Modernās kvantu fizikas pamati ielikti faktiski 20. gadsimta 20. gados – no de Broila idejas līdz Diraka vienādojumam 4
Autors: Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
1986. gada 28. janvārī pasauli satrieca ziņa par baiso katastrofu: tūkstošiem aculiecinieku klātbūtnē uzsprāga kosmiskais šatls jeb vairākkārt izmantojamais kosmosa kuģis “Challenger” (Izaicinātājs). Miljoniem tālrādes skatītāju vēroja satriecošus kadrus, ko aizgūtnēm demonstrēja visi ziņu raidījumi – raķete paceļas no zemes, aptuveni minūti ilgst lidojums, un tad… sprādziens, dūmu vērpetes un uz visām pusēm lidojošas kosmosa kuģa atlūzas. Vienā acumirklī bojā gāja visi septiņi apkalpes locekļi…
Ko nesaprastu neviena komisija
Šatls, par kuru bija izveidojies iespaids kā par sevišķi drošu lidaparātu, uzsprāga faktiski bez jebkāda acīmredzama iemesla. Sabiedrība, protams, cerēja sagaidīt rūpīgu izmeklēšanu, ne jau parasto savas administratīvās pēcpuses piesedzošo “dienesta izmeklēšanu”. Tieši tāpēc šoreiz izveidoja speciālu tā dēvēto prezidenta komisiju, un jau pēc neilga laika notika pirmā preses konference, kurā bija ieplānots publiskot dažus sākotnējos izmeklēšanā jau gūtos faktus. Uzstājās augstākās NASA amatpersonas, astronauti, militāristi.
Protams, izmeklēšana bija tikko sākusies, tāpēc gluži objektīvi vēl nebija iespējams runāt vispār par jebkādiem secinājumiem. Taču tad, gluži negaidot, preses konferencē runāšanai pieteicās viens no speciālās komisijas locekļiem, uzreiz piesaistot visu klātesošo uzmanību. Vispirms viņš no kabatas izņēma plakanknaibles, spaili un gumijas gabaliņu. Iestiprinājis gumiju spailē, viņš to ievietoja vienā no tuvāk stāvošajām glāzēm ar ūdeni un ledu. Klātesošie redzēja, ka no spailes izņemtā gumija pēc atdzesēšanas neieņēma iepriekšējo formu.
“Challenger” bojāejas izmeklēšanas komisijas krājumā bija arī kosmosa kuģa palaišanas rītā uzņemtais foto ar lāstekām uz palaišanas ierīces. Aukstuma ietekmē kosmosa kuģa gumijas blīvējums zaudēja elastību un kļuva par eksplozijas iemeslu.
Sākumā neviens nesaprata, ko tas nozīmē, tāpēc žurnālisti sāka iztaujāt šā mīklainā eksperimenta demonstrētāju, kurš izrādījās ievērojamais fiziķis, Nobela prēmijas laureāts Ričards Fainmens. Tad arī noskaidrojās, ka konkrētais gumijas gabaliņš ņemts no kosmisko kuģu degvielas bāku hermētiskumu nodrošinošajiem blīvējumiem. Gumijas riņķi bija aprēķināti virsnulles temperatūrai, taču liktenīgajā dienā šatla palaišanas laikā kosmodromā temperatūra bija zemāka par nulli. Tādējādi gumija zaudēja savu elastīgumu un vairs nespēja nodrošināt blīvējumu. Tieši tas tad arī esot bijis galvenais avārijas iemesls.
Fainmena eksperimentu demonstrēja visos iespējamos tālrādes ziņu kanālos, ne tikai ASV. Šķietami mazliet jau piemirstais Nobela prēmijas laureāts acumirklī kļuva par īstu varoni. Nemitīgi uzstājoties kameru priekšā, Fainmens neļāva manīgajiem manipulatoriem samudžināt problēmas būtību un pasniegt notikušo tikai kā nejaušu apstākļu sakritību. Ievērojamais amerikāņu fizikas teorētiķis Frīmens Daisons to komentēja šādi: “Cilvēki paši savām acīm redzēja, kā top zinātne, kā izcils zinātnieks domā ar rokām un kā daba sniedz pilnībā perfektu atbildi, kad zinātnieks spējis tai noformulēt precīzu jautājumu.”
Zinātnieks jau kopš mazotnes
Šajā nelielajā, bet efektīgajā priekšnesumā Fainmens izpaudās tieši tāds, kādu viņu pazina zinātnieku sabiedrība. Viņa patiesais radošais kredo bija visiem iespējamiem līdzekļiem, nekad neapmierinoties ar kaut kādām atrunām un miglainiem pieņēmumiem, aizrakties līdz patiesībai, turklāt padarot šo patiesību absolūti uzskatāmu, pārliecinošu, tā, lai to varētu “aptaustīt ar rokām”.
