Etnomūziķi Staņislavs Judins un Asnate Rancāne lauž stereotipus 0
“Stanislav Yudin & Asnate Rancane” ir pašmāju etnominimālistiskās mūzikas duets, kurā sadarbojas džeza un improvizācijas kontrabasists STAŅISLAVS JUDINS un dziedātāja, etno mūzikas pētniece, tautas mūzikas grupas “Tautumeitas” vadītāja ASNATE RANCĀNE.
Staņislavs Judins smēlies iedvesmu etniskajā, tautas mūzikā, Asnate Rancāne – improvizācijā, mācījusies no tautas teicējām un sadarbojoties ar vienaudžiem no eksperimentālās un džeza mūzikas vides. Duets radies no idejas apvienot atšķirīgās muzikālās pieredzes. Asnate dzied, spēlē stabules, kokli, vijoli. Tradicionālajā mūzikā ieskatījusies jau kopš bērnības un meklē iedvesmu improvizācijā, kuras radīšanā izmanto zināšanas un pieredzi, kas gūta, strādājot ar folkloras materiālu.
Staņislava dzimtā pilsēta ir Ventspils, kur no 1997. līdz 2000. gadam viņš mācījies Ventspils mūzikas vidusskolā, apgūstot kontrabasa spēli, no 2000. gada – Dārziņa mūzikas skolā, vēlāk ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā, bet no 2006. līdz 2016. gadam bijis basģitāras un kontrabasa spēles pasniedzējs Ventspils mūzikas vidusskolas džeza nodaļā.
Kopīgu eksperimentu laikā, izmantojot neparastu tehniku, abi mūziķi atraduši savu īpašo skanējumu un stilu, nupat tapis albums “Op. 2”, kurā iekļautas astoņas folkloras kompozīcijas, četras latviešu tautasdziesmas, kas izpildītas dažādos dialektos, kā arī bulgāru, ukraiņu, lietuviešu un krievu tautasdziesmas. Albums nominēts “Austras balvai” un Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai.
Dueta kopskaņa rodas, savienojot Staņislava improvizācijas un kompozīcijas ar Asnates zināšanām par etnisko mūziku un folkloru. Oriģinālmūziku ar tautas tekstiem dueta repertuārā papildina tautas melodiju apdares.
– Kurš kuru tad ieraudzīja?
Staņislavs Judins: – Mācījāmies Mūzikas akadēmijā vienā kursā, tikai Asnate etnomuzikoloģijas, bet es – džeza nodaļā. Sākumā biju ievērojis tikai meiteni ar vijoli, domāju – varbūt vijolniece? Bet, kad viņa sāka dziedāt, skudriņas pārskrēja… Kā pavadošais mūziķis jau labu laiciņu domāju, ko es īsti daru un vai tas ir tas, kas man patīk? Vēlējos atrast savu mūzikas valodu un sāku to ar brīvu improvizāciju. Un tad vienā Mūzikas akadēmijas projektā mūs salika kopā ar Asnati. Sadarbībā ar Asnati tapušais disks ir mana Brīvā mūzikas centra pirmais projekts.
– Ko nozīmē atrast savu nišu?
Asnate Rancāne: – Laikam jau man paveicies, ka ģimenē ļoti spēcīgi ieaudzināta latviskā tradīcija. Esmu uzaugusi ar manu vecāku dziedātām tautasdziesmām. Varbūt tādēļ visā manā daiļradē tautasdziesma ir primārais un arī mūsu improvizācijas atvasinātas no tās. Līdz ar to, izņemot vienu vienīgi pašu radītu kompozīciju “Cik dziļa jūra”, katrā dziesmā parādās tautas melodijas. Bet tās, protams, var izpildīt simt dažādos veidos. Mans tētis Andris Kapusts ir Latvijas folkloras biedrības priekšsēdētājs, iesaistījies folkloras kustībā kopš tās sākumiem. Abi ar manu mammu vada folkloras kopu “Grodi”.
S. Judins: – Spēlēju dažādus mūzikas žanrus, bet, esot kopā ar Asnati, sapratu vienu būtisku lietu: dzīvojam šajā zemē, no tās nāk mūsu mentalitāte un tieši te smeļami spēki mūsu mūzikai. Asnates eksāmenā bakalaura grāda iegūšanai dzirdēju, kā dzied šim koncertam izveidotais un pirmo reizi kopā sanākušais ansamblis “Tautumeitas” – autentiski, a capella, un ar tādu šajā zemē smeltu spēku! Turklāt nevienu nekopējot. Tas ir ļoti no svara – ja vēlies būt interesants, tev jāizceļas ar savu unikalitāti.
