Māris Zanders: Īsi sakot, Kariņa valdībai būs vien jānodarbojas ar Rīgas s…diem 0
Vietvarām ir vairāki veidi, kā iedzīvoties nepatikšanās ar atkritumiem. Visbiežāk sastopamais – saplēsties ar vietējo komunālo dienestu arodbiedrībām.
Tam, ko tas nozīmē, pats biju liecinieks pirms dažiem gadiem Romā, kur municipalitātes jaunā politiskā vadība kaut ko nebija sadalījusi ar ielu uzkopējiem. Spēcīgs iespaids.
Lai vai kā, šajā situācijā parasti ir bezspēcības un samierināšanās sajūtu mikslis, kas labi pazīstams ikvienam, kurš ārzemēs ietrāpījis kādā transporta darbinieku streikā. Savukārt Latvijā mēs esam pamanījušies radīt sev problēmas arī bez kareivīgām arodbiedrībām. Nu, malači.
Tiem, kuriem notiekošais liekas “Rīgas problēma”, kas viņus neskar, atgādināšu, ka atkritumi ir ne tikai vides estētikas, bet arī sabiedrības veselības jautājums, savukārt mūsdienu mobilitātes apstākļos pasmīkņāt, ka Rīgai var rasties problēmas ar sadzīves atkritumu savākšanu, nav prāta darbs.
Savukārt rīdziniekus, pieļauju, ne tik daudz interesē, kurš – seko dažādi neglīti vārdi – ir vainojams ar atkritumu saimniecību saistītajā apjukumā, cik tas, lai problēma tiktu atrisināta. No šī viedokļa piedāvāju tēmu sadalīt.
Var saprast premjera Kariņa publiski pausto īgnumu par to, ka valdībai jau tā nervozajā nākamā gada budžeta veidošanas laikā vēl ir jānodarbojas ar Rīgas pašvaldības problēmām.
Tomēr ar Rīgas domes politiskajai vadībai veltītiem skarbiem apzīmējumiem, lai cik pamatoti tie būtu, nekas līdzēts netiks. Savulaik, kad kreiso politiķu vadītā Berlīne nonāca finansiāli spaidīgā situācijā, Vācijas labēji centriskās valdības cilvēki droši vien bija nikni par to, ka viņiem jāstrebj politisko konkurentu rīcības sekas, tomēr ir gadījumi, kad modelis “paši vainīgi!” nedarbojas.
Īsi sakot, Kariņa valdībai būs vien jānodarbojas ar Rīgas s…diem. Lai gan, atkārtošos, taisnība, protams, ir arī tieslietu ministram Bordānam, kurš valdības 10. septembra sēdē atgādināja par Rīgas domes atbildību, kurai galu galā bija jārēķinās ar attiecīgo Konkurences padomes lēmumu.
Cits jautājums ir par to, kāpēc šāda situācija vispār ir radusies, un te es negribētu piekrist bieži izskanējušai tēzei, ka strīds ir galvenokārt juridisks (lai gan tāds iespaids varēja rasties, piemēram, valdības 10. septembra sēdes vērotājiem, dzirdot juridisko interpretāciju tamborējumus).
Mūsdienīga atkritumu saimniecība nav lēts prieks, tātad tādas izveide un uzturēšana prasa nopietnas investīcijas. Tie, kuri apliecina gatavību šādas investīcijas veikt, parasti pieprasa arī sev kādas ekskluzīvas tiesības.
Tā nav unikāla situācija – līdzīgi ir ar jaunu ceļu vai enerģētikas infrastruktūras projektiem. Arī farmācijā ir nepieciešami lieli ieguldījumi jaunu aktīvo vielu un to kombināciju atrašanā, pretī kompānijas saņem patentus, minimālās iepirkumu cenas utt.
Jautājums ir par a) samērīgumu ekskluzivitātes noteikšanā, b) savstarpēju uzticēšanos, proti, ka iesaisakostītās puses savus solījumus necentīsies kaut kā apiet. Cik saprotu, Rīgas atkritumu gadījumā problēmas ir ar abiem faktoriem. Mēģināšu paskaidrot.
Tātad daudzu ieskatā, vismaz Konkurences padomes noteikti, sadzīves atkritumu saimniecības Rīgā nosacīti jauno apsaimniekotāju pieprasītās un saņemtās īpašās priekšrocības ir pārāk lielas, tās nav samērīgas. Normāli šādos gadījumos sākas labā nozīmē kaulēšanās.
Atliek palasīt, piemēram, par nebeidzamo stīvēšanos ap nosacījumiem, ar kādiem privātā koncesijā tiek nodoti atsevišķi dzelzceļa maršruti Lielbritānijā.
Kad nu jau aizejošās Eiropas Komisijas konkurences eksperti saklupa krāgā amerikāņu interneta platformu gigantiem, pēdējie arī sākotnēji draudēja kaut ko “atslēgt” eiropiešiem, bet galu galā šādi strīdi beidzas ar kompromisa meklējumiem.
Savukārt atkritumu sāgā iesaistītie bāleliņi acīmredzot ir vadījušies pēc principa “a kur jūs liksieties?” – tirgus mazs, dalībnieku skaits ierobežots, politiskie sakari ir utt. Un rezultātā mēs esam iespējamas, citēju, “antropogēnas katastrofas” situācijā.
Var piekrist, ka vīzdegunība, alkatība, nespēja sarunāties, veselā saprāta aizstāšana ar juridiskiem argumentiem 21. gadsimtā tiešām būs globālās antropogēnās katastrofas pamatā, tomēr Rīgas atkritumu sāgas gadījumā tik dziļi, atvainojos, mēslos iebraukt nebija nepieciešamības.