Viņa pieeja daudzējādā ziņā bija pretēja tam stilam, kas bija izplatīts 20. gadsimta zinātnē, un šo gadsimtu mēdz dēvēt par hipotēžu gadsimtu, un šīm hipotēzēm vajadzēja būt “pietiekami neprātīgām”, lai spētu vismaz pretendēt uz patiesīgumu. Kvantu fizika atteicās no jebkādām uzskatāmām demonstrācijām un veselo saprātu izveda ārpus zinātnisko diskusiju ietvariem. Bet Fainmenam tieši saprotamība, uzskatāmība aizvien palika kā galvenais mērķis, viņu nekādā ziņā neapmierināja tas, ka kvantu fiziku tikai retais spējot saprast.
Ne pārāk bieži mēdz būt tā, ka topošo Nobela prēmijas laureātu kā zinātnieku audzina jau faktiski kopš autiņos tīšanas laika, taču Fainmena gadījumā bija sanācis tieši tā. Viņa tēvs Melvils Fainmens vēl pirms dēla piedzimšanas bija paredzējis, ka atvasīte katrā ziņā nodarbosies ar zinātni. Var pat apgalvot, ka tas bijis svēts ģimenes sapnis: paša Melvila vecāki ļoti vēlējās dot viņam atbilstošu izglītību, taču viņiem nepietika tam līdzekļu.
Starp citu, Melvils cēlies no Baltkrievijas ebrejiem, dzimis 1890. gadā Minskā, bet dažus gadus vēlāk Fainmenu ģimene emigrējusi uz Ameriku. Materiālu problēmu dēļ visus sapņus par labu izglītību, protams, nācās atlikt, tāpēc Melvils ķērās pie uzņēmējdarbības. Viņš apprecēja kāda veiksmīga uzņēmēja meitu Lūsilu Filipsu. Viņas ģimenei arī bija Krievijas impērijas saknes – Lūsilas tēvs bija dzimis impērijas poļu zemēs, pamanījies nodarboties ar pretvalstisku darbību, par ko viņam piesprieda nāvessodu, taču viņš spēja izmukt no ieslodzījuma un aizbēgt uz Ameriku.
Melvila un Lūsilas pirmdzimtais Ričards piedzima 1918. gadā. Melvils jau kopš pirmajām dēla dzīves dienām saskarsmē ar viņu pielietoja to, ko mūsdienās dēvē par attīstošajām spēlēm, un, kad Ričards jau bija paaudzies, viņi abi kopā bieži iegrima ilgstošās sarunās par dažādām pārsteidzošām dabas parādībām, kopā apmeklēja Amerikas dabaszinību muzeju, studēja “Britu enciklopēdiju”.
Nav jābrīnās, ka zēnam agri uzradās neliela pašam sava laboratorija. Jaunākā māsa Džoanna vēlāk atcerējās, ka “māja bijusi vārda vistiešākajā nozīmē pārpildīta ar fizikas mīlestību”. Turklāt Džoanna pati arī pietiekami agrā vecumā pievērsās zinātnei, sākumā pildot bērnības eksperimentu laborantes pienākumus, bet vēlāk izmācoties un kļūstot par profesionālu fiziķi, lai arī nekļuva tik ievērojama kā viņas vecākais brālis.
No dažādiem trikiem ar elektrodiem un reaktīviem, kas spēja izraisīt neviltotu vienaudžu sajūsmu to demonstrēšanas laikā Fainmenu mājās, Ričards drīz pārgāja pie gluži pieaugušām nodarbēm. Jau 10 gadu vecumā viņu ar pilnām tiesībām uzskatīja par radioaparātu remonta meistaru. Skolā Ričards ātri iemantoja visspējīgākā un talantīgākā skolnieka reputāciju, pēc palīdzības matemātikas uzdevumu risināšanā pie viņa vērsās pat vecāko klašu skolēni. Ričards bija neaizstājams skolas komandas loceklis matemātikas olimpiādēs, dievināja jebkādus atjautības uzdevumus, un šī kaislība viņam saglabājās uz visu mūžu.
