Izaugt paaudžu pārmantojamībā 0
Runājot par līderiem starp Latvijas deju kopām, protams, viens no sešiem priekšplāna kolektīviem līdzās “Dancim”, “Līgo”, “Daiļradei”, “Gatvei” un “Rotaļai” ir “Teiksma”, kas pēdējā skatē ieguva pirmo vietu, bet konkursā pirms iepriekšējiem Dziesmu un deju svētkiem 2013. gadā – “Grand Prix” un uzvarētāju kausu, ko “Teiksma” uzskata par vienu no saviem lielākajiem sasniegumiem, jo uzvara nākusi vaiga sviedros un cīņā par punktu desmitdaļām. Tā nu ir, ka “Teiksma” šobrīd ir deju kopa numur viens. Un ar saviem 70 dalībniekiem arī daudzskaitlīgākais deju kolektīvs Latvijā. Bet, ieskaitot arī vēl pārējās struktūrvienības – bērnu deju kolektīvu “Teiksmiņa” piecās grupās katrā ar 35 dejotājiem vecumā no trim līdz sešpadsmit gadiem, “Teiksmas” studiju ar 35 dejotājiem vecumā no 16 līdz 18 gadiem un vidējās paaudzes kopu ar 40 dejotājiem vecumā no 35 līdz 40 gadiem –, sanāks gandrīz trīs simti.
“Teiksmiņu” un “Teiksmas studiju” vada Inga Pulmane, savukārt “Teiksmas” pamatsastāvu, kurā dejo jaunieši no 18 līdz 35 gadiem, un vidējās paaudzes “Teiksmu” – visas šīs piramīdas dibinātājs Jānis Ērglis, kuram mākslinieciskā vadītāja amatā 2018. gadā apritēs tieši divdesmit gadi. Teiksmiešu vadības galvgalis nav iedomājams arī bez Māra Konstanta, “Teiksmas” dejotāja, kurš ir arī radošs palīgs “Teiksmiņā”, “Teiksmas studijā” un vidējās paaudzes kopā. “Teiksmiņas” repetitoru vidū ir bijušie “Teiksmas” dejotāji Arvils Noviks, Reinis Rešetins.
Deju kolektīva repertuāru lielā mērā veido mākslinieciskā vadītāja Jāņa Ērgļa radītās horeogrāfijas, savukārt vecmeistaru dejas un cits obligātais repertuārs tiek izpildīts valsts mēroga pasākumos. Šobrīd, piemēram, “Teiksma” gatavojas lielam koncertam Dailes teātrī, kur tiks izdejotas gan Ulda Žagatas, gan Harija Sūnas un citu vecmeistaru dejas.
Runājot par latviešu skatuvisko deju, to var iedalīt sižetiskajās un ornamentālajās dejās, kurām ir savi pamatlicēji un meistari. Piemēram, Hariju Sūnu raksturo sižetiskās dejas, tādas kā “Piebaldzēni”, “Ludzas kadriļa”, “Audēju deja”. Imantam Magonem raksturīgas ornamentālās dejas, Uldis Žagata roku iemēģinājis kā vienā, tā otrā stilā.
Kā jau no Latgales nākušam – un tāpēc “Teiksmai” repertuārā arī daudz latgaliskā – pēc rakstura joku un vella pilnajam Jānim Ērglim pie sirds tieši jautrā un azartiskā deja. Kaut, protams, radījis arī ornamentālās dejas, “Teiksmas” vadītājs vairāk zināms tieši kā raksturdeju jeb tā dēvēto sižetisko deju meistars. Tādēļ “Teiksmu” raksturo dejotāju aktiermeistarība, atraktivitāte, bez kuras katram dejas solim savu tēlu un krāsu neuzklāt. Kā teic Māris Konstants, jau dejojot bērnu kolektīvā, viņam visvairāk patikusi Jāņa Ērgļa veidotā “Pieci vilki kazu rāja”, kas radīta pēc Raimonda Paula tautasdziesmu apdares, un nu, nonākot “Teiksmas” dejotāju vidū, radusies iespēja šo danci izbaudīt un izdejot pašam. Tiesa, kad “Teiksmas” pamatsastāvs dodas ārzemju koncertturnejās – būts Spānijā, Ķīnā, Maķedonijā, tālākais brauciens vedis uz Meksiku –, sižetisko deju vietā Jānis Ērglis repertuārā iekļauj latviskās, etnogrāfiskās dejas vai kaut ko no klasikas, piemēram, Helēnas Tangijevas-Birznieces “Gatves deju”.
“Vedu arī savu “Govju kazaku”,” viņš stāsta, “jo tas balstīts rotaļas principā, saspēlē, kas uztverama visiem, arī latviešu valodas nepratējiem, bet raksturdejās sižets atklājas lielā mērā tieši ar dziesmu vārdiem, kas saprotami tikai latviešu valodas pratējiem.”
Teiksmiešiem ir ar ko lepoties. Ingas Pulmanes vadītā “Teiksmiņa” ik pārgadu kā laureāti atgriežas no starptautiskiem konkursiem, pēdējie, piemēram, bija Gruzijā un Polijā. Vidējās paaudzes deju kolektīvs šogad atgriezās kā pirmās vietas ieguvējs no konkursa Armēnijā.
Par trūkumu tērpu skapī “Teiksma” sūdzēties nevar, kaut Latvijā zināmi kolektīvi ar daudz bagātāku ģērbu klāstu. “Teiksma” izveidojusi tērpu bāzi, balstoties uz Kurzemes novadu, noliktavā ir Nīcas, Bārtas, Rucavas, Alsungas tērpi, pārstāvēta arī Rīga un Latgale, bet vēl esot kurp tiekties.