– Skatoties, kā uzstājas “Tautumeitas”, vispirms uzplaiksnī doma: re, tautumeita var būt ne tikai klusa un kautrīga zeltene, bet arī koša, efektīga, ugunīga… Vai sabiedrība uzreiz pieņēma šo jūsu radīto tēlu?
A. Rancāne: – Ir jau dzirdētas arī pretenzijas, jo mēs mazliet laužam stereotipus par tautumeitu. Taču liela daļa sabiedrības mūs pieņēma pārsteidzoši labi, jo patiesībā jau cilvēki ir mazliet noguruši no viena savulaik izveidotā stereotipa, neaizskaramā kautrīgās tautumeitas tēla. Taču tautumeita mūsdienās ir dzīvs cilvēks, kas eksistē tepat mums apkārt.
N-tos gadus daudzi izpildītājmākslinieki un komponisti centušies atdarināt visādus amerikāņu mūziķus, mēģinot uztaisīt baigos hitus pēc citu parauga. Bet īstenībā vērtība ir tavā oriģinalitātē. Un man prieks, ka beidzot tautas mūzika sabiedrībā ir pamanīta. “Tautumeitas” no citiem atšķir tas, ka viņas izceļ un nes sievišķo pašapziņu.
– Kad sapratāt, ka jūsu izveidotajā duetā ir kas īpašs un tam ir nākotne?
S. Judins: – Mūsu pirmais koncerts, diezgan iespaidīgs, notika kopā ar kori “Balsis”. Tādu īstu pārliecību par mūsu duetu ieguvu, kad ierakstījām mūsu pirmo demo versiju, aiznesu uz radio, tur atskaņoja dziesmu, un sapratu, ka jāturpina, jāraksta albums, jo mums pašiem visa noskaņa rezonēja kā ar savu dzīvi.
“Tumsīnā vakarā”, piemēram, savienotas divas it kā nesavienojamas lietas, kas man īstenībā ļoti patīk, – tautasdziesmas un pilnīgi cita žanra kompozīcijas salikums, iznācis tāds “krosovers”. Minētajām divām lietām apvienojoties, rodas pilnīgi citas muzikālas sajūtas. Tāpat kā sajaucot kopā neierastas garšvielas.
A. Rancāne: – Tautasdziesmā man ļoti svarīgs stāsts, es nemīlu ārišķību, man it kā jāidentificējas ar dziesmu, un tad tā mani pašu ļoti aizkustina.
– Kur jūs dzirdēsim tuvākajā laikā?
– 18. jūlijā Rīgā būs koncerts “Berga bazārā”, kur kopā ar mums muzicēs mana māsa Aurēlija – spēlēs perkusijas un dziedās otro balsi – un Mārtiņš Miļevskis, kurš spēlēs gan perkusijas, gan ģitāru. Gan Aurēlija, gan Mārtiņš muzicē kopā ar “Tautumeitām”. Vēl mūs varēs dzirdēt 17. jūnijā Ungurmuižā, 20. jūlijā Jūrmalā, 12. augustā Skrundas muižā.
– Jūs nespēlējot katru nedēļas nogali un nepiekrītot kuram katram uzaicinājumam…
– Tiesa. Mūsu mūzika domāta mazliet izmeklētai publikai. Kurš katrs garāmgājējs to varbūt arī nenovērtēs, jo ir jāiedziļinās, jāieklausās, un tikai tad vēstījums būs uztverams.
– Kāpēc albumam tāds nosaukums “Op. 2”?
S. Judins: – Komponistiem pieņemts par opusiem saukt savus izvērstus lielas formas skaņdarbus, bet mums līdz ar albumu sācies jauns posms radošajā dzīvē. Esam atraduši savu nišu, redzam jaunas iespējas un varam darīt visu, kas uz sirds. Esam ieguvuši tādu kā otro elpu. Albumā daudzus instrumentus iespēlējuši arī citi mākslinieki, mūsu draugi: Artis Gāga, Artis Orubs, Ivars Kalniņš, Aleksejs Bahirs, Laura Rozenberga un Mārtiņš Miļevskis. Īpašs paldies skaņu režisoram Varim Kurmiņam, kas radoši piedalījās procesā.
– Jūs, Asnate, jau sešus gadus vadāt arī folkloras kopu “Garataka”, kopā ar mammu, tēti un māsu muzicējat ģimenes ansamblī “Lata Donga”. Daudzi varbūt nezinās šā vārda dziļāko nozīmi un jēgu.