Pēc skolas beigšanas Ričards turpināja studijas Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā un tieši tur arī veica galīgo izvēli par labu fizikai, jau pirms augstskolas diploma iegūšanas publicējot divus zinātniskos rakstus ievērojamā zinātniskas ievirzes žurnālā Physical Review. Jaunajam Ričardam tolaik šķita, ka Masačūsetsas Tehnoloģiskais institūts ir vislabākā iestāde, kurā nodarboties ar zinātni, taču, savu pasniedzēju mudināts, viņš devās iegūt doktora grādu uz Prinstonu.
Bet tā bija vide, kurā visi centās uzturēt savdabīgi māžīgu pusaristokrātisku stilu, tāpēc sākotnēji Ričards tur nejutās sevišķi pārliecināts par sevi. Piemēram, viņš nezināja, kas jāizvēlas, ja tradicionālajās iknedēļas tējas dzeršanas ceremonijās dekāna sieva piedāvā krējumu un citronu, tāpēc paņēma abus divus. Viegli pārsteigtā dekāna kundze teikusi: “Jūs taču jokojat, Fainmena kungs, vai ne?” Šī frāze vēlāk kļuva par nosaukumu vienam no autobiogrāfiskajiem darbiem par Ričardu Fainmenu.
Taču smalko manieru trūkums bija ļoti maznozīmīgs, ātri labojams netikums. Allaž asprātīgais, draudzīgi noskaņotais un pievilcīgais Fainmens vienmēr spēja kļūt par jebkuras kompānijas dvēseli. Savukārt viņa kā ļoti perspektīvā fiziķa autoritāti neviens pat necentās apšaubīt. Fainmens pilnā mērā baudīja universitātes plašās tehniskās iespējas. Prinstonā, piemēram, bija jaudīgs ciklotrons un kopumā vispār viena no tolaik modernākajām aparatūrām, kā arī lielisku zinātnieku sabiedrība, bet Ričarda darbaudzinātājs bija Džons Villers, kurš savulaik strādājis Kopenhāgenā kopā ar pašu leģendāro Nīlsu Boru.
Šis dzīves periods Ričarda dzīvē izrādījās pietiekami laimīgs arī personīgajā aspektā. Viņš gatavojās kāzām ar skolas laika draudzeni Arlīnu Grīnbaumu, un viņi esot bijuši ļoti piemēroti viens otram. Abiem piemita izteikta dzīves mīlestība, humora izjūta, formalitāšu neievērošana. Arlīnas reiz teiktie vārdi: “Kāda gan tev daļa par to, ko domā citi?” kļuva par vēl vienas Fainmena pietiekami populāras grāmatas nosaukumu.
Tomēr šis laimes mirklis diemžēl nebija ilgs. Arlīnai konstatēja tuberkulozi, kas tajos laikos nozīmēja gatavu spriedumu. Viņas ne sevišķi cienītie “citi” bija pret viņas laulībām, arī kaismīgo jaunekli no šāda soļa centās atrunāt gan draugi, gan vecāki, jo visi uzskatīja, ka ģimenes dzīve vēl vairāk sašķobīs viņas veselību. Taču Ričards vairs nespēja atteikties no Arlīnas. Uzzinājis diagnozi, viņš, gluži otrādi, pacentās iespējami ātrāk nokārtot visas attiecības. Viņi apprecējās 1942. gadā, taču viņu kopdzīvei bija lemti tikai trīs gadi, kuru laikā Arlīna tāpat vairāk uzturējās slimnīcu palātās nekā omulīgā ģimenes ligzdiņā. Viņa esot turējusies pietiekami vīrišķīgi, rakstījusi vīram jautras, optimisma pārpilnas vēstules, taču 1945. gada jūnijā tomēr nomira.
Līdzdalība atomprojektā un seifu atmūķēšana
Fainmens regulāri apmeklēja sievu, ierodoties no Losalamosas, kur jau pilnā sparā kūsāja neviennozīmīgi vērtējamā amerikāņu militāristu tā dēvētā Manhetenas projekta īstenošanas darbi – tur tapa pirmā atombumba. Zināms, ka projekts sevī apvienoja vairākas slepenas laboratorijas: Enriko Fermi komanda Čikāgā būvēja pasaulē pirmo kodolreaktoru, Okridžā tapa urāna izotopu šķelšanas rūpnīca, bet Losalamosā bija izvietota tā dēvējamā teorētiskā nodaļa.
Pateicoties iedzimtajai tehnikas mīlestībai, Fainmens citu teorētiķu saimē ātri kļuva par neaizvietojamu speciālistu, jo lielākā daļa nezin kāpēc absolūti nespēja iemācīties darboties ar dažādajiem aparātiem. Savukārt viņš spēja ne tikai ar tiem apieties, bet arī salabot faktiski jebko – no visprimitīvākā kalkulatora līdz vissarežģītākajām iekārtām. Taču svarīgākais laikam tomēr bija tas, ka viņš spēja aizraut un iedvesmot citus, vadīt komandas darbu un sasniegt kolektīvus panākumus.
