Šajās dienās Daugavpilī un Preiļos atceras Jāni Volontu – ilggadējo Daugavpils pilsētas galvu, pirmo latgalieti šajā amatā. Pateicoties Volontam, kura 130. dzimšanas diena apritēja 8. aprīlī, Daugavpils 30. gados veidojās par modernu, dinamisku pilsētu. 


Lasītākie

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Kokteilis

Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4

Lasīt citas ziņas

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā jau vairākus mēnešus apskatāma izstāde ”Volontu dzimta no Anspokiem”, kas vēsta par Jāni Volontu un viņa brāli, izcilo lauksaimnieku Justinu Volontu, kurš saimniekojis Anspokos. Kā stāsta Jāņa Volonta mazmeita Elizabete Roķe, arī Daugavpils dome solījusies rīkot kādus pasākumus bijušā pilsētas galvas piemiņai.

Bez atvaļinājumiem

Kad 1937. gada decembrī Volonts no Daugavpils pašvaldības vadītāja ar Kārļa Ulmaņa ziņu tika paaugstināts par tautas labklājības ministru, avīze ”Latvijas Kareivis” rakstīja: ”14 gadus Jānis Volonts rūpējas par Daugavpils pilsētu. Tagad pilsēta atrodas ļoti labā stāvoklī. Pilsēta ir uzplaukusi, un izlīdzināts arī tās budžets, kas pagājušajā gadā uzrādīja tīru atlikumu Ls 218 900. Visas labierīcības un kulturālie pasākumi Daugavpilī saistīti ar J. Volonta darbību.” Elizabete Roķe sava vectēva gaitas izsekojusi ar Latvijas arhīvu materiālu palīdzību, atklājot vienu otru tā laika pašvaldību darbību raksturojošu, taču mūsdienās pārsteidzošu detaļu. Piemēram, 20. gadu vidū Jānis Volonts atkārtoti gadu no gada lūdzis atvaļinājumu, taču allaž saņēmis atteikumu ar norādi, ka ”darba daudz”. ”1933. gadā viņš saslima ar angīnu un galvas rozi. Slimošana notika uz atvaļinājuma rēķina! 1936. gadā viņu sūtīja komandējumā uz Kauņu – arī uz sava rēķina! Tikai uz pilsētu kongresu Vāciju braucot, viņam maksāja dienasnaudu. Un alga Volontam nebija nekāda īpašā – aptuveni piecsimtarpus latu. Tiesa, viņš vēl saņēma pabalstu par nestrādājošo sievu un trim bērniem, kurus skoloja,” stāsta Roķe.

“Šobrīd ir visgrūtākā situācija gandrīz 3 kara gados” – brigādes komandieris uzskaita, ar kādām grūtībām saskaras ukraiņi

Veselam

“Zēna mamma jutās pat nedaudz neērti…” – kāda sirds ārsta varoņstāsts, glābjot bērna dzīvību

Valsts kancelejā apvienos divus departamentus – direktors darbiniekus sola neatlaist, tomēr daudzi atlūgumus raksta paši

Pārsteigums tāpat bijusi 1931. gada decembra prāva Latgales apgabaltiesā, kad visa pilsētas valde ar Volontu priekšgalā saukta pie atbildības par Daugavpilij piekrītošā Latgales šosejas gabala nenotīrīšanu. Togad valdīja ārkārtīgi sniegaina ziema un problēmas bija visā valstī, tomēr tiesa lēma, ka valdes locekļi dēļ aizputinātās šosejas pelnījuši trīs diennaktis aresta.

Reāli gan neviens no domniekiem ”sēdēt” netika, jo augstākas instances tiesa nākamā gada martā daugavpiliešus attaisnoja.

Pieredzi saimniecisku jautājumu administrēšanā Volonts bija uzkrājis jau pirms 1917. gada, ilgu laiku strādādams uzņēmēja Maļceva tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrības pārvaldē Krievijā. Tur viņš veica kāpienu pa karjeras kāpnēm no vienkārša kancelejas darbinieka līdz administratīvās un finanšu daļas vadītāja postenim. Pēc atgriešanās Latvijā 1922. gadā Volonta dotumi tika nekavējoties novērtēti. Sacensībā ar iepriekšējo Daugavpils vadītāju Eiženu Zinkelu viņš vēlēšanās savāca divreiz vairāk balsu. Taču 20. gadu sākums saimnieciski visai Latvijai bija ļoti grūts, īpaši jau karā stipri izpostītajai Daugavpilij. Bija jādomā par, kā tagad sacītu, humāno palīdzību trūkumcietējiem, gruvešu novākšanu un sagrauto dzīvojamo namu atjaunošanu. Volonta pilnvaru pirmajos gados pilsētā atjaunoja gandrīz 300 ēku.

Kaps nezināms

Arī pirms Otrā pasaules kara latvieši Daugavpilī bija minoritāte, un viens no Volonta mērķiem un uzdevumiem bija vairot daudznacionālajā daugavpiliešu pulkā piederības sajūtu Latvijai. Elizabete Roķe secinājusi, ka tas darīts divējādi: attīstot ekonomiku, vairojot lepnumu par savas pilsētas sasniegumiem un reizē balstot pilsētas multikulturālo garu – dažādu tautību skolas, bērnudārzus, patversmes, laikrakstus. ”Manuprāt, viņam galvenais bija rūpes par cilvēkiem. Viņš bija tendēts uz saimnieciskās izaugsmes veicināšanu,” spriež Jāņa Volonta mazmeita.

Padomju okupācijas vara bijušo Daugavpils mēru un tautas labklājības ministru arestēja 1941. gada 14. jūnijā. Viņu izsūtīja uz Kirovas apgabala Vjatlagu. Volontam kā ”dzimtenes nodevējam” tika pieprasīts nāvessods, ko nomainīja ar 10 gadiem ieslodzījuma. Vjatlaga apstākļos tik ilgi izdzīvoja reti kurš.

Jāņa Volonta kapa vieta nav zināma. Atšķiras pat izziņās minētais viņa nāves datums. 1957. gadā tuvinieku saņemtajā miršanas apliecībā minēts 1943. gada 16. marts, bet 2001. gadā no Krievijas saņemtajā dokumentā – 12. marts. Kā nāves cēlonis minēta ”sirds paralīze”.

Daugavpilī ir Maskavas Centrālā apgabala administrācijas sponsorēts piemineklis 19. gadsimta pilsētas priekšniekam Pāvilam Dubrovinam. Pagājušā gada 17. novembrī pie Vienības nama atklāja piemiņas plāksni Daugavpils apriņķa vecākajam un pēdējam pirmskara Latvijas Daugavpils pilsētas galvam Andrejam Švirkstam. Jānim Volontam nav nekā. Elizabete Roķe ir apņēmības pilna tuvākajos gados šo situāciju labot: ”Esmu uzrakstījusi vēstuli Daugavpils domes priekšsēdētājai Žannai Kulakovai, ideju atbalsta Daugavpils Latviešu biedrība. Faktiski viss, kas pirmskara Latvijas laikā pilsētā tika izdarīts, vairāk vai mazāk bija viņa nopelns.”