Izbaudīt jandāliņu un mieru. Aidis Tomsons un viņa ģimene 0
“Ģimene un mīlestība ir būtiskas manas dzīves sastāvdaļas. Mani priecē itin viss, ko daru kopā ar savējiem,” tā Aidis Tomsons, kura samtaini dobjo balsi pazīstam uzreiz, ja klausāmies radio. Viņš vada Latvijas Radio 1 raidījumu Krustpunktā.Aidis atklāj, kas viņam rada prieku, mieru un labsajūtu.
Parunāties vienatnē
Katru rītu dodos laukā, lai sarunātos ar Dievu. Mājās allaž valda rosība – mums ir kupla ģimene, trīs dēli, bet šai sarunai vajag klusumu. Tādēļ eju ārā. Nesteidzīgi aizstaigāju līdz netālajam mežiņam. Dodos pa zināmu maršrutu, lai apkārt redzamais un notiekošais netraucētu, nenovērstu uzmanību.
Sākumā vāros, kā pats saku.
Esmu pilns domām un sajūtām, šo nemieru izsaku laukā. Runāju balsī. Ja kāds nāk garām, protams, pieklustu. Nekāroju, lai skatās kā uz dīvaini. Kaimiņi droši vien tāpat jau brīnās, ka eju staigāt vienatnē.
Ja ir laiks, dodos uz lielo mežu. Tādos rītos klīstu ilgāk, reizēm pat divas stundas. Svaigs gaiss un kustība rosina domāšanu.
Kad esmu gana iztukšojies, apklustu – esmu gatavs klausīties. Dažreiz kaut ko vaicāju, citreiz tāpat vien ieklausos. Mēdzu izdzirdēt arī ko tādu, ko neiedomātos paprasīt. Bieži vien izeju no mājas satraukts, citreiz esmu nedaudz noraizējies, taču allaž atgriežos pilnīgi mierīgs.
To var izskaidrot psiholoģiski, taču es kā kristietis ielieku savu saturu: kristietības Dievs ir gars. Gars uz garu runā. Man tā ir iespēja pabūt Dieva tuvumā. Satikties. Ļauties samīļoties no Dieva.
Ik nedēļu eju baznīcā, taču man ļoti nepieciešamas arī šīs sarunas zem klajas debess.
Skrituļot un aizrauties spēlēs
Daudzus gadus ikdienā braukāju ar riteni. Arī tagad tas stāv darbā. Ja jādodas kaut kur pa Rīgu, sēžos uz velosipēda.
Ziemā labprāt slēpojam visi kopā. Pavasarī sākam vizināties ar riteņiem vai skrituļslidām.
Mammai un divgadniekam Intaram jāpaliek mājās, bet es un lielākie dēli – Artis un Justs – dodamies skrituļot. Izmantojam veloceliņu, kas no Garkalnes puses ved cauri Berģiem un Langstiņiem. Vai arī to, kas uz Rīgas pusi, – līdz Juglai un Alfai vai Mežciemam.
Vakaros ar puikām uzspēlējam spēles – veco labo ričuraču, domino vai dambreti. Mums patīk Uno, tāda jautra bērnu kāršu spēlīte.
Vecākajam dēlam mācām ieturēt distanci ar datoru. Nu jau sācis apzināties, ka šajās spēlēs nav labi aizrauties. Saprot, ka sevi jākontrolē. Ļaujam reizēm vakaros ieslēgt datoru un darboties aptuveni 45 minūtes. Arī vidējam dēlam. Taču viņu tas pārāk neinteresē. Toties mazāko gan – runāt vēl nemāk, bet visu apguvis. Māk ne tikai ieslēgt datoru, bet pat ievadīt paroli, ieiet internetā un atrast kāroto spēli!
Pagaidām viņš vēl nesaprot, kāpēc reizēm dators mēdz neklausīt. Nenojauš, ka viltīgi esam to atslēguši no elektrības.
Uzbūvēt personīgo skapi
Piecus gadus dzīvojam paši savā mājā Garkalnē. Cēlu to kopā ar radiniekiem. Centāmies visu paveikt maksimāli ātri – pēc gada un trim mēnešiem jau sākām mājā dzīvot, protams, viss vēl nebija pabeigts. Atzīšos, ka būvniecība nav viegls process, atkārtot to negribētos.
Mājā allaž pietiek visādu darbiņu. Nākas arī šo to uzmeistarot. Istabās vajadzēja skapjus. Izpētīju – ja tādu pasūta, jāšķiras no piecsimt latiem. Mums mājā vajadzēja vairākus – katram bērnam istabā, vēl vienu guļamistabā un koridorā arī. Kur tādu naudu ņemšu?! Nopirku materiālus un uztaisīju pats. Pārlieku grūti nebija, turklāt iznāca vismaz piecreiz lētāk.
Virtuves iekārtu arī pats darināju, ar visiem skapīšiem un vir-smām. Sieva uzzīmēja, kas virtuvē nepieciešams, es ķēros klāt. Izdevās tīri glīti.
Neesmu ne galdnieks, ne meistars, kā māku, tā taisu. Ja kaut kas izgāžas, lieki neuztraucos. Salaboju.
Atgūties ar lāpstu
Man patīk darboties un kustēties. Pie mājas ir neliels dārzs. Tikko klāt pavasaris, istabā vairs neko negribas darīt. Kad vien iespējams, skrienam laukā un sākam rušināties.
Zeme nav auglīga, tīra smilts, ar dārzkopību pārāk neaizrausies. Toties ir daudz puķu. Esam iekopuši arī piecas zemeņu dobes, sastādījuši avenājus un citus ogu krūmus. Aug ābelītes, plūmes un ķirši.