Sevišķās slepenības atmosfērā, kas nereti robežojās ar absurdu, Fainmens spēja apiet visus iespējamos liegumus un atjautīgi izskaidrot personālam, kam konkrēti nepieciešami viņu katra darba rezultāti. Tas ievērojami paaugstināja darba ražīgumu. Projekta zinātniskais vadītājs Roberts Openhaimers šādi raksturojis Fainmenu: “Ne tikai spīdošs teorētiķis, bet arī ārkārtīgi veselīgi domājošs, atbildīgs un humāns cilvēks, lielisks un sakarīgs skolotājs, kā arī absolūti nenogurdināms darbarūķis.”
Pats Fainmens, stāstot par Losalamosu, labprātāk gan atcerējās galvenokārt savu nenogurdināmo darbu… seifu atmūķēšanā. Proti, uz šo sevišķi slepeno iestādi piegādāja visjaunāko modifikāciju seifus, no kuriem katru, izrādās, Fainmens allaž spēja atmūķēt ne ilgāk kā pusstundas laikā, turklāt allaž to darot ar attiecīgu artistiskuma piedevu un visus kolēģus vārda vistiešākajā nozīmē satriecot uz vietas. Viņa kolēģiem nebija ne jausmas, ka tolaik ikkatru sava brīvā laika minūti Fainmens nodarbojās arī ar kādas jaunas atslēgas sistēmas noslēpumu atminēšanu. Panākumus šajā visnotaļ neparastajā hobijā nodrošināja viņa jau kopš bērnības ieaudzinātā kaislība uz atjautības uzdevumu risināšanu, prasme strādāt ar skaitļiem un spēja ilgstoši noturēt uzmanību vienas problēmas risināšanai.
Patiesībā jau tas vien ir apbrīnas vērts: kā vienā Fainmenā spēja vienkopus sadzīvot straujš temperaments, intelektuāls dziļums un spēja ilgstoši, monotoni darīt vienu un to pašu darbu? Ja viņš sadomāja iemācīties kaut ko jaunu, tad bija gatavs trenēties diennaktīm ilgi, iztiekot pilnībā bez miega. Un kā gan citādi viens augsta līmeņa fiziķis vēl spētu sasniegt atzīstamu līmeni, piemēram, brazīliešu bungu spēlē, seifu atmūķēšanā, zīmēšanā un seno maiju manuskriptu atšifrēšanā? Fainmens lepojās, kad ļaudis, kuri neko nezināja par viņa pamatnodarbošanos, pieņēma viņu kā profesionāli kādā no fizikas visnotaļ attālu esošā jomā.
Ceļš uz Nobela prēmiju
Pienāca mirklis, kad “produkts”, ar kā radīšanu bija nopūlējušies Manhetenas projekta dalībnieki, bija gatavs. Pirmie izmēģinājumi noritējuši sekmīgi. Sākotnēji visus pārņēma labi padarīta darba eiforija, taču pēc atombumbas pielietošanas militāras agresijas nolūkā daudzos vairs nepalika ne kripatiņas no sākotnējās sajūsmas. Turklāt Fainmenam tas tieši sakrita ar ģimenes drāmu, tāpēc viņš kopumā baudīja ļoti dziļu izmisumu.
Dirnot kafejnīcā vai klaiņājot ielās, viņš nepārtraukti prātā apsvēra: cik daudziem vai nedaudziem cilvēkiem izdosies izdzīvot kodoluzbrukuma gadījumā? Viņš vēlāk teicis: “Kad es redzēju cilvēkus, kas būvē tiltu vai jaunu ceļu, es domāju: viņi taču ir neprātīgi, viņi taču neko nesaprot! Kālab gan taisīt šādas lietas, ja patiesībā tas ir absolūti bezjēdzīgi?”
Tikai zinātne varēja sniegt iespēju puslīdz aizmirsties, taču radošajā darbībā bija iestājusies pamatīga krīze. Fainmenam šķita, ka viņš ir pārdedzis, tāpēc nespēj nākt klajā ne ar vienu jaunu ideju. Un tad viņš atskārta, ka tagad galvenais acīmredzot ir pārstāt uzskatīt, ka fizika ir darbs. Viņš apņēmās, ka strādās par pasniedzēju, gūstot no šā procesa visu iespējamo baudījumu un atalgojumu, savukārt fiziku kā tādu turpmāk uztvers tikai kā spēli. Šī doma sniedza nelielu atvieglojumu, tāpēc Fainmens labprāt ieņēma profesora vietu Kornela universitātē.
