“Katlaukos” izaugsmi graudkopībā redz tiešās sējas izmantošanā 1
Abavas pagasta ZS “Katlauki” ir daudznozaru saimniecība, kur naudas apgrozījumā vislielākais īpatsvars ir graudkopībai. “Katlauku” saimnieks Andis Vicinskis un viņa dēls Artis Vicinskis intervijā stāsa, kādas ir daudznozaru saimniecības priekšrocības, vērš uzmanību uz samezglojumiem ES fondu naudas atbalsta dalīšanā un medību politikā.
– ZS Katlauki ir daudznozaru saimniecība, kurai vislielāko īpatsvaru naudas apgrozījumā veido graudu audzēšana. Ar ko nodarbojaties vēl un kāpēc?
Andis Vicinskis: – Līdztekus graudu audzēšanai darbojamies ar lopkopību, esam arī mājražotāji, ražojam kulinārijas produktus un pārdodam tos savā veikaliņā un citviet. Mums ir aptuveni 800 ha zemes, tostarp 600 ha ir mūsu īpašums. No piena lopkopības nedaudz esam atgājuši. Savulaik mums bija 35 slaucamās govis, patlaban to ir 12.
– Kāpēc samazinājāt piena govju daudzumu?
– Sastrīdējos Zemkopības ministrijā. Tā 2014. gadā paziņoja, ka dod pēdējo naudu mēslu krātuvju izbūvei. Citas naudas vairs nebūšot. Tolaik piens maksāja 10 santīmu (14 centus). Būvēt 30 govīm mēslu krātuvi par 30 000 eiro nelikās pareizi. Neviens tolaik neteica, ka 2018. gadā atkal piešķirs naudu mēslu krātuvju būvniecībai. Valsts vienkārši krāpj! Maina spēles noteikumus plānošanas perioda laikā. Tā rīkoties nedrīkst! Tolaik lēmu lēnām atteikties no govīm. Patlaban esošo govju daudzumu saglabāsim.
Mums ir arī 100 cūkas, tostarp 20 sivēnmātes. Es nodarbojos ar cūku ataudzēšanu un atdodu sivēnus nobarošanai dēla saimniecībai ZS Dižlejas. Mēs svaigu cūkgaļu lielākoties pārdodam tiešajā pārdošanā, sievai Sabilē ir veikals. Ar žāvējumiem neaizraujamies, nav mums tik liela gaļas daudzuma. Turklāt cilvēki nevar atļauties tos pirkt. Neviens nepadomā, ka žavēšanas laikā gaļa zaudē 30% svara. Veikalā pirktajai gaļai ir iepumpēts 30–50% dažādu piedevu. Šā iemesla dēļ mājās gatavotajiem žavējumiem ir arī atbilstoši jāmaksā. Žāvējumu gatavošanā turklāt ir jāiegulda liels darbs.
Cūku ganāmpulku varam palielināt. Patlaban nespējam apmierināt pieprasījumu pēc cūkgaļas produktiem. Mūs diezgan labi ir iecienījuši arī Talsu pircēji. Vienu reizi nedēļā ar iespējami plašu produktu sortimentu – galerti, aknas, karbonādes, pankūkas un citi kulinārijas produkti – dodamies uz Talstu tirgu. Sievai Sabilē bija arī kafejnīca. To mēs slēdzām. Kafejnīca patlaban darbojas pēc pasūtījuma. Biznesa cūkgaļas un tās produktu pārdošanā nav. Kā var būt bizness, ja pārdod cūku par 300 eiro, tātad – par 3 eiro/kg? Ja Rīgas Centrāltirgū par 1,50–2 eiro/kg var nopirkt no Polijas ievesto gaļu? Patlaban gan cilvēki vairāk sāk novērtēt vietējā produkta priekšrocības.
Pienu pārdodam pārstrādei. Neieguldām ganāmpulka dzīvnieku ģenētikas materiāla uzlabošanā, tāpēc slaucam vien vairāk par 6000 kg piena no govs. Ir mums pļavas, kas jāpļauj, siens. Govju ganāmpulku neesam iecerējuši likvidēt.
Ja darbojies vairākās nozarēs, ir lielākas iespējas piesaistīt atbalstu. Ja to nepiešķir vienai nozarei, var saņemt cita nozare. Traktors der gan lopkopības, gan graudkopības nozarei. Kādā uzsaukumā traktora pirkumu atbalsta lopkopības nozarē, bet neatbalsta graudkopībā. Vai otrādi.