A. Rancāne: – “Lata” no sanskrita valodas reprezentē sievišķo un arī Latviju kā māšu zemi. Savukārt “donga” nāk no latgaliešu valodas un nozīmē kaktu jeb stūri. Tā kā ģimenē nesam latviskās tradīcijas un pagānismu un šīs vērtības mums ir ļoti svarīgas, tad tās atklājas arī mūzikā un ansambļa nosaukumā.
S. Judins: – Man ļoti patīk doma par vienu koku, vairākiem zariem un vēl vairākām lapiņām. Tāpat arī Dievs ir viens, bet katram var būt savs viņa redzējums. Kad uzsākām mūsu kopīgo projektu ar Asnati, domāju par pagāniskā un kristīgā, lūgšanu un meditācijas savienojumu mūzikā. Varbūt kādam tas nav pieņemams, bet man ir. Īstenībā jau šajā teritorijā, kur gadsimtiem dzīvojuši latvieši, pagāniskais un kristīgais ir pārklājies pārveidojoties un papildinoties.
– Un kā, Asnate, tradicionālo un pagānisko savienojot, jūsu ģimenē notiek Jāņu svinēšana?
A. Rancāne: – Jāņus svinam jau apmēram no 17. jūnija, piedaloties dažādos pasākumos un koncertos, uz kuriem mūs aicina. Tas mums parasti ir darbīgs laiks. Bet galvenā ir nakts no 20. uz 21. jūniju vai nākamā, kad jābūt nomodā un jāsagaida saullēkts. Svinam lauku mājās Baltinavā pie manas mammas vecākiem. Dabai piemīt sakrāls spēks.
S. Judins: – Galvenais, lai viss notiekošais ir dzīvs un dabisks, nevis kā pēc hrestomātijas grāmatas.
– Kādas, Staņislav, ir jūsu saknes?
– Viens mans vectēvs nāk no Urāliem, no komiem, kas līdzīgi aziātiem, viņiem ir pilnīgi cita kultūra, pat nedaudz kaut kas no šamaniskuma. Nekad neesmu bijis vectēva dzimtajā zemē, gribētos kādreiz aizbraukt. Otra vecmamma dzimusi Ladogas ezera apkārtnē, netālu no Sanktpēterburgas. Mana mamma Ļubova Judina visu mūžu pasniegusi klavierspēli Ventspils mūzikas koledžā. Es pat neatceros, kā iepazinu pirmās notis, mūzikā esmu kopš bērnības. Pēc 9. klases esmu mēģinājis spēlēt visu ko, bet reiz mamma, ieraudzījusi mani plašiem vēzieniem vasarnīcā krāsojam dēļus, pajokoja: pamēģini kontrabasu! Pirms tam vienā pulciņā spēlēju basģitāru, kas ir kontrabasam radniecīgs instruments. Mātes iedvesmots, aizgāju uz mūzikas skolu, pamēģināju kontrabasu un pirmajā stundā gandrīz noģību, jo fiziski slodze diezgan pamatīga. Pēc tam iepatikās, jo redzēju, ka kontrabass tiešām ir pieprasīts instruments, un man patīk visas tā vibrācijas, frekvences. Kopš esmu to iepazinis, aizraujos vēl vairāk, jo iespēju šim instrumentam patiesībā ir ārkārtīgi daudz.
– Kādēļ klipā mūzikas video skaņdarbam “Op. 2” jūs airējaties laivā un ko vēlaties ar to pateikt savas mūzikas klausītājiem?
– Vēlējos būt atklāts mūzikā pret sevi un ļāvos improvizācijai. Kā Ventspilī dzimušam, jūra man ļoti daudz ko nozīmē. Pienāc pie tās un sajūti tādu enerģiju, kādu citur neizbaudīsi. Turklāt klipa fināls ar viļņos iemestu meitenes vainadziņu, manuprāt, ir gana ietilpīgs iztēlei un fantāzijai, improvizācijai… Filmēts pie Carnikavas, kur Gauja ietek jūrā.
A. Rancāne: – Man gribētos cerēt, ka mūsu mūzika katru cilvēku ved pašu pie sevis. Pēc mūsu koncertiem ikviens klausītājs aiziet ar pilnīgi citādu sajūtu. Viens sajūtas vientuļāks, otrs laimīgāks un piepildītāks. Tas patiesībā ir katra paša dvēseles stāvoklis. Ieraugot sevi, cits varbūt nobīstas, cits ir priecīgi pārsteigts.