Bet pagāja gaužām neilgs laiks, un viņam tomēr nācās zinātnē ieguldīt tik daudz, ka tas ļauj viņu uzskatīt par vienu no mūsdienu pasaules fiziskās ainas izveidotājiem. Kādā brīdī Fainmens piedāvāja savu kvantu mehānikas interpretāciju. Viņa pieeja balstīta klasiskajā kustības trajektorijas izpratnē, kas ļauj uzbūvēt savdabīgu tiltu, lai savienotu šķietami nepārvaramā bezdibeņa malas, kuras atdala klasisko un kvantu priekšstatus. Vēstīts aptuveni šādi – “trajektoriju integrāļi vizualizē kvantu jēdzienus, piešķirot tiem Fainmena tik ļoti iecienīto uzskatāmību”.
Mūsdienās fizikas lietišķajās nozarēs strādājošajiem zinātniekiem kvantu mehānika no “ticības akta” stabili pārvērtusies “sapratnes aktā”. Bet tad, kad zinātne jau spēja pavirzīties tālāk lauka kvantu teorijas sfērā, noskaidrojās, ka Fainmena metode darbojas vairākkārt efektīvāk, proti – vairākumā gadījumu ir nesalīdzināmi vieglāk izskaitļot ceļu integrāļus nekā izmantot tradicionālās operatoru metodes. Tādējādi Fainmena metode kļuva ne tikai par izpratnes paņēmienu, bet arī par darba instrumentu visu iespējamo kvantu fizikas vissarežģītāko uzdevumu risināšanai.
Pagājušā gadsimta vidū viens no šādiem uzdevumiem bija tādas teorijas radīšana, kas apraksta fotonu un elektronu mijiedarbību. Runa ir par kvantu elektrodinamiku jeb “savādo gaismas un vielas teoriju”, kā to nodēvējis pats Fainmens.
Šeit galvenā problēma bija tāda, ka, izskaitļojot fiziskos lielumus, kas raksturo šo mijiedarbību, radās bezgalības. Fainmens izmantoja pārnormēšanu – vienas bezgalības izskaitļošanu laukā no citas, kas rezultātā aizveda pie gala lieluma. Vēl vairāk – viņš radīja pietiekami elegantu instrumentu, kas ļauj uzskatāmi parādīt starp elementārdaļiņām notiekošo mijiedarbību, un tās ir tā dēvētās Fainmena diagrammas. Viņš pats izteicies šādi: “Šīs ainiņas kļuva par dažādo procesu fiziskās un matemātiskās aprakstīšanas sava veida stenogrāfiju… Es domāju, ka, visdrīzāk, būtu sevišķi amizanti ieraudzīt šīs smieklīgās ainiņas “Physical Review” lapaspusēs…” Jāpiebilst, bez Fainmena centienus atrisināt šos uzdevumus veikuši arī citi zinātnieki, piemēram, Sinitiro Tomonaga un Džulians Švingers, un viņiem visiem trijiem, ieskaitot Ričardu Fainmenu, 1965. gadā par to piešķīra Nobela prēmiju.
Dažādas laulības
Tobrīd Ričardam Fainmenam bija mazliet vairāk par 30 gadiem. Pat ja viņš vairs nenodarbotos ar turpmākiem zinātniskajiem pētījumiem, viņš jau tāpat būtu iemantojis paliekošu vietu vēsturē kā viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta fiziķiem. Taču Fainmens nemācēja dusēt uz lauriem. Zinātnē viņš allaž meklēja jaunas idejas, bet dzīvē – jaunus iespaidus.
50. gados Fainmens dzīvoja un strādāja pārmaiņus gan Kalifornijā, gan Brazīlijā, gan Eiropā, bet atpūtās vislabprātāk Lasvegasā. Viņš bija iemantojis neglābjama siržu lauzēja reputāciju. Ne gluži visi bija ievērojuši, ka vētrainajās vakarēšanās Ričards galvenokārt tikai tēloja stipri iereibušo, jo patiesībā no alkohola lietošanas bija vispār atteicies, nezin kāpēc uzskatot, ka tas varētu postoši iedarboties uz viņa intelektu, proti – “uz šo mehānismu, kas dzīvi padara par nemitīgu izpriecu”. Tieši tāpat tikai retais spēja nojaust, kas patiesībā risinās viņa dvēselē, jo ārēji, kā atceras viņa draugi un līdzgaitnieki, viņš tieši depresiju laikā bija kaut kā īpaši dzīvelīgs.
