Izcilību dejas parāde Latvijā . Saruna ar Litu Beiris 0
Piektdien sāksies 17. starptautiskais Baltijas baleta festivāls. Saruna ar tā direktori Litu Beiris .
– Ir izcili laikmetīgās mākslas paraugi, taču daudzkārt tā izpelnās pārmetumus, ka cilvēkiem nav saprotama un pieejama. Un bieži tas ir pamatoti. Vai arī laikmetīgajai dejai jādzird līdzīgi pārmetumi?
L. Beiris: – Manis rīkotais baleta festivāls aizsākās 1996. gadā – un ļoti vētraini –, atklājot cilvēkiem mūsdienu dejas sistēmu un tās ievirzi pasaulē. Pašos sākumos dabūju pamatīgu pērienu arī no plašsaziņas līdzekļiem. Atceros, bija atbraucis Somijas nacionālais balets ar ļoti mūsdienīgu deju, ko uztvēra ārkārtīgi skandalozi. Taču es turpinu šo ceļu – mēģinu cilvēkos radīt mūsdienu dejas sapratni un interesi par to. Protams, neizslēdzot klasisko, mums visiem zināmo deju. Tā daudziem joprojām varbūt ir tuvāka arī tādēļ, ka šo lauku ārkārtīgi rūpīgi kopj Latvijas nacionālais balets. Klasisko baletu mīlam, cienām, atzīstam, bet ar laikmetīgās dejas izpratni sokas lēnāk. Varbūt tāpēc, ka īstas laikmetīgās dejas teātra mums Latvijā nav. Un tas ir diezgan nožēlojami. Tāpēc arī cilvēkiem nav skatīšanās pieredzes un salīdzināšanas iespēju. Taču šogad kā allaž uz skatuves būs ne tikai laikmetīgā deja. Piemēram, Viktora Uljates deju kompānija no Madrides ir viena no pasaulē izcilākajām trupām, veidota uz spēcīgas klasiskās bāzes, taču spējīga apvienot Spānijas skolas ugunīgo kaisli ar latīņu dejas juteklisko plastiku.
– Par mūsu klasiskā baleta saglabāšanu liels paldies nākas Aivaram Leimanim…
– Bet citādi nemaz nevarētu būt. Mūsu baleta skola sakņojas Pēterburgā, tās izcilajā klasikā, un tas mums jānotur.
Esmu ārkārtīgi priecīga, ka mūsu festivāla laikā pirmo reizi Latvijas vēsturē Preiļu novada kultūras centrā viesosies Latvijas nacionālais balets. Skatītāji redzēs gan absolūto klasiku, kas balstīta 18. gadsimta horeogrāfijā, četru prīmu konkurenci uz puantēm un modernāku uzvedumu “Tango plus”.
– Kā izvēlaties festivāla viesus? Esat tos visus redzējusi savām acīm vai uzticaties padomdevējiem?
– Ir gan padomdevēji visā pasaulē, gan pati ļoti daudz ko esmu redzējusi, būdama starptautisku konkursu žūrijā. Man ir grūti pat izvēlēties, kurus māksliniekus uzaicināt. Ir kompānijas, kuras gaidu gadiem. Tā, piemēram, jau minēto Viktoru Uljati un viņa kompāniju uz Latviju vilināju četrus gadus, un nu beidzot tas ir izdevies. Būtu aizraujoši mūsu skatītājiem parādīt vēl daudzas citas izcilības, taču dažādu, arī finansiālu apstākļu dēļ neesmu spējusi to izdarīt. Bet šogad jau otro reizi Latvijā viesosies Bruklins Makss, Vašingtonas baleta zvaigzne, daudzu konkursu laureāts. Mākslinieks dejo tik izcili viegli, viņa ķermeņa iespējas tik apbrīnojamas, lēcieni tik augsti, ka gribas teikt – nez vai viņš atgriezīsies uz šīs zemes… Skaistu klasisko baletu rādīs arī Portugāles opernama premjeri.
– Tradicionāls sarīkojums festivāla laikā ir “Rīgas ritmi”, kur var redzēt vai visu Latvijas deju studiju sniegumu. Iepriekšējos festivālos lielākos aplausus izpelnījās Zitas Ersas studija, arī Tāļa Sila “Grande”. Vai jums pašai nav radusies vēlēšanās dibināt, piemēram, Litas Beiris baleta studiju?
– Bērnu deju studijas, tas ir ļoti jauki, skaisti. Tāpat teicama darbošanās ar jauniešiem, bet es veidoju horeogrāfijas ar profesionāliem māksliniekiem teātros. Tā ir mana sūtība atbilstoši Maskavas Teātra akadēmijas izglītībai.
