Kooperācija kā izaugsmes modelis. ‘Vienotnes” saimnieks par krīzēm un iespējām 0
Stalbes pagasta SIA “Vienotnes”, viena no PKS “Straupe” dibinātājām, ir no tiem Latvijā salīdzinoši nedaudzajiem ražošanas uzņēmumiem, kas pārveidotā veidā saglabājies vēl kopš kolhozu laikiem. Patlaban SIA “Vienotnes” ir nonākusi krustcelēs – tālākai saimniecības izaugsmei, moderno tehnoloģiju izmantošanai ir jābūvē jauna kūts. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Normunds Ruķis intervijā stāsta par saimniecības darbības pieredzi un priekšrocībām, ko sniedz darbošanās kooperatīvā, kā arī iezīmē SIA Vienotnes nākotnes ieceres.
– SIA “Vienotnes” veidojās no paju sabiedrības “Rozula” un aizvien darbojas. Kā izdevās saglabāt saimniekošanu?
– Paju sabiedrība Rozula izveidojās no 1989. gadā dibinātā kolhoza Rozula. Privatizācija neveicināja gaidīto mērķi, proti, privatizētāji nenodarbojās ar lauksaimniecisko ražošanu. Privatizētos objektus pārdeva. Visu pārējo kopīpašumu, tostarp kaltes, privatizēja. Privatizācijas ceļā naudu ieguva viegli, un tā tikpat viegli arī aizplūda. Neviens no tā laika kolhoza privatizētajiem objektiem jau sen ar lauksaimniecību vairs nenodarbojas.
– Iznāk, ka paju sabiedrības īpašuma saglabāšana ir attaisnojusies – cilvēkiem ir darbs, ražojat pieprasītu produktu un maksājat valstij nodokļus.
– No šāda skatpunkta raugoties, ir attaisnojusies. Nekavējam algu izmaksas, maksājam nodokļus. Gada laikā valstij nodokļos samaksājam gandrīz 60 000 eiro. Mums dažkārt ir jādzird – ja fermu būtu privatizējis kāds cits, rezultāts būtu vēl labāks nekā mums. Iespējams, grūti teikt… SIA Vienotnes ir iepriekšējo uzņēmumu tiesību un pienākumu pārmantotāja, tādējādi jārēķinās ar daudzo līdzīpašnieku skaitu. Tas uzliek pienākumus valdei saskaņot ar īpašniekiem saimniecības attīstības virzienus, ko apstiprina kopsapulce. Tas izaugsmei noteikti ir bremzējoši, jo viedokļi ir dažādi.
Uzņemoties valdes priekšsēdētāja pienākumus, novērtēju līdzīpašnieku uzticēšanos. To nedrīkst pievilt, tāpēc lemšanā aizvien esmu piesardzīgs.
Nesen uzņēmumā vērtējām saimnieciskās darbības rezultātus. Secinājām, ka izaugsme nenotiek, fermā nepietiek darbinieku, attīstībai ir vajadzīgs spēcīgs grūdiens. Sagatavojām un Lauku atbalsta dienestam (LAD) iesniedzām projektu jaunas fermas 180 govīm būvniecībai un trīs slaukšanas robotu pirkumam. Kopā ar cietstāvošajiem dzīvniekiem mēs tad ganāmpulku palielinātu līdz 220 slaucamajām govīm. Būvniecībai un fermas aprīkojumam vajag 1,6 miljonus eiro. Mums tik daudz naudas nav. Arī zemi nevarēsim ieķīlāt par tik lielu summu. Viena banka mums aizdevumu atteica. Ja projektu apstiprinās, interesēsimies par aizdevuma iespējām citās bankās. Fermas tehniskais projekts patlaban arī ir gatavs. Svarīgi, ka Vienotnes visu laiku darbojas bez bankas aizdevumiem.
