Izbraucieni ar maizes smaržu. Velo konkursa stāsts 0
Jau ziņojām, ka beidzies konkurss “Mana velosipēdu vasara” un tajā uzvarēja Baiba Ozola. Iepazīstinām ar citu dalībnieku stāstiem.
Šo stāstu iesūtījusi Sabīne Kleinhofa-Prūse.
Skolas laikā velobraucieni bija lielisks veids kā aizpildīt brīvu dienu. Dzīvoju vietā, kas bija aplaimota ar vien diviem autobusiem dienā, bet pamatskolas klasesbiedrenes – 12 km attālajā mazpilsētā, tāpēc satikšanās organizējām “uz riteņiem”.
Ierastais brauciens parasti sākās ar satikšanos apmēram pa vidu starp abām dzīvesvietām, lai tālāk dotos uz pavisam nelielu apdzīvotu vietu “Cīruļos”, kur tolaik mazā, necilā ēkā atradās maizes ceptuve. Zinot, ka turp dosimies, savus pasūtījumus pieteica arī mammas un omas. Ceptuvē varēja arī iegādāties svaigi ceptās maizītes uz vietas, un tas tiešām bija tā vērts – piekrāmējām somas ar vēl siltu baltmaizi, saldskābmaizi, dažādām saldajām maizēm un kliņģerīšiem, pārlietiem ar šokolādi vai magonēm. Pat neatceros, vai loma bija īpašajām ceptuves receptēm, svaigajam cepienam vai vienkārši pēcbrauciena izsalkumam, bet pliku baltmaizes kukuli (labākajā gadījumā – ar līdzpaņemtu sviestu) varēja nolocīt turpat pie zālītē atstātajiem velosipēdiem, slavējot, ka nekas labāks sen neesot baudīts.
Pēc tam devāmies mana ciematiņa virzienā, pa ceļam apskatot sabrukušo muižu ēkas. Atstājām pie manis kukulīšu pilnās somas un braucām 12 km uz tuvāko vērā ņemamo veikalu, lai sagatavotos piknikam ar ugunskurā ceptiem labumiem un našķiem. Pa ceļam izbridām kukurūzas laukus, kur pāris lopbarības kukurūzas vālītes aizceļoja uz somu blakus iepirktajām desiņām – draudzenes teica, ka apceptas garšojušas visai labi! Tālāk atlika vien atgriezties dārzā, lai pie ugunskura atkal uzkostu kādu saldskābmaizes riku vai saldo kliņģeri no ceptuves.
Pēc vairākiem gadiem, kad mainījušās bija gan skolas, gan dzīvesvietas, izbraucienā uz kādreiz iemīļoto pieturas punktu devāmies kopā ar tolaik vēl draugu, bet nu jau vīru. Tā bija mana 21. dzimšanas diena un abi bijām atbraukuši uz laukiem, bet topošajam vīram biju salielījusi ceptuves gardumus. Brauciens izvērtās pagarš – tā kā viens no velosipēdiem nebija perfektā stāvoklī, tad manam kompanjonam vairākkārt nācās skrūvēt atpakaļ nokritušo pedāli, kas nekādi nebija pierunājams palikt vietā visu brauciena laiku. Atradām arī 21. kilometra ceļa stabiņu kā nelielu apsveikumu dzimšanas dienā – un ļoti sasmējāmies par fakta ironiju, kad sapratām, ka tas atrodas tieši pretī kapiem. Toreiz ceptuves labumus tā arī neizbaudījām – šķiet, bija svētku diena, bet vēl pēc laika mazā miestiņa kārumpunktu pārvietoja uz novada centru. Tā nu dzimšanas dienas kliņģera vietā iztikām ar līdzpaņemtajiem dzimšanas dienas banāniem, tostermaizēm un cepumu paciņu, ko notiesājām nelielas lauku draudzītes sētā.
Ļoti iespējams, ka velopiedzīvojumi turpinātos, ja vien studiju laikā Rīgā mūsu velosipēdus nebūtu iekārojuši citi – vispirms no uzlauzta šķūnīša aizripoja vīra daudz piedzīvojušais divritenis, bet pēc gada pamatīgu, pie slēdzamas kāpņu telpas margām pieslēgtu ķēdi pārknieba kāds cits labdaris, paņemot līdzi manu braucamo. Tagad esam atgriezušies pavisam mierīgā mazpilsētiņā, kur divriteņi droši tiek atstāti pie kāpņutelpām, kur tos uzmana kaimiņu modrā acs, tomēr atkārtot pēc maizes smaržojošos braucienus mums vēl nav izdevies. Pagaidām.
Lasiet arī citus konkursa stāstus:
Konkursa uzvarētājas stāsts Četri bērni un riteņi, rati, zīdainis un… velo kruīzs!
Konkursa dalībnieces stāsts Lauku sievietes liktenis: saglabāt labu veselību pie jebkādiem dzīves pavērsieniem