Kaut mēdz teikt, ka ar diviem mēģinājumiem nedēļā amatieru kolektīvi savu līmeni var labi ja noturēt, nevis celt augšup, Jānis Ērglis tam īsti nepiekrīt: “Viss atkarīgs no vadītāja, cik gudri viņš spēj sakārtot treniņu stundu, mēģinājumu grafiku, lai dejotājs nonāktu tehniskā un emocionālā virsotnē tieši pirms skates vai konkursa.” Māris Konstants stāsta, ka savureiz Jānis Ērglis dejotājiem pasaka arī stingrāku vārdu, bet nav gadījies, ka kāds aizietu mājās dziļi apvainojies. Mārim Konstantam visgrūtāk esot strādāt ar bērniem, jo mazo dancotāju uzmanību noturēt vissarežģītāk. “Pašam arī vajag jautrāku garastāvokli, citādi nodarbība var aizritēt pa tukšo,” viņš stāsta, “ar “Teiksmas studijas” vecuma jauniešiem jau var strādāt nopietnāk, bet ar vidējo paaudzi… atkal kā ar bērniem. Atnākuši no darba uz deju kolektīvu, cilvēki šo laiku grib pavadīt kā fiziski aktīvi, tā radoši un arī labvēlīgā noskaņā, nevis sarauktu pieri pēc bargas kritikas. “Teiksmiņas” dejotāju vecumu pats esmu izbaudījis uz savas ādas, bet vidējās paaudzes pieredzes nav, jo viņu vecumu vēl neesmu sasniedzis. Ir zināms izaicinājums tādam jaunam puisim kā man mācīt dejot pieaugušiem cilvēkiem.”
Kad pirms teju divdesmit gadiem – 1998. gadā – Jānis Ērglis stājās pie “Teiksmas” stūres, bijuši vairāki lieli sapņi, kas nu īstenojušies. Viens no tādiem bijis izveidot divdaļīgu koncerta programmu tikai ar “Teiksmas” dalībniekiem. Šķiet – kas tur īpašs? Taču vari nodejot vienu, otru, trešo, varbūt vēl ceturto triju minūšu ilgu astoņu pāru deju, bet cilvēka fiziskajai varēšanai ir kaut kāda robeža… Un tad jādomā, kā papildināt koncertu. Ar bērnu deju kopu, orķestri, vokālistiem… Stājoties amatā, Jānis Ērglis kopā ar Ingu Pulmani “Teiksmas” tālāko attīstību redzējis, pilnveidojot bērnu deju kolektīvu, uzņemot jaunus dalībniekus ik pāris gadus. Īstenojusies arī ideja par “Teiksmas” studiju kā pakāpienu dalībai pamatsastāvā, un radīta arī vidējās paaudzes kopa, kolektīvs no cilvēkiem, kas ar Jāni Ērgli bijuši kopā pirms divdesmit gadiem.
Daudziem vidējās paaudzes deju kolektīva dalībniekiem bērni dejo “Teiksmiņā”. “Savukārt vidējās paaudzes dejotāji, ceru, dejos arī vēl pēc kādiem desmit, piecpadsmit gadiem, veidojot senioru grupu, un aplis būs noslēdzies,” teic Jānis Ērglis.
NERAKSTĪTS LIKUMS
* Kaut arī liela daļa dejotāju ir studenti vai strādājoši cilvēki un kādreiz mēģinājuma apmeklējumu traucē objektīvi šķēršļi, pirms koncerta iepriekšējais mēģinājums ir absolūti obligāts.
TRADĪCIJAS
* Jaunos dejotājus kolektīvā uzņem septembrī, bet oktobra beigās vai novembra sākumā notiek iesvētības trīs kārtās ar interesantiem priekšnesumiem.
* Jaunajiem, kas sadalīti komandās, šogad, piemēram, bija jāattēlo savs priekšstats par ceļu uz Dziesmu un deju svētkiem. Otrs uzdevums – videopriekšnesums ar stāstu par dažādiem mūzikas žanriem, trešais – pilntiesīgo teiksmiešu sagatavota pārbaude dejas un prāta veiklībā.
* Iesvētības noslēdzas ar Jāņa Ērgļa un Viestura Tīles, “Teiksmas” dibinātāja, personisku uzsitienu jaunajam dejotājam ar pastalu pa dupsi.
* Tiek rīkoti arī karnevāli ar cepurēm un maskām, un dejotāji brauc uz kinostudijām meklēt attiecīgai tēmai piemērotu tērpu.
* Tradīcija ir arī gada atskaites koncerts visai “Teiksmai”.
“TEIKSMAS” KODS
* Jaunākajam dalībniekam – 3 gadi, vecākajam – 45.
* Pamatsastāvā (“Teiksmā”) dejo brāļi un māsas: Māris, Aija un Renāte Konstanti, Agate, Linards un Druvis Anusāni, Dāvis un Gusts Piebalgi, Kristaps un Ričards Dauksti, Kate Vulāne, Berta un Inga Pulmanes, Aija, Dāvis un Jānis Ērgļi, Marta Dīzenbaha un Oskars Kravčenoks, dejo arī dzīvesbiedri Anete un Mārtiņš Šteinbergi.
* Vidējās paaudzes deju kolektīvā dejo precēti pāri – Sanita un Andris Blomnieki, Laila un Jānis Ķeiseļi, Inese un Mareks Kļaviņi.
* Visilgāk – vairāk nekā trīsdesmit gadu – “Teiksmā” nodejojis Andris Blomnieks.