– Kādas graudu kultūras patlaban audzējat?
– Galvenokārt audzējam kviešus un rapšus. Nedaudz rudzus. Visvairāk ziemas kviešus – 500 ha platībā. No šīs platības vislielākais īpatsvars ir šķirnes ‘Skagen’ sējumiem. Tai ir laba raža un laba kvalitāte. Šajā gadā cenas starpība dažādas kvalitātes graudiem ir maza. Agrāk sējām vasaras kviešu šķirni ‘Grani’, šajā gadā to nesējām. Pirmo reizi mēģinājām audzēt auzas, un rezultāts bija labs. Iespējams, zemīte auzu laukos bija smagāka, lietus bija. No vasaras kviešiem nekad agrāk nevarējām iekult to, ko šogad kūlām no auzām. Naudas ieguldījumi auzu audzēšanā ir daudz mazāki nekā kviešiem un rapšiem, cena šajā gadā bija tāda pati kā kviešiem. Auzas arī ielabo zemi.
Ziemas kviešu raža ir ļoti atkarīga no dabas apstākļiem rudenī. Pērn un šogad ziemas kviešus varēja iesēt. Gadu agrāk tas nebija iespējams. Tolaik arī brīdināju, ka sekas jutīsim gadu vēlāk, nevis tajā pašā rudenī. Nopirkām 80 tonnu sertificētu vasaras kviešu sēklu no Slovākijas, sasējām un pērn kūlām vienu tonnu no ha. Ziemas kvieši šajā rudenī labi iesējās. Pēdējos divus gadus varēja paspēt ziemājus iesēt.
– Salīdzinoši netālu no saimniecības atrodas Stendes zinātnes centrs, kur izveidotas ziemas kviešu un citas šķirnes. Kāpēc dodat priekšroku citā valstī izveidotajai ‘Skagen’ šķirnei, nevis Latvijas šķirnēm?
– Pirmām kārtām labākas ražības dēļ. ‘Fredis’ ir ļoti slimīgs, ‘Edvinu’ sējam galvenokārt meža ielokos. Šajā gadā ar ‘Edvinu’ sēto lauku 50 ha platībā sakapāja krusa. ‘Edvina’ priekšrocība ir akoti pie graudiem. Šā iemesla dēļ zvēri to tik daudz neapēd. Mēs ar tiem cīnāmies dienu un nakti. Esam priecīgi, ja no viena ha var nokult 4–5 t ‘Edvina’ šķirni.
No ziemas kviešiem vēl pērn iesējām ‘Malibu’ šķirni. Tā ir līdzīga ‘Skagen’ šķirnei, gan raža, gan arī graudu kvalitāte ir laba.
Artis Vicinskis: – Pirms aptuveni pieciem gadiem sējām vasaras kviešus, bija ļoti labas ražas. Kūlām 5 t/ha. Pupas, visticamāk, arī sēsim.
– Cik daudz nokūlāt šajā gadā?
Andis: – ‘Skagen’ ziemas kviešus vidēji 6,5 t/ha.
Artis: – Vidējā kviešu raža iznāk 5,5 t/ha. Mālainajos laukos auga labi, kūlām 7 t/ha un vairāk.
– Kādas auzu šķirnes audzējat?
Artis: – 70 ha platībā audzējam šķirni ‘Galant’. Kūlām vidēji 5,6 t/ha lielu ražu.
Andis: – Gandrīz visas auzas pārdevām Dobeles dzirnavniekam kā visaugstākās kategorijas labību. Šajā gadā sargājām auzas no briežiem, braucām pa naktīm uz laukiem ar lielgabaliem, atbaidījām meža zvērus.
Vēl šā gada rudenī 20 ha platībā iesējām rudzu hibrīdšķirni. Divus agrākos gadus rudzu vietā sējām kviešus. Jutām, ka sausā laikā kviešiem sokas grūti. Patlaban vēlamies smilšainajās augsnēs atjaunot rudzu audzēšanu. Tie nav tik prasīgi pēc mitruma kā kvieši. Rudziem arī nevajag smagu augsni.
Artis: – Ja vēlas ar rudziem pelnīt, to ražībai ir jābūt vidēji 6–7 t/ha. Cena īpaši augsta rudziem nav.