Līdz šim esam īstenojuši astoņus ES fondu atbalsta projektus. Par atbalsta naudu pirkām tehniku, mainījām kūtij jumtu, uzbūvējām mēslu krātuvi. Šos projektus gandrīz varējām īstenot bez naudas aizņemšanās, vajadzīgo naudu uz īsu termiņu aizņēmāmies no kooperatīva Straupe, esam tā dibinātāji. Dažkārt domāju – Vienotnes dzīvo piesardzīgi, pragmatiski. Iespējams, vajadzēja jau agrāk aizņemties naudu izaugsmei.
Par stabilitāti visos laikos varam pateikties PKS Straupe, kas visu piena krīžu laikos saviem biedriem maksāja labāku piena cenu nekā citi piena ražotāji. Tas bija iespējams tāpēc, ka kooperatīvs veic visu ražošanas ciklu no piena ražošanas līdz produktu pārdošanai. PKS Straupe ir mūsu balsts.
– Tātad patlaban Vienotnes gatavojas straujam uzrāvienam?
– Precizēšu – pavasarī saimniecības īpašnieki mani pilnvaroja sagatavot jaunās fermas būvniecības projektu un iesniegt to LAD. Tas ir izdarīts. Ja LAD to apstiprinās, saimniecības īpašnieki lems par tālāko rīcību. Mans personiskais viedoklis par projekta īstenošanu ir diezgan piesardzīgs. Aizdevums būs jāņem uz 10–15 gadiem. Es patlaban starp uzņēmuma līdzīpašniekiem esmu viens no jaunākajiem. Šā iemesla dēļ piesardzība. No cita skatpunkta raugoties – saimniecībai, ja darbojamies tāpat kā patlaban, nav nākotnes. Materiālie resursi sadārdzinās, projektā vienas govs vieta izmaksā aptuveni 8000 eiro.
– Cik lielu maksu par pienu patlaban saņemat?
– Kooperatīvs Straupe par visaugstākās kvalitātes pienu maksā tuvu ES vidējai cenai (vairāk nekā valsts vidējā piena iepirkuma cena). Lai šādu samaksu saņemtu, somatisko šūnu daudzums nedrīkst pārsniegt 200 000 mililitrā, bet baktēriju daudzums – 50. Tas ir divas reizes mazāk, nekā atļauts Ministru kabineta noteikumos.
– Kādu barību saņem saimniecības ganāmpulks?
– Barojam ar mūsu pašu saimniecībā audzēto un rituļos likto zāli. Mums ir kultivētie zālāji. Ik gadu tos atjaunojam aptuveni 50 ha platībā. Lopbarības un lopkopības jautājumos mūsu konsultante ir Antra Gražule. Veicam skābbarības analīzes, viņa izveido barošanas recepti. Sasniegtais 8600 kg lielais izslaukums mūsu fermā ir tuvu maksimāli iespējamajam izslaukumam. Govis turam piesietas, kūts ir vaļēja tipa. Kā jau teicu, mums ir vajadzīgs lēciens. Ir arī jābūvē lopbarības tranšeja, lai taupītu barības gatavošanai tērēto naudu. Jaunajā kūtī esam iecerējuši uzstādīt divus slaukšanas robotus, vecajā kūtī – vienu robotu.
Spēkbarību un minerālpiedevas pērkam no firmām.
– Kāds izslaukums ganāmpulkā bija pēdējos gados, kad dabas apstākļi īpaši nelutināja?
– Ja atskatāmies vēsturē – sākām ar 3500 kg lielu izslaukumu no govs. Tolaik katrā sapulcē diskutējām, vai vispār turpināt darbošanos. Nopietna piena ražošana sākās pēc valsts iestāšanās ES. Pēdējos gados vidējais izslaukums no govs stabili turas 8500 kg līmenī.
Darbojamies ar peļņu un nevienam neko parādā neesam. Es šeit domāju aizdevumus. Visu peļņu gan uzreiz ieguldām saimniecības izaugsmē. Dividendes nemaksājam.
