Māris Zanders: Es neesmu vakcīnu fans, neesmu arī pretinieks, bet ir cilvēki, kuriem vakcinācija būs reāla piekāpšanās vairākuma interesēm 73
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Domāju, ka nav nejaušība, ka nākamā tēma Latvijas Universitātes regulāri rīkotajā “Zinātnes kafejnīcā” būs “Kā Covid-19 pandēmijas laikā tiek ievērotas cilvēktiesības?”.
Tēmai ir daudzi un vienlīdz svarīgi aspekti, tomēr tālākajā tekstā par to, ko ērtības labad mēs varētu vienkāršoti apzīmēt kā apliecinājumus par vakcinēšanos.
Konteksts: saprotot, ka ilgstoši dzīvot “lokdaunā” vai tāda noteikšanas riska ēnā nav iespējams, arvien biežāk izskan doma, ka būs jāievieš priekšnoteikums, lai indivīds varētu atgriezties pie “normālas dzīves” sastāvdaļām – ceļojumiem, publisku pasākumu apmeklēšanas utt. –, šim indivīdam būs jāuzrāda apliecinājums par vakcinēšanos pret Covid-19.
Veidojas pavisam jauna situācija: viena lieta ir dūšīgi lamāt Kariņa valdību un apņemties ignorēt pašu vadības ierosinājumus un prasības, pavisam cita – mēģināt strīdēties ar, teiksim, policistiem Vācijā, kas pilda Vācijas valdības prasības.
Savukārt uz to, ka vakcinēšanās apliecinājumi nav tikai teorētiska iespēja, norāda citu valstu pieredze.
Piemēram, Indonēzijas galvaspilsētas varas iestādes šā gada februārī paziņoja, ka tiem, kuri atsacīsies vakcinēties pret Covid-19, būs jāmaksā, pārrēķinot ASV dolāros, 450 USD liels sods.
Savukārt Spānijā Galīsijas reģionālā valdība paziņojusi, ka šādos gadījumos sods varēs sasniegt pat 60 000 eiro. Austrālijā tiek apspriesta iespēja likt lietā 2015. gadā pieņemto likumu par biodrošību un tiem, kuri atsakās vakcinēties pret Covid-19, noteikt 66 000 USD lielu sodu vai 5 gadu cietumsodu.
Piemēru uzskaitījumu var turpināt. Galu galā pasaulē jau ir pieredze par finansiālu sankciju piemērošanu pret tiem, kuri atsakās vakcinēties (ASV, Itālija, Austrālija u. c.), tiesa, līdz šim runa galvenokārt bija par bērnu nevakcinēšanu (jo īpaši masalu gadījumā).
Skaidrs, ka šī ir tēma, par kuru cilvēktiesību un konstitucionālo tiesību ekspertiem ir jāspriež, turklāt ne šaurā profesionāļu lokā. Es profesionālis neesmu, tādēļ varu izteikt tikai subjektīvas pārdomas.
Savukārt mans individuālais konteksts ir šāds: neesmu vakcīnu fans (jo uzskatu, ka cilvēce tāpat līdz šim pazīstamajā modelī 22. gadsimtu nesagaidīs un vispār ir neveiksmīgs posms evolūcijā), bet neesmu arī pretinieks, proti, uzskatu vakcīnas par pieņemamu instrumentu sevis un citu aizsargāšanā no saslimšanas.
Zināmi humanitārās izglītības iedīgļi ļauj man arī saprast, ka ir tāds cilvēku kopdzīves nosacījums – indivīda tiesību piekāpšanās vairākuma interešu priekšā.
Tomēr man ir daži jautājumi.
Vienkāršākais klupšanas akmens – vakcinēšanās apliecinājumu viltošana. Protams, var mēģināt pret to vērsties ar bargiem sodiem, tomēr, kā zināms, ja vien ir motivācija, sodi neattur.
Respektīvi, mēs iegūsim “melno tirgu” šādiem apliecinājumiem un papildu korupcijas risku mediķu gadījumā, nosakot, vai indivīda veselības stāvoklis tiešām neļauj vakcinēties vai arī viņš tikai blēdās.
Tomēr manā skatījumā vēl svarīgāks ir, ja tā var teikt, savstarpējās pretimnākšanas simetrijas jautājums. Mani vakcinēties nav jāpierunā vai jāpiespiež, lai gan tāpat nekur, piemēram, ceļot šogad negatavojos.
Tomēr ir cilvēki, kuriem šis solis būs reāla piekāpšanās vairākuma interesēm. Labi, pieņemsim, ka tāda notiek.
Jautājums: vai indivīds var sagaidīt līdzīgu piekāpšanos citos jautājumos?
Piemēram, ja cilvēks kopējo interešu vārdā vakcinējas, pat vakcīnām neticot, tātad izdara pretimnākšanas soli, vai viņš var prasīt, lai vara savukārt nosaka bargus sodus par vides piesārņojumu, visādu draņķību izmantošanu pārtikas rūpniecībā utt., kas arī apdraud indivīda un sabiedrības veselību kopumā?
Ja seko (visticamāk) noraidoša atbilde, sakot, ka šādi sodi pārliecīgi skartu kāda (uzņēmumu, citu patērētāju) intereses, es šādu “loģiku” nepieņemu, jo tās pamatā faktiski ir apgalvojums, ka kāds labāk par mani zina, kas manu veselību apdraud – koronavīruss vai ar “ķīmiju” piebāzta pārtika (arguments, ka vienkārši nevajag tādu ēst, nav arguments, jo ne visi var finansiāli atļauties labāko un nekaitīgāko), vai militāra bruņošanās sacensība.
Ja indivīds piekāpjas, lai cits indivīds nenomirtu no Covid-19 komplikācijām, loģiskāk liktos, ka dārgā vairākuma interešu aizstāve valsts no savas puses dara visu, lai šis pirmais indivīds savukārt nenomirtu, teiksim, kādas tehnogēnās katastrofas iespaidā.