– Kā audzējat graudus un rapšus, kādas augsnes apstrādes tehnoloģijas izmantojat?
Artis: – Rudenī dodam pamatmēslojumu 200 kg/ha, rapšiem 300 kg/ha. Pavasarī kviešiem – vis pirms komplekso mēslojumu 200 kg/ha, uzreiz slāpekli un vēlreiz slāpekli. Rapsim arī komplesko mēslojumu, tad vienu reizi slāpekli un pēc divām nedēļām sulfātu. Tad arī vērtējam augu kvalitāti. Labākiem laukiem vēl papildu 100 kg/ha dodam slāpekli. Šā iemesla dēļ šogad labībai bija laba kvalitāte.
Esam iecerējuši pakāpeniski pāriet uz tiešo sēju. Uzreiz to darīt ir sarežģīti. Ir eksperti, kas teic – visās augsnēs to nevar, citi teic – var. Jāmēģina.
Lielākā priekšrocība tiešajā augsnes apstrādē ir mitruma saglabāšana zemei. Mūsu smilšainās zemes kļūst aizvien sausākas, tāpēc tiešās sējas tehnoloģija būs ieguvums. Jāņem vērā, ka vien ceturtajā gadā ir izveidojusies labai ražai vajadzīgā augsnes struktūra.
Tiešās sējas tehnoloģija ir jāmēģina četrus gadus, un tad redzēs rezultātu. Ar vienu gadu nepietiek. Mums tuvā apkārtnē neviens graudu audzētājs šo tehnoloģiju neizmanto. Noteikti dosimies apgūt pieredzi pie saimniekiem ar pieredzi tiešās sējas izmantošanā.
Andis: – Ar tiešo sēju ir mazāk darba, akmeņu lasīšanu un kultivēšanu nevajag, visticamāk, ir arī naudas ietaupījums. Ja piemēro šo tehnoloģiju, vajag īpašu sējmašīnu. Šā gada rudens Rāmavas izstādē vērtējām sējmašīnas, Horsch ir viens no piedāvājumiem. Tā iegriež augsnē mazu strīpiņu un ieliek sēklu. Ir vēl viens franču modelis, ko pārdod Atvases.
Pirmajos trīs gados pēc tiešās sējas tehnoloģijas ieviešanas zemē veidojas struktūra, kapilāru sistēma, kas pietiekami apūdeņo augu. Ir saimnieki, kuri tiešo sēju mēģina tikai 1–2 gadus un tad atmet šai iecerei ar roku. Lauks sāks iekopties vien pēc četriem gadiem.
Artis: – Latvijā nav tik daudz saimnieku, kas ar šo nodarbojas, tie, kuri apstrādā ar šo metodi, dara to nesen.
Ir divas tehnoloģijas – ar vienu zemi vertikāli sastrādā arī zem grauda, ar otru – iegriež graudam dziļumu. Mēs domājam, ka mums vispiemērotākais būs otrais modelis. Tam gan būs problēma ar to, ka pavasari ir slapji, minerālmēsli ir jākaisa laikus. Ja to nedara, vēlāk gandrīz nav jēgas kaisīt, ja ir tik sausas vasaras kā pēdējās divas. Mums arī aizvadītā bija sausa vasara. No 1. aprīļa līdz maija beigām nolija 22 mm nokrišņu. Ar šo tehnoloģiju laukā nedrīkst sadzīt pēdas. Zemi jau nekustina, vien sēj un kuļ. Ja iedzīs pēdas, ko iesēsi vēlāk? Tas ir vissarežģītākais. Nezinām, vai to var izdarīt. Mēģināsim.
Ir saimnieki, kuri darbojas ar šo tehnoloģiju un teic, ka tā ir diezgan laba. Katram saimniekam tehnoloģijas nedaudz atšķiras.
– Jūsu saimniecības apsaimniekotie 800 ha ir liela platība. Vai spējat tos visus uzraudzīt un adekvāti reaģēt uz laukos notiekošajiem procesiem?
Andis: – Līdz 1000 ha lielu saimniecību paši saimnieki var uzraudzīt un veiksmīgi apsaimniekot. Ja saimniecība ir lielāka, rodas grūtības un vajag palīgu. Mums ar dēlu, darbojoties divatā, visticamāk, palīgu nevajadzētu. Man vienam 1500–2000 ha apsaimniekot būtu ļoti grūti.
