķīmija un fizika šķiet tie grūtākie mācību priekšmeti. Kad jāstudē, viņi izvēlas sociālās zinības.
– Jā, ķīmija un fizika ir grūtas, taču tieši tāpēc tās ir interesantas. Domāju, ka ir liela kļūda izvēlēties studijas, raugoties tikai uz to, vai tā ir viegla vai grūta joma. Jāstudē tas, kas patīk, citādi nebūs intereses mācīties. Labāk, lai ir grūti, bet tiešām aizraujoši.
– Kāpēc jums pašam patīk fizika un ķīmija?
– Tas ir tāds āķīgs jautājums, uz kuru man īsti nav atbildes. Iepatikās ķīmija jau aptuveni desmit gadu vecumā, pirms to vēl sākām mācīties skolā. Vecāki mēdza no ceļojumiem kā dāvanu man atvest bērniem paredzētus komplektiņus eksperimentiem. Tie gan bija ļoti primitīvi, bet varēju, piemēram, mācīties noteikt pH līmeni.
Man dabaszinātnes ir iespēja saprast, kāda ir pasaule, kā tajā notiek daudzas lietas. Kopš nodarbojos ar ķīmiju un fiziku, ļoti mainījies tas, kā es skatos uz pasauli.
Internetā var atrast daudz joku par to, kā zinātnieki skatās uz pasauli – it kā viņi redzot tikai formulas, fotosintēzes reakcijas utt. Bet patiesībā mēs saprotam visus dabas procesus, taču joprojām redzam pasaules skaistumu. Ceru, ka ar laiku šīs zināšanas man palīdzēs radīt kaut ko jaunu.
Mani interesē arī valodas. Skolā nemācīja spāņu valodu, tāpēc gāju uz kursiem. Kopumā runāju četrarpus valodās. Olimpiādēs varēju runāt spāniski ar čaļiem no Argentīnas un Kostarikas.
– Teicāt, ka lasījāt ķīmijas grāmatu angliski. Tad jau labi pārzināt šo valodu?
– Ar angļu valodu man nav nekādu problēmu. Pārvaldu to pat labāk nekā latviešu. Būtībā angļu valoda ir man tikpat kā dzimtā, jo tēvs ir beidzis angļu filologus un jau kopš bērnības ar mani runā tikai angliski. Tā runājam joprojām. Ar mammu gan runāju krieviski.
– Šķiet, ka jūsu vecāki gādājuši, lai jūs daudz sasniegtu – rūpējās par jūsu svešvalodu zināšanām, par to, lai jūsos atraisītu izzināšanas kāri.
– Protams, maniem vecākiem un arī manai vecmāmiņai pienākas liela pateicība par to, kāds esmu izaudzis. Bez viņu lielā darba un ieguldījuma, uzraudzības un padomiem nebūtu tik daudz sasniedzis. Enerģijas nezūdamības likums strādā arī dzīvē: lai kaut ko iegūtu, kaut kas jāpaveic.
Vecāki ar mani pavadīja daudz laika. Kad biju mazs, daudz lasīja priekšā, pirka man enciklopēdijas bērniem. Domāju, ka tieši tāpēc man iepatikās lasīt. Jau 4. klases laikā lasīju 100 lappuses dienā. Ļoti aizrāvos ar astronomiju, paleontoloģiju, vēsturi. Vēlāk vecāki vienmēr uzmanīja, vai esmu izpildījis mājasdarbus.
– Ir vecāki, kuri sūdzas, ka bērni tikai sēžot pie datora.
– Bet kā tas ir sācies? Vai vecāki paši kādreiz nepielika bērnu pie datora, lai nebūtu ar viņu jānodarbojas?
– Ko vēlaties darīt pēc studijām?
– Es vēl nezinu, kurā nozarē strādāšu. Mani daudz kas interesē – gan bioķīmija, gan fizikālā ķīmija, gan kvantu ķīmija un daudz kas cits. Studiju laikā nāksies saprast, kurā jomā man varētu būt vislabākās perspektīvas. Es gribētu būt pētnieks – varbūt ārzemēs, bet varbūt tepat Latvijā, kur arī zinātniekam ir iespējas, piemēram, strādājot Organiskās sintēzes institūtā. Man gan Latvijā nepatīk attieksme pret zinātni, it kā tā nebūtu svarīga.