Esmu pārliecinājies, ka fiziska aktivitāte sniedz līdzsvaru, ļauj atslābt pēc pārmērīgas garīgās slodzes. Reiz atbraucu no darba galīgi stresains, neomā. Teicu sievai: piedod, tagad neēdīšu vakariņas… Paņēmu grābekli un gāju pagalmā. Pusstundu – kamēr norietēja saulīte – kasīju lapas. Ienācu istabā pavisam cits cilvēks.
Pieskatīt pašam sevi
Trīs bērni nozīmē, ka mājās iet diezgan skaļi. Arī to, ka vecāki var ātri zaudēt pacietību.
Mācos, lai mana attieksme pret dēliem nemainītos, ja man, piemēram, ir slikts garastāvoklis. Lai izturēšanās pret bērniem nebūtu pakārtota manai omai, bet būtu atkarīga no viņu rīcības.
Cenšos neaizliegt tikai aizliegšanas pēc. Daudzi vecāki uzskata: ja esmu pateicis, tātad tā arī jāpaliek! Ja man šķiet, ka bērna argumenti ir pārliecinoši, es ļaujos pierunāties. Arī viņam ir teikšana. Uzklausu mazā cilvēka viedokli.
Mūsmājās mēdz būt paliels jandāliņš, bet tas ir normāli. Sestdienās gandrīz vienmēr sanāk viesos draugi ar bērniem. Savukārt pirmdiena ir Arta diena – tad vecākajam dēlam ciemos nāk klasesbiedri.
Pēc ciemiņu aizbraukšanas rosāmies visi kopā. Esam sadalījuši pienākumus, lai mājas sakārtošana ritētu raiti. Viens slauka grīdu, otrs sakopj istabu, vēl kāds slauka traukus. Katram ir zināms, kas viņam jādara.
Izbaudīt ūdeni un vieglumu
Esmu pamanījis – ja no rīta saēdos maizi, jūtos saguris. Tādēļ cenšos ar maizi nemieloties. Man ir būtiski justies labi.
Jau kādu laiku ikdienā nedzeru kafiju un tēju. Tā ir mana ideja – lai labāk izjustu efektu. Ja kādreiz ļoti vajag štimmungu, esmu galīgi saguris, iemalkoju kafiju un uzreiz izjūtu mundrumu. Agrāk varēju strēbt tasēm, jēgas nekādas.
Pirms pāris gadiem izslimoju A hepatītu. Ģimenē sirgām visi, izņemot mazāko puiku. Es diezgan smagi, jo sākumā nevarēju aptvert, ka arī esmu saķēris šo kaiti, gāju uz darbu, lai gan jutos bezgala slikti.
Pēc izveseļošanās draudēja vēl citas veselības problēmas. Ārsts ieteica vairāk dzert ūdeni, es to darot par maz. Tagad katru rītu izpumpēju litru šķidruma. Sieva jau vakarā sagatavo termosu – aplej pelašķus, vīgriezes vai kādas citas zālītes. Darbā allaž priekšā stāv krūze ar tīru ūdeni, ik pa brīdim padzeros.
Ceļos pēc sešiem, bet ēdu tikai desmitos, kad jau sarosījusies apetīte. Mielojos gruntīgi – sakņu sautējums, zupa, makaroni vai kartupeļi. Vakarā gan pēc sešiem, septiņiem cenšos neēst. Starp ēdienreizēm neko negraužu, man arī nekārojas. Kolēģi to zina, našķus nepiedāvā.
Toties man garšo krējums – varētu ar rāvienu izēst litru! Arī sviestu gribētos smērēt biezā kārtā. Cenšos sevi bremzēt. Ne jau liekā svara dēļ, pagaidām tas nedraud, tomēr zinu, ka daudz taukvielu kaitē organismam.
Mājās ēdam veselīgi – daudz augļu, riekstu, zaļumu, salātu, dārzeņu un graudaugu. No gaļas esam atteikušies. Bērni ar to mielojas dārziņā vai skolā, paēd pietiekami. Man gaļa negaršo kopš mazotnes, sieva pievienojas manam viedoklim.
Apsvērums ir vienkāršs – labāk minerālvielas un vitamīnus uzņemt pa tiešo – no augiem, nevis ar dzīvnieka starpniecību.
Labdarīgi uzdziedāt
Dažs saka – manai balsij esot īpašs tembrs, ko varot uzreiz pazīt. Man nav ne jausmas, kā tā skan. Neesmu īpašāks kā citi.
Esmu gan beidzis mūzikas skolu, apguvis vijoles spēli un klavieres. Tagad labprāt uzspēlēju ģitāru – savējo un draugu lokā.
Pagājušajos Ziemassvētkos vienu mīļu kaimiņieni ieguldīja slimnīcā, Onkoloģijas centrā. Izlēmām doties viņai padziedāt. Sākumā gribējām iet trijatā – mans brālis, ģimenes draugs komponists Vilnis Punka un es. Kad pavaicāju draugiem, vai vēl kāds gatavs pievienoties, pieteicās vairāki.
Beigās sanācām kopā desmit muzicētāji ar sešām ģitārām. Līdzi nāca arī daži bērni. Jaukās kaimiņienes palātā spēlējām un skandinājām Ziemassvētku dziesmas. Pēc tam izdomājām – arī citiem taču gribētos to dzirdēt! Gājām no stāva uz stāvu, iegriezāmies visās nodaļās un palātās, dziedājām un spēlējām par prieku visiem.