Artis: – Ir ļoti daudz dažādu atskaišu jāraksta. Tas paņem daudz laika.
Andis: – Mūs uzrauga tik daudz iestāžu – LAD, PVD, VID, VAAD, VDI. Visi gaida, kad saimniekam varēs izteikt pārmetumu. Es principiāli neiebilstu pret pārbaudēm, tās ir vajadzīgas. Nevaru teikt, ka nosauktās iestādes par atrastajām nepilnībām uzreiz uzliek soda naudu. Tomēr šo iestāžu veiktās pārbaudes mūsu saimniecībā atņem laiku tiešajam darbam.
– Ko darāt ar graudiem pēc kulšanas?
Andis: – Mums uz trim saimniekiem ir graudu kalte. Graudu glabātavas ietilpība ir nepietiekama. Iztīrām kūlumu, graudus izžāvējam un vedam pircējam.
– Kas ir Katlauku sadarbības partneri?
– Esam kooperatīva Latraps biedri. Sadarbojamies ar Baltic Agro, ar Scandagra un Linas Agro. Ņemam no partneriem ķīmiju, rudenī norēķināmies ar izaudzēto ražu. Līdzīgi kā daudzi citi saimnieki.
– Kādu graudu pārdošanas veidu izvēlaties?
– Pērn bija saslēgti nākotnes līgumi par salīdzinoši lieliem daudzumiem. Šogad – par nelieliem graudu un rapšu daudzumiem.
– Kā vērtējat Katlauku zemes auglību?
Artis: – Veicam analīzes. Kaļķojam zemi. Ik gadu izlietojam 1000 tonnu kaļķa. Mums ir paskābas augsnes.
Andis: – Ja ir skāba augsne, augs neuzņem barības vielas, kā vajag. Agri vai vēlu pie kaļķošanas nonāks visi.
Artis: – Latvijā ir diezgan slikta situācija ar kaļķošanu. Mēs organisko mēslojumu neliekam, putnu fermas mums arī tuvumā nav.
Andis: – Atstājam uz lauka salmus, iearam tos zemē.
– Kā izmantojat ES atbalstu?
– Pēdējos divus gadus neizmantojam. Nebija iespējams saņemt atbalstu tehnikas pirkumam. Varēja ar atbalstu būvēt, piemēram, mēslu krātuvi vai citu būvi. Kāpēc man neviens neteica, ka atbalsts būs būvniecībai? Kāpēc man bija jāraksta projekti citiem mērķiem? Katrā naudas piešķiršanas kārtā kaut kas mainās.
Artis: – Ir jāzina spēles noteikumi visiem plānošanas perioda gadiem uz priekšu.
Andis: – Piemēram, pirmajā gadā var nepietikt naudas projekta īstenošanai. Pieņemsim, iestādīšu stādījumus. Vajadzēs tehniku trešajā gadā, kad sākšu vākt ražu. Plānoju trešajā gadā pieteikties atbalsta saņemšanai. Izrādās, šis atbalsts sniegts vien pirmajā gadā un turpmāk tā nebūs.
Mūs neapmierina neprognozējamība Zemkopības ministrijas un LAD darbībā. Mēs jau iepriekš vēlamies zināt spēles noteikumus visam plānošanas periodam, katrai pieteikumu iesniegšanas kārtai.
Meliorācija ir mūsu pievienotā vērtība zemei. Ja zeme nebūs meliorēta, tai nebūs vērtības. Saimniecībai pirms vairākiem gadiem apstiprināja vienu meliorācijas projektu. Meliorācijas projektu īstenošana bija iecerēta visu šo plānošanas periodu. Vispirms samazināja atbalstāmās attiecināmās izmaksas, atbalstīja vien grāvju tīrīšanu, vēlāk naudas nepietika.
Mēs par vairākiem tūkstošiem eiro izveidojām meliorācijas projekta pieteikumu. Kad tas bija jāiesniedz, saņēmām ziņu, ka atbalsta nebūs. Varēs to saņemt vismaz 2 km gara grāvja tīrīšanai. Izskatās, ka lobiji darbojas.
Artis: – Nav patīkami, ir nepareizi, ka maina arī projektu vērtēšanas nosacījumus.
