Izbeigt strausa politiku 3
Aiga Grasmane, žurnāls “Baltijas Koks”
Vairāk nekā 600 meža īpašnieku ir parakstījuši un nosūtījuši vēstuli Valsts prezidentam Egilam Levitam, Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam un tiesībsargam Jurim Jansonam ar lūgumu izvērtēt nesamērīgu īpašumtiesību aprobežošanas praksi un pieņemt lēmumus, kas veicinātu sadarbībā balstītu dabas aizsardzību privātos īpašumos.
Dabas aizsardzības jautājumi ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārziņā. Kāpēc problēmsituācijas netiek risinātas tur? Tāpēc, ka šie mēģinājumi ir bijuši gan darba grupā par grozījumiem mikroliegumu noteikumos, gan priekšlikumu izstrādē mazā ērgļa sugas aizsardzības plānam, taču nesekmīgi, jo nedz VARAM, nedz Dabas aizsardzības pārvalde, kas ir valsts iestādes, kuru pienākumos ir nodrošināt labu pārvaldību pār savā kompetencē esošiem jautājumiem, to nedara vai dara neveiksmīgi attiecībā uz mikroliegumiem, kas ir ārpus aizsargājamām teritorijām.
Meža īpašnieki valsts pārvaldei pārmet trīs lietas – nepieņemamu praksi īpašuma tiesību netiešā atsavināšanā, neiesaistot meža īpašnieku korektā komunikācijas procesā, kā to nosaka Eiropas Komisijas rekomendācijas; netaisnīgs kompensāciju mehānisms, kas nenodrošina taisnīgu kompensāciju par ierobežojumiem sabiedrības interesēs, un valsts politikas trūkumu attiecībā uz prioritāri apdraudēto un reto sugu saglabāšanu, kā arī piemērota normatīvā regulējuma neesamību dispersi ligzdojošām aizsargājamām putnu sugām.
Kopš pēdējos trijos gados strauji aug privātos īpašumos izveidotais mikroliegumu skaits, ir pieaugusi meža īpašnieku neapmierinātība un neizpratne par to, kā valsts nosaka retu un apdraudētu sugu aizsardzības kārtību un kāds ir kompensācijas mehānisms par būtiskiem īpašumtiesību aprobežojumiem.
Lielais mikroliegumu skaita pieaugums ir saistīts ar Latvijas Dabas fonda (LDF) īstenoto LIFE programmas 2,5 miljonu eiro ietilpīgo mazā ērgļa aizsardzības projektu, kura viens no mērķiem ir atrast 500 ligzdu un izveidot tām mikroliegumus.
Mikroliegums nozīmē saimnieciskās darbības aizliegumu mežā, taču ikgadējā kompensācija vairumā gadījumu nesedz ne 3% no vērtības, ko pazaudē īpašnieks lēmuma pieņemšanas brīdī. Otra lieta, kas ir tikpat nepieņemama, ir komunikācija mikrolieguma izveidošanas procesā.
Eiropas Komisija ir izstrādājusi rekomendācijas aizsargājamo teritoriju izveidošanai un pārvaldīšanai, un tajās ir uzsvērta sadarbības nozīme ar zemes īpašniekiem, lai tiktu sasniegti dabas aizsardzības mērķi. Jo zemes īpašnieks ir tas, kurš vēsturiski ir saimniekojis un turpinās saimniekot konkrētajā teritorijā, un no viņa ieinteresētības un attieksmes ir atkarīga dabas aizsardzības mērķu sasniegšana.
Ar šo Latvijā ir pavisam slikti, jo komunikācijas ar īpašniekiem vai nu nav vispār, vai tā ir formāla sarakste, turklāt meža īpašnieka viedoklim pat nav izšķirošas nozīmes lēmuma pieņemšanā. Meža īpašnieki to sauc par praksi, kas raksturīga totalitāram režīmam – vara var atnākt un atņemt to, kas pieder tev. Šāda prakse nav pieņemama demokrātiskā sabiedrībā.
Mazā ērgļa vajadzības un iespējas samērot tās ar mežsaimniecību īsumā varētu raksturot ar faktiem, ka mazā ērgļa populācija Latvijā ir stabila – aptuveni 4000 pāru, kas ir puse no visas Eiropas mazā ērgļa populācijas, un arī mežsaimnieciskā darbība ir vienmērīga jau apmēram 15 gadu, turklāt bez 500 izveidotiem mikroliegumiem mazajam ērglim.
Mazais ērglis ir visvairāk izplatītā ērgļu suga Latvijā. Tā nav nedz apdraudēta, nedz reta suga Latvijā. Mazajam ērglim patīk Latvijas mozaīkveida ainava, tas ligzdo mežā netālu no meža malas, lai būtu tuvu barošanās vietām – pļavām.
Ir pārsteidzoši, ka mūsu valstī ar nodokļu maksātāju naudas līdzfinansējumu 0,5 miljonu eiro apmērā tiek īstenots šāds projekts vienai Latvijā bieži sastopamai putnu sugai. Par to, ka šis projekts nav labi izvērtēts, liecina arī tas, ka atbilstoši Satversmei tiesību ierobežošana sabiedrības interesēs ir taisnīgi jākompensē. Vai Latvijas sabiedrība ir gatava samaksāt kompensācijās simtiem miljonus eiro, lai aprobežotu lielas meža platības par labu sugai, kas Latvijā ir bieži izplatīta un nav apdraudēta?
Ņemot vērā, ka valsts nespēj maksāt šādas kompensācijas, jāsecina, ka šāds projekts nav sabiedrības interešu prioritāšu sarakstā. Šajā LDF projektā finansējums ir paredzēts tikai ligzdu meklētājiem un ornitologiem, nevis īpašniekiem, kuri varētu sadarboties un būt ieinteresēti, piemēram, mākslīgo ligzdu uzstādīšanai savā mežā. Un valsts budžeta nauda taisnīgai kompensācijai nav nedz paredzēta, nedz pieejama.
Šāda nepārdomāta projekta realizācija ar būtisku ietekmi uz meža īpašniekiem ir tiešā VARAM atbildībā, kurai ir jāvērtē ornitologu algas projektu samērojamība ar īpašnieku tiesībām un jāpieņem lēmumi, kas atbilst labai pārvaldībai.
Lēmumi, ko meža īpašnieki sagaida no valsts, ir zināmi Eiropas Savienībā un atbilst Eiropas Komisijas Putnu direktīvas prasībām. Direktīva neprasa veidot mikroliegumu, tā prasa nodrošināt putnu ligzdošanai labvēlīgus apstākļus.
LDF savā publiskajā komunikācijā uzsver, ka mikroliegums ir vienīgais veids, kā patlaban Latvijā nodrošināt putnu aizsardzību, un tieši šī kļūda ir jālabo – ir steidzami jāizstrādā citi sabalansēti instrumenti mazā ērgļa atradņu aizsardzībai.
Kamēr tas nav izdarīts, ir jāpārtrauc šī totalitāram režīmam raksturīgā īpašumtiesību netieša atsavināšana.