Viņš allaž centās aizpildīt to tukšumu, kas radās pēc Arlīnas aiziešanas. Reiz viņam šķita, ka beidzot atkal atradis radniecisku dvēseli. Tā bija Mērija Luīze Bella, jauna augstskolas pasniedzēja no Mičiganas, kura turklāt līdzīgi Ričardam aizrāvās vēl arī ar seno maiju kultūras pētīšanu. Viņi pat apprecējās, taču šī laulība, kas ilga četrus gadus, nebija laimīga. Mērija bija sapņojusi kļūt par īsta profesora sievu, tāpēc spieda Ričardu allaž valkāt kaklasaiti un stīvu uzvalku. Tostarp viņa neuzskatīja par nepieciešamu īpaši painformēt par to, ka vīrs uzaicināts pusdienot “ar kaut kādu īgnu veci”, kad Pasadīnā, kur tobrīd mita Fainmenu pāris, bija ieradies Nīlss Bors…
Pēc viņu šķiršanās izdevums Los Angeles Times uzskatīja par svarīgu publicēt atsevišķu materiālu, kam bija šāds virsraksts: “Bungu sišana beidzot apnikusi. Skaitļošana un afrikāņu bungas izraisījušas šķiršanos.” Ričards atgriezās pie ierastā dzīvesveida: atkal daudz ceļoja no viena zinātniskās pētniecības centra uz otru, “allaž kaut kur iestrēgstot uz ilgāku laiku, sevišķi Lasvegasā”. Viņš pat pamanījās patiesi sadraudzēties ar mafijas aprindu ļaudīm un viņu mīļākajām, konferansjē, dejotājām, spēlmaņiem, blēžiem un visiem pārējiem. Viņam patika vērot dzīvi, kas tik ļoti atšķīrās no akadēmiskās vides. Labsirdīgā ironijā Fainmens savus brīvā laika piedzīvojumus apraksta grāmatā “Jūs, protams, jokojat…”. Piemēram: “Es iegāju zālē, turot zem rokas divas lieliskas dejotājas, un konferansjē paziņoja: lūk, tagad ienāk mis Tāda un mis Šitāda no “Flamingo”! Acumirklī visi pievērsās, lai aplūkotu ienākušos. Un es to visu izjutu tieši uz sevis!”
Un tomēr Ričardam izdevās vēl sastapt sievieti, kuras raksturs un intelekts pietiekami spēja izdaiļot viņa dzīvi. Viņam jau bija 40 gadu, kad konferencē Ženēvā atpūtas mirklī pludmalē iepazinās ar gados jaunu anglieti Gvinetu Hovartu, kura vienkārši apceļoja Eiropu, iepazīstoties ar dažādām valstīm un gadījuma darbos nopelnot sev iztiku un naudu naktsmītnei. Viņai patika piedzīvojumi un neatkarība, un viņa cienīja arī citu cilvēku personīgo telpu. Ričards viņai piedāvāja pārcelties uz Ameriku un tur kļūt par viņa mājkalpotāju. Gvineta piekrita. Sākotnēji viņu savstarpējās attiecības patiešām bijušas izteikti lietišķas, taču jau pēc dažām nedēļām Ričards viņu bildināja. Tad viņiem piedzima dēls Karls, bet vēlāk ģimenē uzradās arī adoptēta meita Mišela. Fainmena draugi un kolēģi, kuri labi atcerējās spītīgo Mēriju Lū, sākotnēji pret Gvinetu izturējās piesardzīgi, taču drīz viņa iepatikās un visi jutās patiesi priecīgi par Ričardu, jo kļuva acīmredzams, ka šīs nu reiz ir laimīgas laulības. Gvineta bija 14 gadus jaunāka par Ričardu, taču nodzīvoja tikai divus gadus ilgāk par viņu.
Tādā veidā iestājās vēl viens sevišķi auglīgs Ričarda Fainmena dzīves posms. Viņam izdevās sniegt izskaidrojumu hēlija supertekamībai, parādībai, kas jau sen bija atklāta, kad vēl gadsimta sākumā to izdarīja holandiešu fiziķis Heike Kamerlings-Oness: aptuveni 2 K temperatūrā šķidrais hēlijs uzrāda pārsteidzošas īpašības – termiskās izplešanās koeficients maina savu zīmi, viskozitāte krītas faktiski līdz nullei. Lai izskaidrotu šīs īpašības, Fainmens izmantoja pārbaudīto ceļu integrēšanas metodi. Viņa kolēģis Deivids Peinss šo teoriju aprakstīja kā “burvestību, matemātiskās veiklības un elegances maisījumu ar tādu fizisko izpratni, kādu radīt spējīgs, šķiet, tikai Fainmens”.