Andis: – Pērn sausuma laikā mēs, Talsu puses saimnieki, aicinājām Zemkopības ministriju izsludināt ārkārtas stāvokli. Protams, tiekoties ar mums šeit, ministrs Dūklavs solīja, ka ārkārtas stāvokli izsludinās. Viņš solīto nepildīja. Valdība izsludināja dabas katastrofu. Vēl tracina, ka televīzijā slavināja papildu 4 miljonu atbalstu lauksaimniekiem. Tas jau ir 5 eiro, rēķinot uz vienu hektāru. Cilvēki, kuri nav lauksaimnieki, domā – tā ir liela naudas summa. Zemnieks, kuram ir 1000 ha zemes, investīcijās jaunajai ražai iegulda 500 000 eiro. Vajadzētu televīzijā teikt, ka zemnieks no ieguldītajiem 500 eiro saņem 5 eiro. Tā teikt būtu saprotami un godīgi. Es sēju un gaidu, kas būs rudenī izaudzis un ko varēs kult.
Slapjajā 2017. gadā izskatījās, ka valsts naudu dalīja pa labi un pa kreisi. Maksāja atbalstu arī, ja laukus nokūla.
– Vai graudkopība bez subsīdijām ir ienesīga?
– Varētu teikt, ka bez subsīdijām darbojamies bez zaudējumiem. Subsīdijas ir nauda saimniecības izaugsmei. Ar piebildi – tas atkarīgs no tā, kāds ir gads. Pērn neviena subsīdija nepalīdzēja. Ja neko nenokūli, ir vien zaudējumi. Arī mums zemes nomas maksas kāpj. Par tām arī ar ražu ir jānorēķinās. Svarīgas ir cenas un tas, kādas ir ražas.
Artis: – Normālā gadā, kad nav ekstrēmu dabas apstākļu, būtu jāpelna pašiem, bez subsīdijām.
Andis: – Ja ES visiem atņemtu subsīdijas, neļautu izmantot citu trešo valstu produktus, visticamāk, tad dzīvotu normāli. Svarīgi ir saprast, ka ar ES tirgus slēgšanu trešo valstu ražotājiem vien nebūs līdzēts. Krievijas graudi nosist cenu var, piemēram, Ēģiptē, kur pārdodam Latvijā audzēto labību. Krievija graudus ar tās lētajiem resursiem var izaudzēt divas reizes lētāk nekā Latvijā. Loģiski, tas ļauj arī pārdot par zemāku cenu.
Mēs nevaram konkurēt arī ar Dānijā audzētajām cūkām. Dāņi tās audzē divos stāvos. Varam konkurēt ar Latvijā audzētās cūkgaļas garšas īpašībām. Mēs savām cūkām no malas pērkam vien minerālpiedevas. Antibiotikas vai stimulatorus nedodam. Mums cūka neizaug četros mēnešos, tāpēc tās gaļa garšo labāk nekā ievestā cūkgaļa. Ir starpība starp manu cūku un to, ko dānis un vācietis audzē Latvijā. Viņi cūkas baro ar to pašu barību, ko savā dzimtenē. Mēs rukšiem dodam savā saimniecībā audzēto.
– Latvijā saimnieki nu jau vairākus gadus mēģina audzēt soju.
– Iespējams, tā ir perspektīva lieta. Ja soja nav ģenētiski modificēta. Bet vai tā ir?
Artis: – Klimats mainās. Iespējams, būs soja jāaudzē arī Latvijā.
– Iepriekš nosaucāt problēmas, kas traucē ikdienas darbību – daudzo uzraudzības iestāžu pārbaudes, atskaišu gatavošana, Zemkopības ministrijas piedāvātie neprognozējamie spēles noteikumi ES atbalsta saņemšanai. Vai uzņēmējdarbībai traucē arī citi spēles noteikumi?
Andis: – Lauksaimniekiem lielas problēmas ir ar darbaspēku. Vislielākā problēma ir sezonas darbs, nevis paši darbinieki. Vienā sezonā darbinieks ir, nākamajā sezonā viņš jau kaut kur ir aizbraucis. Lai viņu pieturētu, ir jāmaksā par to, ka viņš nestrādā, jāmaksā arī valstij nodokļi. Vai arī jāskalda gada alga pa visiem mēnešiem. Visvienkāršāk būtu, ja par vienu lauksaimniecībā nodarbinātu darbinieku varētu maksāt nodokļos nemainīgu summu, piemēram, 1000 eiro, un nodarbināt viņu tik ilgi, cik vajadzīgs. Patlaban, ja vēlies mēnesī maksāt 1000 eiro lielu algu, jātērē gandrīz 2000 eiro. Darbinieks tā nevēlas, teic, lai maksā algu aploksnē. Aplokšņu algas vairs nav. Visi darījumi notiek oficiāli.