– Cik darbinieku nodarbināt?
– Pavisam esam 11 algoti darbinieki, tostarp vairāki strādā nepilnu slodzi (arodslimnieki, grāmatvede). Uz 310 dzīvniekiem mums ir diezgan daudz darbinieku. Viņi jaunāki nekļūst, jauni cilvēki fermā darboties nevēlas, tāpēc arī gatavojām projektu slaukšanas robotu uzstādīšanai.
– Kas saimniecībā veic ciltsdarbu?
– Sadarbojamies ar AS Siguldas CMAS. Šā uzņēmuma speciālisti mums veic pāru atlasi, pārbauda asinību. Rezultāts ir redzams mūsu izslaukumos.
– Cik vidēji laktāciju ir govīm?
– Vidēji 4–5 laktācijas. Tas ir labs rādītājs. Mēs necenšamies izspiest no govs iespējami ātri visu, ko var.
– Kādu labumu redzat no darbošanās kooperatīvā?
– Kooperatīvs ir Latvijas piensaimniecības nākotnes modelis. Kopā darbojoties, paši lemjam par piena iepirkuma cenām un citiem jautājumiem. Kooperatīvā darbojas speciālisti, kuru uzdevums ir iespējami izdevīgāk pārdot mūsu ražotos piena produktus. Atkārtošos – PKS Straupe priekšrocība ir visa piena produktu ražošanas cikla atrašanās vienās rokās. Mēs atšķirībā no daudziem Latvijas kooperatīviem, kas pienu vien savāc un pārdod, pievienojam tam vērtību.
Kooperatīvs arī piena ražotājam uzliek augstas prasības – lai saņemtu labu cenu, ir jāizpilda prasības, kas ir augstākas par vidējām. No labāka piena ražo labākas kvalitātes produktus.
Dažkārt saimniekiem lielākam pirkumam nepietiek naudas. Kooperatīvs uz īsu termiņu var naudu aizdot.
Piensaimniecībā un graudkopībā kooperācija Latvijā ir ļoti laba. Arī turpmāk to vajadzētu atbalstīt ar dažādiem atbalsta instrumentiem. Gaļas lopkopībā kooperācija gan nesokas.
– Kā vērtējat LPKS Piena ceļš apvienošanos ar Igaunijas piensaimnieku kooperatīvu E–Piim un iesaistīšanos jaunas piena pārstrādes rūpnīcas būvniecībā?
– Ceru, ka šīs apvienošanās iespaidā kāps piena cenas. Neko sliktu tajā nesaskatu.
– Eksperti teic, ka Latvijā varētu pietikt ar vienu piena ražotāju kooperatīvu. Tas ļautu darboties efektīvāk.
– PKS Straupe, piemēram, labi sadarbojas ar Smiltenes pienu. Tātad jau patlaban notiek ekonomiskā sadarbība. Vienu lielu kooperatīvu Latvijā? Mēs tomēr esam latvieši, un, kā zināms, cik latviešu, tik partiju. Ļoti grūti būs vienoties par vienu kooperatīvu. Jā, citās valstīs tas ir izdevies. Taču šajās valstīs, piemēram, Somijā, kooperācijai ir 100 gadu ilga vēsture. Mums Latvijā – 25 gadi, ja skaitām pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Vispirms ir jāizslimo visas slimības, un tad pie tā nonāksim. Ja nebūtu padomju valdīšanas gadu, piena ražošanas kooperatīvs šobrīd, iespējams, būtu katrā novadā. Latvijā lēnām ejam uz kooperatīvu apvienošanos un nākotnē šo mērķi sasniegsim. Patlaban vairāki kooperatīvi apvienojas, veido lielāku kooperatīvu. Apvienojas tie kooperatīvi, kas pienu vien savāc, lai ar kopējo daudzumu iegūtu labākus pārdošanas nosacījumus. Es šos uzskatu par pirmā līmeņa kooperatīviem. Nākamais līmenis ir, kad kooperatīvs pienu pārstrādā, trešais – kad pats savos veikalos pārdod no sava piena ražotos produktus.
