Trešās lielākās izmaksas – 300 051 eiro – veido prezidentūras atklāšanas koncerts 16. janvārī “Bozar” mākslas centrā Briselē (piedalījās Elīna Garanča, Karels Marks Šišons, Beļģijas Nacionālais orķestris) un vēl septiņu pasākumu kopums. To vidū – latviešu mākslinieku kinētisma izstāde “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” un DVD par latviešu mākslinieku Gustavu Kluci, kas izmaksās 105 290 eiro. Honorāru Beļģijas orķestrim sedza uzņemošā puse, kas tāpat nodrošināja telpu īri, izmitināšanu, arī 100 ielūgumus īpaši lūgtiem viesiem. Kas tad veido atklāšanas koncerta lielākās izmaksas? Uz šo jautājumu saņēmu šādu prezidentūras sekretariāta atbildi: “Atklāšanas koncerta līgums, tostarp honorāri māksliniekiem satur konfidenciālu informāciju.” Tātad par nodokļu maksātāju naudu ir izskoloti šobrīd Latvijas vārdu pasaulē nesoši mākslinieki, bet to, cik viņiem nu maksājam honorāros (starp citu, arī no mūsu maciņiem), zināt nedrīkstam. 8
Ko nozīmē būt Eiropas Savienības Padomes prezidējošai valstij? Tas būtībā saistās ar visnotaļ praktiskiem uzdevumiem, tāpēc arī 5,2 miljoni ir gana liela summa kultūras sasniegumu prezentācijai. Vai arī citas ES valstis, kam iepriekš bijis gods būt prezidējošām, rīkojušās ar tik plašu vērienu? Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča padomnieks Mārtiņš Drēģeris atbild visai formāli: “Ministru kabinets, 2014. gada augustā pieņemot lēmumu par līdzekļu apropriācijas pārdali Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē nodrošināšanai 2015. gadā, tostarp operas “Valentīna” izrādīšanai Berlīnē, bija politiski izšķīries par šādu soli, lai popularizētu Latvijas kultūru pasaulē un jaunāko latviešu oriģināloperu. Turklāt vēlos uzsvērt Latvijas un Vācijas ilgstošās vēstures un kultūras saites, kas Latvijai ir ļoti ciešas arī šodien. Turklāt daļa no šiem atvēlētajiem līdzekļiem paliek Latvijas ekonomikā – ar nodokļiem, honorāriem, pakalpojumu sniedzēju uzņēmumiem.”
Tātad pieņemts politisks lēmums, un viss! Izbrīna gan, ka Ārlietu ministrijai nav intereses par to, cik citas prezidējušās valstis tērējušas kultūras programmai un cik atvēlētā summa procentuāli liela valsts budžetā. Gatavojot šo rakstu, vairākkārt dzirdēju viedokli, ka ārzemēs ir lielākas izmaksas, ar ko jārēķinās, viss maksā tik, cik maksā. Bet vai Latvijas cilvēku maciņi ir tik biezi, lai tiem liktu turēt līdzi šīm pasaules līmeņa prasībām? Vai Latvija tomēr necenšas lēkt augstāk par savu ilksi un līdz ar to neizskatās kā ne pārāk daudz pelnoša un ne pārāk labi paēdusi daudzbērnu māte, kura uz darbu katru dienu pošas kvalitatīvās un skaistās, arvien jaunās sudraba un dzintara rotās?