Nodokļu slogs Latvijā ir pārāk smags. Nodokļi varētu būt uz pusi mazāki. Brīžiem ir tā, ka labāk neko nedarīt. Nedrīkst 30% ražotāju uzlikt 70% lielu nodokļu slogu. Mums bija politika – ja nevar samaksāt nodokļus, likvidē uzņēmumu. Ja uzņēmumu likvidē, valstij no uzņēmēja vairs nav nekāda labuma. Stāvi un prasi, lai tev maksā bezdarbnieka pabalstu.
Jā, laukstrādnieka nodoklis sezonas darbos ir mazs. Tomēr man šo darbinieku vajag arī nākamajā gadā. Viņam iemācu rīkoties ar ķīmiju, agregātiem, nākamajā gadā atkal vajag citu darbinieku un viss jāsāk no jauna.
– Cik darbinieku algo Katlaukos?
– Mums ir četri darbinieki. Artim saimniecībā ir viens darbinieks.
Artis: – Vēl problēma, ko valsts nerisina, ir meža zvēri, brieži. Es pērn ziemā divas reizes dienā devos tos trenkāt – no pulksten 18 līdz 20 un no 11 līdz vieniem.
Briežus varētu izmedīt. Briežu, pēc apkopotās informācijas, ir pārāk daudz. Valsts meža dienests (VMD) varētu dot vairāk šaušanas atļauju. Citādi notiek tā – atbrauc eksperti, apskatās – pavasarī nograuzti rapši. Sola, ka pēc veģetācijas atjaunošanās brauks vērtēt. Ja septiņi rapšu kāti kļūst zaļi, esot viss kārtībā. Normāli uz vienu m2 ir 25–30 kāti. Es nokulšu vienu tonnu, bet esmu ieguldījis naudu četru tonnu kulšanai. Tāda vērtēšana ir pilnīgi ačgārna.
Andis: – Mēs ieguldām naudas līdzekļus, lai mednieki valsts mežā atnāktu un dzīvniekus nošautu, un pēc pārdošanas saņemtu naudu.
Artis: – Latvijas valsts mežiem Ziemeļkurzemē bija vislielākie postījumi. Arī šis uzņēmums ir neapmierināts. VMD atbildīgais par postījumiem atbrauca un teica, ka rapšus audzēt Latvijā neesot normāli. Ko es viņam varu pateikt? Kolēģis teica, ka Kuldīgā tāpat esot teikts.
Patlaban ir izveidota darba grupa, kur piedalās ZS, LVM, VMD un citi ieinteresētie pārstāvji. Lemj, ko darīt.
Andis: – Mums nevajag, lai briežus izšauj, mums vajag, lai tie neposta mūsu laukus.
Artis: – Medību kolektīvi ir ieinteresēti neizšaut briežus. Tie rīko medības medniekiem no citām valstīm, saņem labu atalgojumu.
Prasījām papildu kvotas briežu šaušanai. Dabūjām atļauju šaut trīs briežus, uz lauka to bija 30! Trīs briežus var nošaut vienā vakarā. Limitu nosaka mednieks, mednieku kolektīvs un apsaimniekotājs.
Agrāk uz laukiem bija trīs četri buki, pērn 25. Tie apēd tikpat daudz, cik pieci brieži. Ar kājām dubļos samīda izaugušos augus. Valstij šo zvēru samezglojumu vajadzētu risināt.
– Kā tālāk attīstīsiet saimniecību?
– Ražīgums jāceļ. Tiešo sēju mēģināsim ieviest.
Andis: – Jāpērk papildu tehnika, lai kulšanas un sējas laikā var visus darbus paveikt bez kavēšanās. Arī agregāti nolietojas. Kopā ar kolēģiem vajag attīstīt graudu pirmapstrādi, jābūvē laukums graudu izbēršanai.
Šo citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