Mēs esam arī Latvijas Statūtsabiedrību asociācijas biedri. Esam mazi salīdzinājumā ar citām saimniecībām. Vairākiem šīs asociācijas biedriem pēc padomju kopsaimniecību pārveides ir izdevies saglabāt labas saimniecības. Visu cieņu cilvēkiem, kuri darbojas šajos uzņēmumos!
Paju sabiedrībām bija jāpārdzimst cita veida uzņēmumos. Patlaban redzam, ka tie ir izveidojušies par cienījamiem ražotājiem.
Mani kaitina runas, ka lielie ražotāji esot noēduši mazos ražotājus. Vai mēs esam lielražotāji? Latvijas Zemnieku federācija uztraucas par mazajiem ražotājiem un aicina no 301 ha nemaksāt atbalstu. Jāsaprot, ka ne visi cilvēki var būt uzņēmēji. Viņi var būt labi darbinieki, saņemt darba samaksu un būt materiāli nodrošināti. Daudzi cilvēki ir pārtraukuši darboties lauksaimniecībā vecuma dēļ, citiem kā jebkurā biznesā kaut kas neizdevās. Piensaimniecībā nauda kustas lēnītēm, ik mēnesi kaut kas ienāk un kaut kas iziet, pāri paliek maz. Graudkopībā naudas plūsma ir pavisam atšķirīga. Tā ka nezinu – esam liela vai maza saimniecība.
– Vidzemē lielākā daļa saimniecību attīsta Holšteinas melnraibās šķirnes ganāmpulku. Jūsu saimniecībā Holšteinas sarkanraibo govju īpatsvars ir aptuveni puse. Kāpēc izvēlējāties attīstīt šo šķirni?
– Pirmām kārtām visa ganāmpulka ģenētika nāk no kolhozu laiku sarkanās šķirnes govīm. Visā saimniecības darbības laikā neesam pirkuši nevienu piena devēju. Ganāmpulku palielinājām vien ar savām telēm. Tādā veidā izvairījāmies no slimībām, ko atved ar dzīvniekiem no citām valstīm. Tauku sarkanās šķirnes govju pienā arī ir vairāk. Kooperatīvā prasītais bāzes tauku daudzums ir 4%, mums tas ir 4,32%. Vidējais olbaltumvielu daudzums mūsu gotiņu pienā ir 3,47%.
Ja īstenosim slaukšanas robotu projektu, mūsu ganāmpulkā noteikti vairāk būs Holšteinas melnraibās šķirnes govju. Tauku pienā būs mazāk, tomēr ceru, ka lielāks ražotā piena daudzums to kompensēs.
Attēlā – ieskats novietnē, kur atrodas telītes un cietstāvošās govis.
– Uzņēmuma īpašumā ir mazāk nekā puse no apstrādātās lauksaimniecības zemes. Kādi Rozulā ir zemes nomas nosacījumi?
– Mūspusē zemes īpašumi ir ļoti sadrumstaloti. Ik gadu no kāda īpašnieku cenšamies gabaliņu nopirkt. Kopā ņemot, zeme mūspusē nav īpaši auglīga. Laba zeme maksā vairāk nekā 2000 eiro/ha. Ar katru nākamo līgumu nomas cena kāpj. Nomas līgumus parasti slēdz vismaz uz pieciem gadiem.
Redzam, ka augsne kļūst skāba. Aizvadītajā gadā sākām to kaļķot.
– Vai piena ražošanas nozare Latvijā attīstās pareizi?