– No Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pēdējā izlaiduma deviņām meitenēm baletā tika tikai divas: Latvijā ir arī profesionāļi, kuriem nebūt nav darba pilnas rokas.
– Es jau gadu desmitiem mēģinu organizēt, piemēram, Rīgas baleta teātri, bet tam, protams, vajadzīgas finanses. Vai ir kādas dzirdīgas ausis? Šajā ziņā esam visnabagākā tauta: mums nav absolūti nekā cita šajā jomā, izņemot nacionālo baletu un dažādas privātas, nelielas grupas, kuras cīnās par visu – par telpām, finansēm… Tas ir ļoti sarežģīti. Bez valsts atbalsta profesionāls Rīgas baleta teātris nevar iznākt.
– Vai festivāls atmaksājas?
– Nē, vēl līdz šim brīdim. Man ir ļoti žēl, ka visus šos septiņpadsmit gadus ļoti daudz spēka un enerģijas paiet, staigājot ar izstieptu roku, lai radītu profesionālu festivālu. Vest uz Latviju amatierus nav mans stils. Un, ja lielas kompānijas un bankas ar atbildi kavējas pusgadu un beigās mēnesi vai pusotru pirms festivāla atteic, ka tām ir citi atbalstāmi svarīgi sarīkojumi, tad kāda tā ir ētika, attieksme?
Arī Valsts kultūrkapitāla fonds mani sāpina ar to, ka nav izveidoti saprotami atbalstāmo atlases kritēriji. Uz papīra jau viss it kā uzlabojas, bet realitāte ir cita. Man prieks, ka Rīgas pašvaldība šogad savu finansējumu nedaudz mums palielinājusi, bet principā attieksme tā pati – tiec pati galā, kā gribi, cel augstākas biļešu cenas… Bet kam šis baleta festivāls, šī dejas māksla tad būs pieejama?
– Jau vairākus gadus, arī šoreiz sacījāt, ka, rīkojot festivālu, staigājat kā pa naža asmeni. Ja nākas tik grūti, kādēļ to darāt?
– Man gandarījums, ka festivāls ir arī izglītojošs process. Kad pavisam citā sarīkojumā citā Latvijas pilsētā kāds man pavisam svešs pienāk klāt un saka paldies par koncertu, ko, piemēram, festivāla laikā redzējis pirms pieciem gadiem, man no sirds ir liels prieks.
– Šogad Stacijas laukumā pēc festivāla atklāšanas parīt aicināt turp arī 7. maijā uz visai savādu Francijas kompānijas “Beau Geste” izrādi “Neparastais transports”. Mākslinieks dejošot ar ekskavatoru, gluži kā ar dāmu. Vai kas tāds nav izdabāšana lētai gaumei?
– Nekas tamlīdzīgs. Esmu šo priekšnesumu redzējusi video un nezinu, vai kāds no mūsējiem varētu ko līdzīgu izveidot. Šajā priekšnesumā var saskatīt metāla un cilvēka attiecības, tajā ir ne tikai deja, bet arī ļoti daudz filozofijas.
– Vai nākamgad atkal rīkosiet festivālu?
– Šis man nāk ar lielām mokām un tik drausmīgiem stresiem. Daudz kas atkarīgs no Rīgas pašvaldības attieksmes. Šogad festivāls faktiski notiek Rīgā, jo vienīgā izbraukuma vieta ir Preiļi. Citām lielākajām Latvijas pilsētām, lūk, neesot naudiņas, par ko uzņemt māksliniekus. Septiņpadsmit man liekas ļoti skaists cipars. Tad jau redzēs.
Viedoklis
Gētes institūta Rīgā kultūras programmu koordinatore Antra Balode: “Litas Beiris rīkotais festivāls mani saista ar to, ka tas arvien paplašina savas robežas – no dejas līdz foto, glezniecības izstādēm un kino. 28. aprīlī kinoteātrī “Splendid Palace” būs unikāla iespēja redzēt Vima Vendersa dokumentālo filmu “Pīna” par izcilo vācu dejotāju un horeo- grāfi Pinu Baušu. Šī ir pirmā filma, kuru nevar uzlūkot kā Vendersa filmu, jo izcilais režisors ir nostājies pilnīgi un absolūti maliņā. Filma bija iecerēta kopā ar Pīnu Baušu, bet rezultātā esam saņēmuši filmu par Pīnu, jo Vācijas visslavenākā horeogrāfe 2009. gada jūnijā vien 68 gadu vecumā mira no vēža. Filma “Pīna” ir Vācijas un Francijas kopražojums, uzņemta 2010. gadā, saņēmusi 2011. gadā Vācijas kinobalvu un “Eiropas kinobalvu 2011” kategorijā “Labākā dokumentālā filma”.”