Fainmens un viņa studenti
Viena no Fainmena diagrammām.
Taču pat šis sasniegums vēl nenoslēdz Fainmena visdažādākajās fizikas jomās veikto fundamentālo rezultātu sarakstu. Viņa aktīvā ir izpētes darbi gravitācijas, elementārdaļiņu struktūras izpratnes, elektrovājo mijiedarbību teorijās jomās. Fainmens nekad nav ieciklējies vienas zinātniskās tematikas rāmjos.
Ja viņš sastapās ar kādu interesantu problēmu, tad vienkārši nevarēja nemēģināt vismaz pacensties tajā visu izprast līdz galam. Turklāt viņš ne gluži katru reizi publicēja savu pētījumu rezultātus, nereti par tādiem atceroties tikai tad, kad citi zinātnieki centās virzīties līdzīgos virzienos. Fainmenu faktiski nesatrauca prioritātes un nopelnu atzīšanas problēmas. Viņš ārkārtīgi vieglu roku piesvieda idejas visiem, kuri vien pauda gatavību tās attīstīt tālāk. Viņam kā galvenais atalgojums kalpoja pats zinātniskās jaunrades process un tajā izbaudīto sajūtu gamma. Bet tas, kas notika vēlāk…
Modernās kvantu fizikas pamati ielikti faktiski 20. gadsimta 20. gados – no de Broila idejas līdz Diraka vienādojumam. Bija atlicis tikai sakarīgi apjēgt visus iegūtos rezultātus un lietišķos uzdevumus. Fainmenam nekad nav eksistējuši tāda veida ierobežojumi. Pietiekami augsta līmeņa intelektuāļu aprindās viņš jutās pilnībā brīvs mērķu un to sasniegšanas metožu izvēlē, un tieši šī radošā brīvība, neiegrožotība, atraisītība palīdzēja Fainmenam zinātnē kļūt par to, par ko viņš arī kļuva.
Kopš 60. gadu sākuma Fainmens pilnībā nostiprinājās un iesakņojās Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā (saukts arī par KALTEH). Viņš atceras: “Šeit cilvēki strādā visdažādākajās zinātnes nozarēs, dalās ar mani savos atklājumos, un šie atklājumi raisa sajūsmu. Jā, tas patiešām bija tas, ko vienmēr tik ļoti biju vēlējies.” Līdztekus pietiekami iespaidīgajai fizikas skolai KALTEHĀ vēl risinājās arī nopietni pētījumi bioloģijas jomā. Fainmens ne tikai dzīvi interesējās par jaunākajiem DNS izpētes sasniegumiem, bet arī pats piedalījās bioloģisko laboratoriju darbā. Taču par visnozīmīgāko viņa profesionālās darbības virzienu līdztekus teorētiskajiem meklējumiem kļuva fizikas pasniedzēja darbs KALTEHA studentiem.
60. gadu sākumā fizikas kursu lasīja atbilstoši mēreni novecojušai shēmai, kuras ietvaros pirmos divus gadus parasti aprobežojās tikai ar klasisko priekšstatu izklāstīšanu. KALTEHA vadība nolēma uzdrošināties eksperimenta veikšanai, proti, pirmo reizi tik augsta ranga zinātniekam piedāvāja pasniegt fiziku tieši sākumkursu studentiem. Fainmens piekrita un spēja īstenot apvērsumu tieši fizikas mācīšanas jomā. Otrajā kursā viņa klausītāji jau itin modernā līmenī studēja kvantu fiziku. Taču svarīgākais šeit ir ne tikai iespējami aktuālākas tēmas izvēle, bet gan tas, ka Fainmens jebkura uzdevuma izklāstīšanā izmantoja tā dēvēto problēmas pieeju, proti – vienalga, vai tā ir klasiskā mehānika vai teorijas jaunākie sasniegumi.