– Bija sāpīgi, ka zemniekiem piederošo Latvijas pienu, kura veidošanā bija ieguldīta valsts garantiju un ES nauda, pārdeva ārzemniekiem. Piena krīze, protams, arī ietekmēja šo procesu.
PKS Straupe, pateicoties valdes priekšsēdētājam, attīstās. Kooperatīvs īpašu uzmanību produktu ražošanā pievērš kvalitātei.
Vidēji kooperatīva saimniecības ir mazas. Patlaban Straupē ir arī vairākas saimniecības ar divām govīm. Lielāko daudzumu piena saražo 20 kooperatīva biedru saimniecības.
– Kā vērtējat valsts atbalstu piensaimniecībai?
– Daudzi uzskata – piensaimniecība ir pārsubsidēta. Nepiekrītu šādam uzskatam. Graudu ražotājiem ir aptuveni 200 darba dienu. Mēs faktiski strādājam nepārtraukti – dienu un nakti.
Latvijā neesam piesaistīti pasaules tirgus piena cenām. Konvencionālās produkcijas ražotāji patlaban vairs nesaņem MLA maksājumus, ko izjūt tieši lopkopības saimniecības.
Par lauksaimniecības politiku runājot – savulaik braucu uz protestiem Briselē. Ceru, nākamajā plānošanas periodā Latvijas lauksaimnieki varēs saņemt ES vidējos tiešmaksājumus. Mani arī uztrauc, kas notiks ar ogļskābās gāzes emisijām un citiem ierobežojumiem. Uztraukums ir par nākotnes ES kopējo lauksaimniecības politiku.
– Kas patlaban visvairāk traucē ikdienas darbā?
– Darbaspēka trūkums, birokrātija. Saimniecībā vajadzētu būt vienam cilvēkam, kurš visu laiku gatavojas dažādām pārbaudēm, uztur kārtībā dokumentus. Darba aizsardzības elementārās prasības ievērojam, tāpat arī citas prasības, dokumenti ir sakārtoti. Tomēr mēs nevaram izsekot līdzi visām izmaiņām noteikumos un likumos, tāpēc šie pakalpojumi ir jāpērk. Lauksaimniekus kontrolējošo iestāžu ir ļoti daudz. Sodus par pārkāpumiem līdz šim neesam maksājuši un mums norādītās nepilnības esam uzdotajā laikā novērsuši. Pieļauju, ka pārbaudītāji, kuri paši darbojušies ražošanā, saprot mūsu situāciju. Daudzi no pārbaudītājiem ir jauni darbinieki, kuri velk ar pirkstu uz papīra uzrakstītajām prasībām un vērtē ar jā vai nē. Tas nešķiet pareizi.
– Kā Vienotnes attīstīsies tālāk?
– Par jaunās fermas būvniecības ieceri un slaukšanas robotu pirkumu jau stāstīju. Svarīgi ir ne tikai celt izslaukumu ar robotiem, bet arī pareizāk apstrādāt zemi. Mēs attīstāmies pa solītim.
UZZIŅA
SIA Vienotnes:
– dibināšanas laiks – 1992. gada 8. aprīlis;
– līdzīpašnieki – vairāk nekā 20 privātpersonas;
– specializācija – piena lopkopība, ganāmpulkā aptuveni 165 Holšteinas melnraibās un Holšteinas sarkanraibās šķirnes slaucamās govis un 140 telītes;
– augsekai un pašu vajadzībām 50 ha platībā audzē arī graudus;
– vidējais izslaukums – vairāk nekā 8600 kg piena no govs gadā;
– zemes platība – apsaimnieko 360 ha LIZ, tostarp īpašumā 170 ha zemes;
– darbinieku skaits – 11;
– dalība NVO – Latvijas Statūtsabiedrību asociācija, LPKS Straupe;
– tehnikas parks – Deutz Fahr, Case un Belarus zīmola traktori, pļaujmašīna, rituļu prese un citi agregāti lopbarības gatavošanai.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