Fainmens neslēpa “atkritumus zem paklāja”, un viņa studenti guva iespēju acumirklī ieraudzīt daudz neatrisinātu problēmu. Fainmena lekcijas deva iespēju sajust, kā patiesībā darbojas fizika, kā vispār darbojas zinātniskā metode. Viņa kurss joprojām palicis kā jaunu studentu un tostarp arī pasniedzēju neizsmeļamas iedvesmas avots. Bet tie, kuriem pašiem izdevies dzirdēt Fainmena lekcijas, guvuši neaizmirstamus iespaidus visai dzīvei. Katra lekcija viņa izpildījumā bija kā atsevišķa, spilgta izrāde – ar ievadu, kulmināciju un spožu finālu. Katrā ziņā studenti bija ļoti iecienījuši Fainmenu un pat dēvēja par Diku (viens no pamazināmajiem vārdiem no ‘Ričards’), gluži kā savējo, kā tuvu draugu. Savukārt tad, kad viņu Dikam piešķīra Nobela prēmiju, visā studentu pilsētiņā bija neviltota vispārējā sajūsma.
Lēmumu par nāvi pieņēma pats
“Planētu kustība ap Sauli” – murālis par godu Ričardam Fainmenam Pasadīnā.
Bet vispār jau Nobela prēmijas laureātu sagaida ne tikai slava un atzinība. Viņa turpmāko dzīvi zināmā mērā sarežģītu padara dažādu tā dēvēto protokola pienākumu slogs. Nereti bijis tā, ka laureāti no fiziķu saimes iegrimuši administratīvajā darbā, lekcijās, dažādos izbraucienos, tāpēc zinātnē faktiski tā arī vairs nav atgriezušies. Fainmens mēdza bieži atcerēties, ka pirmajā mirklī patiešām nopietni aizdomājies par to, vai vispār pieņemt viņam piešķirto balvu, jo būtībā jau viņš teju vairāk par jebkuru citu tieši zinātnē centās izvairīties no oficiālās publicitātes. Taču viņam spēja iestāstīt, ka atteikšanās no prēmijas var izraisīt gluži pretēju efektu, proti, viņam pievērsīs daudzkārt lielāku uzmanību. Un tā laikam bija patiesība.
Kļūdams par laureātu, Fainmens rūpīgi sargāja ierasto dzīves ritmu un stilu. Viņš joprojām turpināja lasīt lekcijas, nodarbojās ar zinātni un izgudroja dažādus vairāk vai mazāk neparastus radošus projektus. Piemēram, viens no viņa sapņiem bija pabūt Tuvā, kas PSRS valdošā boļševiku režīma apstākļos šķita faktiski neīstenojams, un viņam tā arī neizdevās to piepildīt.
Fainmens apzināti izvairījās no jebkādiem oficiāliem piedāvājumiem par dažādu goda nosaukumu piešķiršanu un aicinājumiem nolasīt speciālas lekcijas, izņemot tikai tos gadījumus, kad viņu aicināja uzstāties tajos izglītības centros, kuros viņš pats vēlējās pabūt.
Par lielu izņēmumu kļuva arī piekrišana iekļauties tajā pašā “Challenger” bojāejas apstākļu izpētes prezidenta komisijā. Fainmens ķērās pie šā darba acīmredzot tāpēc, ka patiešām cerēja dot reālu labumu. Kā jau zināms, tas viņam faktiski simtprocentīgi arī izdevās. Nebija daudz tādu, kuri zināja to, ka tajās dienās Ričards jau bija smagi slims. Vairākus gadus turpinājās onkoloģiskas slimības ārstēšana, vairākas smagas operācijas bija palīdzējušas attālināt beigu mirkli, tomēr slimība izrādījās pārāka. Kad dzīvības uzturēšanai bija nepieciešams pielietot pastāvīgu dialīzi, Ričards palūdza, lai sieva un viņa māsa piekrīt vispār jebkādas viņam pievienotās aparatūras atslēgšanai…
Ričards Fainmens nomira 1988. gada 15. februārī. Viņa pēdējie vārdi bijuši šādi: “Mirt ir garlaicīgi.” Viņš bija cilvēks, kurš pilnā mērā piederēja dzīvei, tā viņu interesēja visās tās izpausmēs – gan dabas noslēpumos, gan radošajos priekos un bēdās, mīlestībā un vientulībā, mūžīgajā un ikdienišķajā.
Jūtot nāves tuvošanos, Fainmens vienam no draugiem teicis: “Mani tas sarūgtina, taču ne jau tik lielā mērā, kā varētu šķist citiem, un tas tāpēc, ka es jūtu: esmu citiem izstāstījis pietiekami daudz dažādu stāstu un viņu saprātā atstājis pietiekami lielu daļu sevis. Es sevi sajūtu tā, it kā es būtu itin visur. Tāpēc, iespējams, kad būšu nomiris, es nekur nepazudīšu gluži bez pēdām!” Viss liecina, ka tieši tā arī noticis, ja jau arī mēs par to rakstām…
